Mēs norunājām visu nakti. Un visu nakti neprātīgi gribējās nevilkt garumā, bet nekavējoties pagriezt ciparnīcas bultiņu uz šifru «DUAB». Bet zināju — kamēr paliek vissīkākā cerība, neesmu tiesīgs dezertēt nāvē, kā pirms pusgadsimta dezertēju anabiozē. Mana vieta šeit, šajā laikmetā, visbriesmīgākajā no visiem, kur bende sākumā nopūlas, cilvēci iznīdēdams, bet vispēdējā brīdī pūlas to glābt. Šis laikmets bija man svešs, nokļuvu tajā nejauši, līdz šodienai man nebija nekādas darīšanas gar svešiem ļaudīm, kas bija pasludinājuši Laionelu Maru par «Cilvēces Pestītāju». Taču Toras nāve mani saradoja ar viņiem, un tagad man neatlika nekas cits kā izlauzties no bionama un, sagrābjot varu, lauzt un plosīt, dedzināt un sabradāt to, ko bija iesējis mans laikmets.
Visu nakti domāju par to, un visu nakti Tora smaidīja teleona spogulī vislaimīgāko smaidu, kādu vien var parādīt mīļotajam cilvēkam, un visu nakti, līdz pašam rītam, nāve runājās ar mani viņas plosoši liegajā balsī:
— Ardievu, Trīd! Ardievu, Trīd! Ardievu, Trīd!
9
Gaidīju Laionelu Gaismglezniecības zālē. Nu jau vairāk nekā mēnesi viņam bija laimējies paildzināt savu mūžu. Kibernētiskā anabiozes sistēma neatšķīra cilvēkus pēc izskata, cilvēki nozīmēja tai ciparus. Katrs, ieiedams bio- namā, saņēma savu numuru, kuram atsaucās elektroniskā rokassprādze, aizstādama personības apliecību. Anabiozes kamerā sprādzi noņēma, un attiecīgais numurs automātiski pārceļoja no bionama iemītnieku saraksta kapsulu glabātavas reģistrā. Jebkurš varēja apmainīties sprādzēm ar citiem un tādā kārtā pagarināt savu dzīvi vai otrādi. Bet to zināja vienīgi bioprogrammas radītājs — Laionels Mars.
Līdz šim laime nepameta mūs. Jaunieradušies, aizgūtnēm izbaudījuši vientulību un ērtības, kāri metās virsū parastajā dzīvē nepieejamām baudām un ātri vien pārsā- tinājās. Pa pēdām nāca baismīgs tukšums un kopā ar to dažnedažādas domas. Daudziem iestājās lūzuma moments, kad beigu mokošā sagaidīšana likās pilnīgi nepanesama.
Bet sameklēt viņus starp desmit tūkstošiem nebija viegli — jo vairāk tāpēc, ka pēc lūzuma viņi atkal ieslēdzās savās istabās un galīgo lēmumu pieņēma pēkšņi.
Termiņš pēdējai Laionela izmainītajai sprādzei notecēja šodien pēc dažām stundām, un es loti bažījos. Pats viņam nekādi nevarēju palīdzēt— kopš Toras nāves nespēju redzēt cilvēkus, jo vairāk sarunāties un pārliecināt.
