— Stāt! — viņš bļāva, notēmēdams uz mums ar automātu. Lēcu uz priekšu, lai izsistu viņam ieroci no rokas, bet briesmīgs sitiens pa zodu atsvieda mani atpakaļ. Krizdams sadzirdēju trīskārtēju zalvi. Un pat paguvu aptuveni aplēst, cik biedriem Laionela automāts neļaus kaut vai nomirt brīvībā.
Atguvu samaņu savā istabā. Vispirms ieraudzīju rindā saliktas rokassprādzes un tikai pēc tam Laionelu. Viņš tās lietišķi saskaitīja, it kā darīšana būtu ar spēļu markām, nevis ar visu, kas palicis no dzīviem cilvēkiem. Galva man vai plīsa pušu. Biju pārliecināts, ka esmu smagi ievainots, un, pastiepis roku, patiesi sataustīju uz segas lipīgas asinis.
— Neuztraucies, Trīd! — viņš smaidīja. — Tās ir manējās. Kiberārsts jau pārsējis mani, tātad viss kārtībā.
— Kārtībā? Un rokassprādzes? Tu viņus nogalināji tikpat nežēlīgi un aukstasinīgi, kā esi allaž pieradis. Ar ko tu atšķiries no Logosa? Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne tā? — es kaisu trakās dusmās. Kā tas mēdz gadīties, pēdējā sīkā lāse izrādījās smagāka par veselu okeānu.
— Skatoties, kāds mērķis, — Laionels it kā piedalījās zinātniskā diskusijā. — Vai tad esi aizmirsis, ka tev jākļūst par Trīdentu Mortonu — Toras labā, miljardu viņai līdzīgo labā. Par oficiāli atzīto Trīdentu Mortonu! Vakar pastāvēja viena izredze izkļūt no bionama dzīvam pret simts izredzēm iekļūt zārkā. Es nebūtu mēģinājis tevi apturēt, ja vien nebūtu bijusi kaut vismazākā cerība, ka tas izdosies. Iedomājies, ka esam nokļuvuši līdz tuvākajai pilsētai. Es noņemu masku, mani tur atzīst par Laionelu Maru, atliek vienīgi apliecināt, ka tu esi Trīdents Mortons. Un kas būs tālāk?
Atsaucu atmiņā savu trako vakardienas skrējienu un gandrīz vai piedevu Laionelam tik nežēlīgi iegūtās rokassprādzes. Patiešām, jebkura mūsu rīcība ārpus bionama nekavējoties atsistos pret Tristana Mortona pretrīcību. Ar tādiem pašiem panākumiem varēja tūdaļ iegult anabiozē — vismaz gals nebūtu tik mokošs.
— Vai tagad tu saproti? — Laionels savilka vienkopus manas domas. — Tu biji kā krātiņā iesprostots zvērs, kas akli mēģina izlauzties brīvībā. Es biju tāds pats — visu savu mūžu. Un beidzu ar to, ka iedzinu sevi paša uzceltajā sprostā … Bet krieviem — nez kādēļ pēdējā laikā arvien biežāk domāju par viņiem — ir cits jēdziens. Brīvība — apzināta nepieciešamība! Vai tad tu vakar būtu uzklausījis kādu filozofiju? Nē, vienīgi dūre un automāts varēja tevi ietekmēt! … Nu, un rokassprādzes … — viņš apklusa.'— Tici vai ne, pēc Toras nāves kaut kas manī salūzis, — pietika paskatīties uz viņa sakumpušo stāvu, lai noticētu. — Vakar pārliecinājos, ka vairs nespēju nogalēt. Pat visdiženākā mērķa vārdā. Šāvu gaisā. Rokassprādzes noņēmu klaniešu nonāvētajiem anabiozniekiem …
Man uzreiz kļuva neizsakāmi viegli. Trulās sāpes galvā izgaisa. Uzbāzīgos prātojumus par līķiem kā neizbēgamiem pakāpieniem ceļā uz jebkuru — pat viscēlāko mērķi nomainīja citas ne mazāk smagas domas.
— Tagad, pēc klaniešu uzbrukuma, Telemortons diez vai izraudzīsies mūsu bionamu kārtējai pārraidei?
— Tieši otrādi. Uzbrukums tika ātri atsists. Upuru skaits niecīgs — pa daļai manas iejaukšanās dēļ. Un galvenais — par to biju vakar visvairāk norūpējies — neviens no iemītniekiem neaizbēga. Logoss nedomā tik sekli un kokaini kā bijušo laiku politiskie prātvēderi, no viņa viedokļa raugoties, mūsu bionams ir tieši vislabākais pierādījums, ka cilvēki ar visu apmierināti un atrodas drošā apsardzībā …
Laionels nogrima domās. Mazliet vēlāk viņš atzinās:
— Vai zini, Trīd, es viņu ienīdu. Pat vairāk nekā baltos. Viņš ir mans nāvīgākais pretinieks. Bet tagad Logoss pārvēršas par mūsu vienīgo cerību. Viņš ir brīvs no cilvēku kaislībām un pašlabuma. Tādēļ tu esi viņam vajadzīgs. Ne jau kā personība. Viņam nospļauties uz tavu biogrāfiju, nospļauties, kam piederēs Mortona Piramīda — tev vai Tristanam Mortonam un pārējiem jūsu ģimenes locekļiem. Tu esi viņam vajadzīgs kā pagaidām vienīgais pierādījums anabiozes iespējamībai. Tristana Mortona sagudrotais, it kā zemestrīces pasaudzētais biobarometrs nav peļams propagandas stiķis. Bet Logoss noteikti dos priekšroku dzīvam lieciniekam.
Vai viņa pareģojums piepildīsies?
Kādu rītu mani uzmodināja mehāniska balss:
— Visus, kuri vēlas piedalīties televīzijas pārraidē, lūdzam ierasties restorānā «Strip»!
Mēs ar Laionelu iegājām paši pēdējie. Uz virpuļskatu- ves izģērbās žilbinošas skaistules. Pat viņu smaidi likās starojošāki nekā parasti — iespējams, notēmētie teleob- jektīvi modināja magnētiskajā atmiņā neskaidras atceres par spīdošām debijām vecās Telemortona filmās.
Vienlīdz lielu teleoper^toru interesi iemantoja skraidošie galdiņi. Anabiozniekiem vajadzēja pasūtīt vienā paņēmienā tādu ēdienu daudzumu, kāds nebūtu pievārējams pat pēc nedēļas ilga gavēņa. Restorāns atgādināja milzīgas Lukulla dzīres. Brīžiem operatori uzdeva klātesošiem iepriekš sagatavotus jautājumus. Gluži kā manos laikos, atbildes tika aprautas pusvārdā un papildinātas ar pašu televīzijas vīru jūsmīgiem komentāriem. Tā vien šķita — Telemortona līdzstrādnieki gatavi tieši no pārraides doties anabiozē.
Mēs ar Laionelu izspraucāmies tuvāk pie skatuves. Piedzērušo bija ne mazums, taču droši vien neviens neslavēja vīnus tik skaļi kā mēs abi. Viens teleoperators pamirkšķināja otram. Brīdī, kad Laionels, pacēlis sevišķi skaistu plastmasas kausu, uzsauca puķainu tostu Biomor- tonam, teleobjektīvs noķēra mūs savā lēcā. Tad Laionels ar joni pielēca un norāva no vaiga plastisko masku.