Mans sarunu biedrs likās pārdomājam.
— Nē! — viņš atteica pēc pamatīgas pauzes. Un gluži kā vecmodīgā romānā: — Ar ko man tas gods runāt?
Nosaucu sevi vārdā.
— Tad tādēļ tev ir mana balss! Nokāp pie manis kopā ar galveno eņģeli. Es esmu Logoss!
Pēc tam izrādījās, ka par eņģeļiem viņš dēvē sev pakļautos kibernētiķus gravispārniņu dēļ. Astoņdesmit pazemes stāvi bija vienīgā vieta neizmērojami plašajā zemē, kur profesora Artura Holina sākotnējais izgudrojums atradis pielietošanu. Atstarpes starp elektronu blokiem stiepās jūdžu jūdzēm, pārvietoties varētu vienīgi ar mehāniskā transporta palīdzību. Bet Logoss necieta troksni. Tādēļ, lūk, eņģeļiem līdzīgi lidinājāmies pa mēmām ejām.
Es arī. Nez kādēļ Logoss juta pret mani sevišķas simpātijas. Viņš pieprasīja, lai savienotu prezidenta posteni ar galvenā kibernētiķa amatu. Patiesību sakot, tas bija liekēža amats. Beidzu viengadīgu hipnoapmācības kursu, taču pēc manām tehniskajām zināšanām ne. reizi neradās vajadzība. Mans vienīgais pienākums bija sēdēt pie sarunu aparāta un klausīties viņa nebeidzamos spriedelējumus, bet laiku pa laikam pastāstīt par dzelmē nogrimušo divdesmitā gadsimteņa Atlantīdu.
— Tu steidzies? — vaicāja Logoss, pamanījis mani pārbaudām laiku. Redzēt viņš arī varēja, taču tikai to, ko rādīja teleoni. — Pareizi, tev šodien jāuzstājas telecentrā. Izlasīju tavu aicinājumu tautai. Esam abi daudz strīdējušies, tāpēc priecājos, ka beidzot piekriti manam viedoklim. Stabilā Sistēma ir vishumānākā, vistaisnīgākā un vissaprātīgākā sabiedriskā iekārta visā cilvēces pastāvēšanas laikā.
«Vai tiešām arī man ir tāda caur un cauri pašapmierinātības piesātināta balss?» es nodomāju, jau iepriekš izbaudīdams viņam sagatavoto pārsteigumu. Visas valdības publiskās runas Logoss cenzēja — vai nu tādēļ, ka viņš pārāk neuzticējās mūsu saprātīgumam, vai arī tādēļ, ka dievināja lasīšanas procesu. Miljoniem kādreiz iznākušo sējumu viņš sensenis bija apguvis. Tagad diemžēl nebija citu literāru ^jaunumu kā vienīgi policijas ziņojumi par kaujām ar klaniešiem.
Vienu Logoss gan nezināja — manas runas iespiestais teksts, būtiski atšķirdamies no īstā, bija domāts tikai viņam personiski. Laionels nekļūdījās — tāpat kā jebkuru diktatoru, Logošu varēja apmānīt. Bet viņš bija aizdomu pārsātināts — arī te izpaudās tipiski diktatorisks raksturs. Visbriesmīgākā bija pilnīgā neiespējamība izstāstīt viņam patiesību: savā ziņā antīks despots, Logoss uzskatīja sevi par vienīgo patiesības zinātāju.
Atzīt, ka viņu varējuši maldināt, Logosam nozīmēja —1 apšaubīt savu nekļūdīgumu. Bet nekļūdīgums veidoja viņa esamības pamatu pamatus, kā ticis ieprogrammēts viņa bērnu dienās.
Sākumā es, neņemdams vērā Laionela brīdinājumus, mēģināju viņam atvērt acis un izskaidrot, kas noticis un notiek īstenībā. Viņš uzskatīja mani par daļēji prātu zaudējušu. Tas noveda pie pilnīgi negaidīta rezultāta. Nolēmis, ka anabioze negatīvi ietekmē psihi, Logoss to aizliedza. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem, lai gan sekodams savādai, necilvēciskai loģikai.
