Jutos šausmu satriekts. Šajos mēnešos biju paguvis pielāgoties domai, ka aiz sārtenās jaunās sejas slēpjas vecis. Bet kaut ko tādu netiku sagaidījis. Tā bija mūmija. No vienas vietas krunkas un gandrīz bezlūpaina mute, kas ar pārcilvēcisku spēku izkliedza pāri visai zālei:
— Es esmu Laionels Mars! Bet man blakus stāv Trīdents Mortons, augšāmcēlies pēc pusgadsimta miega!
Laionelu pazina. Telpā sacēlās neaprakstāms troksnis. Un tad acu tūkstoši rijīgā barā uzklupa man. Gandrīz visi viņi bija redzējuši mani Telemortona vecajās videolentās, un tagad, kad pats «Cilvēces Pestītājs» apliecinājis manu reālo esamību, acumirklī pārvērtos no nejaušas oriģināla kopijas dzīvā dievā.
Vienīgi operatori nepakļāvās vispārējai psihozei. Kā jau bijām sagaidījuši, Tristans Mortons sekoja pārraidei. Paklausīdami ausīs paslēptā mikrouztvērēja pavēlei, operatori pēc īsas vilcināšanos novirzīja no mums objektīvus.
T.as bija vislielākā sasprindzinājuma moments. Laionels zināja, ka Logoss noskatās visas Telemortona pārraides ūn turklāt uztur ciešus sakarus ar operatoriem. Bet vai viņš rīkosies saskaņā ar Laionela pareģojumu?
Un pēkšņi zāli pārskanēja man jau pazīstamā Telemortona diktora balss:
— Valsts sekretārs tik tikko pabeidzis izmeklēšanu sa- • karā ar Biomortona ekspedīcijas atzinumu, it kā Trīdents
.Mortons gājis bojā zemestrīces laikā. Šis atzinums izrādījies rupjš viltojums Kukluksklana interesēs! Trīdents Mortons ir dzīvs! Neatejiet no ekrāniem! Tūlīt jūs ieraudzīsiet viņu starp bionama Nr. 53 iemītniekiem, kuri viņa personā satiekas ar tiem sagatavoto brīnišķo nākamību!
Telekameras pienāca pavisam tuvu. Laionels apskāva mani — šis žests bija vienlaicīgi gan laimīga ceļa novēlējums, gan pēdējās atvadas. Viņš bija pietiekami izpētījis Logošu, lai spētu apzināties sagaidāmo galu. Nevis viduslaiku mocības — tas būtu vienīgi sods un nekas vairāk. Logoss bija pārāk saprātīgs, lai palaistu garām vēl vienu izdevību radīt anabiozei pienācīgo oreolu.
Pēc minūtes tas pats diktors pavēstīja:
— Saprazdams, ka valsts atbildības smagā nasta viņam nav vairs pa spēkam, un tai pašā laikā vēlēdamies paša acīm saskatīt savu nācijai veltīto ilggadējo pūliņu brīnišķos augļus, Brīvās Pasaules Savienoto Valstu prezidents Laionels Mars dodas anabiozē! Pēc viņa gribas svinīgā ceremonija notiks nekavējoties septiņu miljardu skatītāju acu priekšā. Godināsim pēdējo reizi Sienas Eras Radītāju, Cilvēces Pestītāju, Lielo Laionelu Maru!
Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem biju redzējis kontroles ekrānā Toras Valesko nāvi. Arī tagad tāds eksistēja — pie teleoperatora muguras piestiprināts pārnesams teleons. Viņš pats turpināja filmēt restorānā valdošo jautrību — anabiozi nekādā ziņā nedrīkstēja uztvert kā iemeslu sērām. Viņa objektīva priekšā cilvēki dziedāja un skūpstījās, mākslīgās skaistules izģērbās, četrkājainie ideālie viesmīļi apmierināja jebkuru vēlēšanos. Bet uz teleoperatora muguras redzēja citu ainu — Laionelu Maru ar pienācīgo svinīgumu apguldīja kapsulā. Jau tā nesaudzīgā vecuma izķēmotā seja šķita esam nejauka karnevāla maska — katra krunka neskanīgi smējās. Tad viņu apsedza ar caurspīdīgu vāku, kaut kas iedūcās, un līdz ar dzīvību nomira arī smiekli.
Minūti vēlāk mani pasludināja par. jauno prezidentu. Atskanēja valsts himna. Tā kā tuvumā nebija cita, to spēlēja tas pats bioleļļu orķestris.
Bet, kad svinīgā daļa bija beigusies un sākās jauna grandioza biorevija, ieraudzīju līdz nemaņai piedzērušos meiteni, kura, plēzdama sev nost zelta kombinezonu, rāpās uz virpuļskatuves. Meitenes augums bija tik lielisks, ka viņa no tiesas varēja konkurēt ar Telemortona daiļavām. Man bija iespēja pārliecināties par to pašam tajā liktenīgajā stundā, kad Toras bijušās istabas jaunā iemītniece tieši no vannas skrēja pie neizslēgtā teleona. Kāds mēģināja novilkt viņu no skatuves, bet glābējs nosebojās. Meitene jau bija uzlēkusi augšā, kāds neatvairāms spēks tūdaļ nogāza viņu no kājām, un magnetizētās dejotājas, stingri ievērodamas ieprogrammēto mežonīgo rokenrolu, bezkaislīgi sabradāja vēl nāves agonijā drebošo dzīvo ķermeni.
EPILOGS
Gravisienas aizsargāto Mortona Piramīdu veidoja bijušais četrdesmit stāvu augstais teletornis un cita uz citas saliktas pakāpieniem līdzīgas virsbūves — trīsdesmit stāvu, divdesmit stāvu un desmit stāvu augstas. Pašā augšā atradās templis ar manu statuju. Brīnumainā kārtā nevienam nebija ienācis prātā, ka šī visai jocīgā celtne ir seno acteku piramīdas daudzkārt palielināta kopija. Savas atriebības simbolam asiņainais indiāņu mesija bija atradis simbolisku formu.
Pašlaik atrados simt sešdesmit stāvu zemāk — pie Lo- gosa sarunu aparāta. Viņam patika ar mani tērzēt, viņš interesējās par pērno gadsimtu, strīdējās, paretam pat jokoja. Drīz vien pārstāju viņu ienīst — vai tad bērns vainīgs, ka nepareizi audzināts. Un bez tam — viņš runāja manā balsī. Par to man bija jāpateicas Mefistofelim.
Atcerējos mūsu pirmo iepazīšanos. Logomortona dispečeru telpā atskanēja tālrunis. Es nocēlu klausuli.
— Lai pie manis nokāpj galvenais eņģelis! — teica apbrīnojami pazīstama balss.
— Ja tu esi dievs, tad pie tevis drīzāk jāuzkāpj, nevis jānokāpj, — atbildēju jokdarim.
■ — Augša un apakša ir relatīvi jēdzieni, — sadzirdēju pretī. — Izplatījumu un laiku izgudrojuši cilvēki.
— Vai tad tu neesi cilvēks?