Viņu klātbūtni pacietu tikai šeit, pilnīgi tumšajā zālē. Atbīdāmie krēsli atradās gandrīz līmeniskā stāvoklī. Šī iemesla dēl gāja zudumā augšas un apakšas sajūta — pa milzu griestiem aizpeldošie krāsainie raksti šķita paša domu un noskaņu bezizplatījuma projekcijas. Atšķirībā no Toras gleznām elektroniskā glezniecība nepiederēja pie mākslas, tomēr jo biežāk atskārtu, kāpēc viņa tik nepieciešama ļaudīm. Reizēm piecas minūtes pēc kārtas redzēju vienīgi lai arī skaistus, tomēr bezjēdzīgus zīmējumus. Un pēkšņi aiz krāsaina mākoņa kā krāsaina ēna parādījās daļa Toras — roka vai mati, vai lūpu apveidi, retumis pat visa seja. Redzējums bija zibenīgs, gaismas līnijas nerimtīgi kustējās, mainījās, pateicoties tām, iztēle pasacīja priekšā nevis sastingušu ģīmetni, bet siltuma un maiguma pilnu dzīvu Toru. Tā bija griezīga atkalpazī- šanas sajūta — viņa stāvēja kā aiz aizkara, kas ļāva skatieniem vienīgi kombinezona jeb tunikas strēmeli, bet es sajutu viņas klātbūtni un biju laimīgs.
Laiku pa laikam aizvēru acis — kā viņa tajās dienās. Baidījās, ka tik neizlasu tajās rūpīgi noslēpto nežēlīgo rēķinu — atlikušas vēl 30 stundas, vēl 20, vēl 10, tikai 3… Un tomēr atteicās, kad Laionels piedāvāja viņai apmainīties sprādzēm. Viņa bija vajadzīga vienīgi man un sev, bet Laionels — vienīgais cilvēks, kuram noticētu, ka esmu Trīdents Mortons, — septiņiem miljardiem.
— Trīd! — pēkšņi no tumsas izlēca viņa balss. Beztrok- šņainais solis — rau, vienīgais, kas saglabājies no agrākā Laionela Mara.
— Sadabūji? — vaicāju, smagi elpodams. Viņš klusēdams atlaidās man blakus, un es sapratu — šoreiz nav sekmējies. — Ko darīt? — izdvesu izmisumā. Runājām čukstus, neviens mums vērību nepiegrieza — gandrīz visi apmeklētāji stāstīja kaimiņiem, kādas ainas redz. — Tev taču atlikušas tikai dažas stundas!
— Neuztraucies, Trīd! Esmu atradis izeju. Ja nav dzīvo, kuri vēlas izmainīt sprādzes, būs jāizmij ar līķiem. Gan man, gan tev. Tik ilgi, kamēr pie mums ieradīsies tele- operatori.
— Nē, — šī izredze mani šausmināja. — Nē! Pietiek slepkavību! Vai tādēļ mirusi Tora!?
— Bet tieši tāpēc atteikusies nodzīvot manis piedāvāto lieko nedēļu! — Laionels saspieda man roku. — Tev nav tiesību to aizmirst, Trīd! Nav tiesību!
Skatījos griestos, taču nekā vairs neredzēju -— ne Toru, nedz sarežģītus gaismas mezglojumus. Bija vienkārši nekārtīgs ģeometrisku figūru juceklis, tās šaudījās, izeju meklējot, sadūrās, atkal šāvās uz visām pusēm, un to bezcerīgais, izmisīgais haoss precīzi atspoguļoja manas domas. Zināju, Laionelam taisnība, — ko nozīmē dažu cilvēku dzīvība salīdzinājumā ar iespēju atvairīt visas cilvēces lēno izdzišanu. Tora brīvprātīgi atteikusies no septiņām dienām — septiņiem gadiem, septiņiem gadu simteņiem svētlaimes. Bet es bīstos saīsināt mūžu ducim man pilnīgi svešu ļaužu, kuri pēc nedēļas vai divām tā kā tā piedzīvos to pašu galu. Un tomēr mūžīgā dilemma, vai kādam tiesības upurēt mazākumu vairākuma interesēs, joprojām palika bez atbildes. Viegli Logosam ar viņa elektronisko prātu — viņš gan izšķīris to tik pamatīgi, ka pārvērtis Stabilās Sistēmas oficiālajā reliģijā. Un vēl domāju par likteņa ironiju: pēc līķu piramīdas — pāris nožēlojamu atsevišķu slepkavību, kas jāizdara Laionelam vishumānākos nolūkos.