Ilgu laiku bionami stāvēja tukši, bet pēc tam es, pietiekami iepazinis viņa raksturu, uzsāku savu lielo cīniņu. Līdu vai no ādas ārā, lai pierādītu, ka esmu pie pilna prāta. Logoss izdarīja tieši to, ko tiecos panākt, — atcēla anabiozes aizliegumu.
Drīz pēc tam mani apciemoja viena no Sienas Ēras ievērojamākām personām — mana brālēna meitas Izoldas Mortonas vīrs. Savā laikā biju ārkārtīgi pārsteigts, pazinis smalkajā sirmgalvī ar kuslajiem pleciem pārmesto senatora mantiju savu bijušo miesassargu Džeimsu.
— Prieks jūs redzēt, Džeims! Vai jūs šoreiz esat ieradies kā senators vai kā mans bijušais miesassargs? — pasmīkņāju, ne ar vaibstu nenododams savas īstās izjūtas. Biju viņu gaidījis ar tādu pašu nepacietību, ar kādu šaha stratēģijas dižgars, iepriekš aplēsis visu partiju no atklātnes līdz galotnei, gaida laikus uzminēto pretinieka gājienu.
— Atnācu pie jums kā vienas valsts prezidents pie otra! — mana zobgalība it nemaz neietekmēja viņa cienīgo izturēšanos.
— Manuprāt, pastāv tikai viena valsts.
— Manu dārgo Morton, mēs neesam bērni! Jums, paldies dievam, jau astoņdesmit seši gadi, man nedaudz mazāk. Nespēlēsim vistiņas! Klans manā personā piedāvā jums visizdevīgāko vienošanos, kādu jebkad viena valsts piedāvājusi otrai. Anabiozei jātiek nekavējoties atceltai! Par to apsolām neaiztikt bagātniekus. Mūsu centrālais elektroniskais domāšanas punkts aprēķinājis, ka no viena miljona anabioznieku zaudējam vairāk nekā no viena miljonāra.
— Neaizmirstiet Logošu! — es teicu. — Anabioze ir viņa jājamais zirdziņš. Vajadzētu viņu iebiedēt. Es paziņošu, ka jums ir slepeni ieroči, pret kuriem Sevišķā policija nejaudā cīnīties, un ar šo ieganstu pieprasīšu aizsargāt visus vērtīgos cilvēkus ar gravisienām. Agrāk vai vēlāk Logoss apķersies, ka tam nepietiek enerģētisko resursu. Tad viņš būs spiests pieņemt jūsu ultimātu.
Tūlīt pēc Sienas un atomkatastrofas Vašingtonā, kad radiācija pārvērtās visšaušalīgākajā biedēklī, Logoss noliedza atomenerģijas izmantošanu. Jau agrākos laikos bilance bija kritiska, jo pusi enerģijas izlietoja gravisie- nas. Kolosālā gravisiena, ar kuras palīdzību Amazones baseinā iesprostoja indiāņus, ievērojami palielināja patēriņu. Vajadzēja steidzami meklēt jaunas zemūdens ogļu un naftas atradnes. Visvarenākais no jaunajiem enerģijas avotiem bija pasakaini lielais dabiskās gāzes rezervuārs, uziets netālu no Havaju salām Klusajā okeānā. Visu to Džeimss zināja ne sliktāk par mani.
Nākamajā nedēļā uzstājos senāta un kongresa apvienotajā sēdē ar savu pirmo uzrunu tautai. Arī to Logoss bija cenzējis. Pat vairāk — kā jau cerēju, manu priekšlikumu aizsargāt ar gravisienām visu turīgo — tātad visvērtīgāko cilvēku dzīvību, pazemināt individuālo gravitronu cenu par piecdesmit procentiem un pavisam atlaist to senāta un kongresa locekļiem viņš papildināja ar bionamu gravi- aizsardzību. Pēc tam Džeimss, viltīgi pamirkšķinājis man, nolasīja papildinājumu likumam «Par nacionālās elites saglabāšanu», kas bija pieņemts gadu pirms Sienas. Toreiz miljonāriem obligāti bija jāuzceļ personiska pretatomu patvertne, tagad gravinams vai vismaz dzīvoklis gravi- kooperatīvā.