— Izlem! — viņš teica. — Laika palicis maz.
Kā atsaucoties manām domām, gaismas llčloči un spirāles krampjaini saraustījās, nodrebēja, pamirkšķināja un pēc tam nodzisa. Kļuva pavisam tumšs. Tad sadzirdēju dobjus sprādzienus un kaut ko tālai artilērijas kanonādei līdzīgu. Zālē sākās panika.
— Klanieši! Viņi mūs nositīs! Jābēg!
Mēs jzskrējām pēdējie. Gaiteņos dega uguns, bet lifti nedarbojās. Laionels veda mani lejup —- izrādījās, ka arī šajā namā ir kāpnes. Mums kāpjot zemāk un zemāk, dārdoņa pastiprinājās.
— Atceries, — es smējos, kad tu kā vienu no Stabilās Sistēmas sasniegumiem minēji pašnāvību trūkumu?
— Tagad ļaudis atbrīvoti no šīm rūpēm. Pietiek neiemaksāt laikā savu ienākumu desmito tiesu. Nākamā dienā tev atņem dzīvību bez jebkādām pūlēm no tavas puses.
— Kas?
— Kukluksklans! Nosaukums tradicionāls, metodes modernas. Pistole vienā kabatā, konta grāmata otrā. Apvainojas, kad viņus sauc par gangsteriem.
— Un es, muļķis, domāju, ka šajā ziņā valsts pilnīgi izstūmusi privāto iniciatīvu,-— sacīju ar karātavu humoru.
— Tā ir valsts valstī. Lieliska organizācija, moderns apbruņojums, savi kibernētiķi un pat totalizatoros nomaskēti nodokļu kantori. Katrs cilvēks, no valsts pabalstu saņēmēja līdz kreditmiljonāram, maksā savus meslus. Lūk, kādēļ visbagātākie slēpjas gravinamos aiz privātām gra- visienām.
— Kā tad tu cieti konkurenci?
Es vaicāju, viņš atbildēja, taču tas viss notika kā murgos. Sprādzienu pērkons kļuva jūtamāks, gaiteņu viengabalainās sienas pārvērtās durvju rindā, no katrām skrēja ārā cilvēki, panika auga augumā.
— Vai tad esi aizmirsis, Trīd, kam es dzīvoju? Viss sākās jau ar Telemortonu. Noslēdzu vienošanos ar Džeimsu Bonelli — viņi piegādāja mums asinis un-šāvienus, mūsu helikopteri toties brīdināja par policijas ierašanos. Pēc Sienas nodrošināju Klanam pilnīgu nesodāmību. Ņemot vērā Logosa diktatūru, tā šķita vienīgā iespēja iznīcināt baltos. Lai cik tas savādi, pats Logoss arī uzskatīja klanie- šus par Stabilās Sistēmas neatņemamu daļu. Rūpējās par dzīvības stimulu — bailes no nāves it kā palielinot dzīves ēstgribu.
Gaitenī izveidojās drūzma. Vieni skrēja augšup, citi, līdzīgi mums, lejup. Ar pūlēm izsitāmies cauri mutuļojošam atvaram. Priekšā bija brīvs laukums, aiz pagrieziena — kāpņu nākamais posms. Atcerējos, kādu izbrīnu manī bija radījuši bionama bruņu mūri un ložmetēji uz jumta, kurus, atmetis viešamo realitāti, biju gatavs uzskatīt par teleskopiem vai ko tamlīdzīgu.
— īstais karš sākās tikai pēc Biomortona nodibināšanās, — Laionels aukstasinīgi turpināja. — Desmitgades plāns paredz triju miljardu aiziešanu anabiozē. Klans zaudēs puši ienākumu, tāpēc viņi uzbrūk bionamiem. Katrs anabiozietis tiek uzskatīts par nekārtīgu maksātāju un saņem parasto sodu — lodi pierē.
Pēkšņi es apstājos. Kaklu man sažņaudza spazmas — histērisku smieklu spazmas. Traģēdija pārtapa tikpat baigā traģikomēdijā. No vienas puses, klanieši izcīna īstu karu, lāi iznīcinātu jau tā bojā ejai nolemtos. No otras puses — nāvnieki, kas, nekā nenojaušot, mēģina glābties dažus soļus no šā vai tā neizbēgamā gala.
— Uzmanību! Uzmanību! — ierūcās pāri mūsu galvām mehāniska balss. -— Klanieši ielauzušies ārējā korpusā. Trīs apakšējie stāvi izsludināti par bīstamu zonu! Glābieties augšējos! Lifti tūlīt sāks strādāt!
Mēs atradāmies trešajā stāvā. No šejienes kauja vairs netēlojās kā haotisks grautiņš. Skaidri varēja sadzirdēt atsevišķas zalves un granātu sprādzienus pamīšus ar ievainoto kliedzieniem un pavēlēm.
— Uzmanību! Uzmanību! — apdulinoši dārdēja bezkaislīga mehāniska balss. — Pēc minūtes kāpnes un liftu šahtas starp trešo stāvu un ceturto noslēgs! Glābieties augšējos stāvos! Tur jums nekas nedraud!
Es atskatījos. No apmēram simts nama iemītniekiem, kas bija mums tuvumā, lielākā tiesa pagriezās atpakaļ, cenzdamās pēc iespējas drīzāk izkļūt no bīstamās zonas. Bet kāds paskrēja man garām, vēl viens, vēl daži. Izrāvos no Laionela rokām — viņš velti mēģināja mani aizkavēt — un, pats neapjauzdams, kādā kārtā, nokļuvu skrejošo priekšgalā.
— Uz priekšu! — saucu trakā skrējienā. — Uz priekšu!
Mana laikmeta sauklis — tik bieži grāmatās citēts un
tikpat bieži radījis manī toreiz zobgalīgu atbalsi. Tagad sapratu, ko tas nozīmē — izlauzties caur uguni, lai vai nu kristu pusceļā, vai arī izrautos brīvībā. Klanieši bija sadragājuši bruņu sienu starp ārējo un iekšējo korpusu. Bet aiz ārējā korpusa atradās pasaule — ciedri un klintis, zeme un debesis. Nedomāju ne par ko. Manī mājoja viena vienīgā vēlēšanās — izkļūt ārā no šī nolādētā cietuma kaut vai ar desmit lodēm iekšās, bet izkļūt un nomirt zem īstām debesīm.
Mēs jau atradāmies pašā pirmajā stāvā. Gaisma nedega. Granātu oranžie «uzliesmojumi un zaļās trasējošās lodes apblāzmoja lielu caurumu sienā, pa kuru mēģināja ielauzties klanieši puscaurspīdīgos, metāliskos apmetņos, ar kapucēm galvā. Policisti melnos kombinezonos un cilindriskās kaskās, ar aizsargvairogiem sejas priekšā raidīja pret tiem trīsstobraino automātu dzirksteļojošās švīkas. Ik kārtējais uzzibsnījums izgaismoja gar caurumu izsvaidītus līķus.
Neviļus apstājos. Gandrīz viss gaiteņa garums atdalīja mūs no kaujvietas. Bija baigi iet uz priekšu, taču cits ceļš nepastāvēja, un pēkšņi es ieraudzīju Laionelu. Droši vien viņš bija nobraucis lejā ar liftu, citādi viņam nebūtu izdevies aizsteigties mums priekšā. Viņš metās pašā kaujas karstumā, izrāva kādam kritušajam no rokas automātu un, nelikdamies ne zinis par nopakaļus sūtītajām lodēm, nogrieza mums ceļu.