Kopš tās dienas bija aizritējuši gandrīz trīs mēneši. Logoss spītīgi realizēja anabiozes programmu, taču Džeimss, būdams pārliecināts par manu atbalstu, ar īstu valstsvīra tālredzību pacietīgi nogaidīja pretinieka kapitulāciju.
Vēlreiz paskatījos pulkstenī. Būtu jāpasteidzas, uzstāšanās telecentrā sākās pēc nedaudz minūtēm, bet es joprojām vilcinājos, mēģinādams izprast vēl viena savj gājiena sekmes.
Uzdot Logosam tiešu jautājumu būtu pārāk riskanti, jau tā turpat pusgadu spēlēju pārāk bīstamu spēli.
Pirms septiņdesmit trijām dienām bionami tika no jauna atvērti, tagad tajos atradās ap desmit miljonu, un visiem šiem cilvēkiem jānomirst, jānomirst manas vainas dēļ, ja mans nodoms cietīs neveiksmi. "Laika trūkums spieda mani spert gandrīz vai neprātīgu — ar bezgalīgu risku saistītu soli. Tādēļ tik tirdoši gaidīju, vai Logoss beidzot ierunāsies par to, kā dēļ biju atnācis.
— Tu esi tikai cilvēks, Trīd! Vari rīt nomirt! — es beidzot izdzirdu pēc garas pauzes. — Bet es esmu mūžīgs! Atšķirībā no tevis nesu atbildību ne tikai par šodienu, bet arī par nākamajiem gadsimtiem! Tuvāko piecdesmit gadu laikā mēs varam rēķināties tikai ar rietumu puslodes resursiem. Bet ar katru dienu to kļūst mazāk …
Tas bija aksiomai līdzīgs secinājums. Sauszeme jau izrakņāta un pārrakņāta, atlika vienīgi atradnes okeānu dibenā. Visu pagājušo mēnesi pacietīgi un nenovirzīgi stumdīju Logošu pretī svarīgam lēmumam, kā allaž maskēdamies ar problēmas tīri filozofisko pusi, — vai mūsu paaudzei tiesības dzīvot uz nākamo rēķina? Padomus Logoss necieta, toties dievināja abstraktas loģiskas konstrukcijas.
■— Vari pasludināt, ka turpmāk aizliegts ekspluatēt jauno gāzes atradni Klusajā okeānā. Šis lēmums nav apspriežams kongresā. Viņi ir pārāk lieli stulbeņi, lai novērtētu manu tālredzību. Dabiskā gāze — tā ir enerģija! Es taču nevaru šodien ietīksmināt jūsu acis ar gaismas strūklakām, bet pēc trīdesmit gadiem atstāt pasauli bez gravisienas. Tā arī paziņo tautai! Uz priekšu taupības nolūkos gaismraksti ielās un laukumos darbosies tikai trīs stundas dienā. Bet tagad ej, Trīd! Man jāpadomā, kur vēl varētu pietaupīt. .. Novēlu panākumus, es sekošu pa teleonu tavai runai.
Aiziedams saklausīju sev aiz muguras vecīgu ņurdēšanu:
•— Neaizsit lifta durvis kā pagājušo reizi! Tu taču zini — troksnis traucē man domāt.
Lifts brauca ļoti lēni — tā paša iemesla dēļ. Šahta tika apgādāta ar ideālu skaņu izolāciju, taču Logoss tomēr sūdzējās, ka ātrais ar savu riebīgo dūkšanu krītot viņam uz nerviem.
Pat savos untumos viņš līdzinājās cilvēkam. Citādi arī
nevarētu būt. Visa viņa domāšana taču radusies, apgūstot informāciju, kas savukārt bija cilvēciskas psihes nodrukāts vai nofilmēts spogulis. Bet cilvēks viņš nebija. Reizēm Logoss bija pajocīga cilvēka karikatūra, reizēm baisma necilvēciska groteska. To nekad neaizmiršu.
Logoss simpatizēja man, cik nu mašīna vispār spēj simpatizēt bioloģiskai būtnei. Un tomēr, būtu viņš atzinis, ka tas ir saprātīgi un izdevīgi vairākumam, Logoss, nekavēdamies ne sekundi, būtu pavēlējis Valsts sekretāram «izsūtīt mani uz Grenlandi», ko tas arī būtu darījis ar vislielāko patiku.
Sakāve slepeņajā karā pret Logošu, kuram šodien bija jāpāraug atklātā dumpī, neizbēgami nozīmētu man mokpilnu nāvi. Būdams humānists, Logoss individuālos gadījumos vairījās pielietot vardarbību. Sods par valsts noziegumiem bija savdabīgs — pēc notiesātā līdzības radīja dubultnieku — biolelli. Tai bija jāpacieš briesmīga spīdzināšana, ko mēs, eņģeļi, savā starpā dēvējām par «Tristana Mortona kokteili». Sodītā klātbūtnē lellei izdedzināja acis, uzšķērda vēderu, salēja iekšās verdošu svinu. Lelle raustījās un gārdza, cilvēks tikai noskatījās un izjuta.
Iegāju telestudijā Sevišķās policijas eskorta pavadībā. Viņpus caurspīdīgās ložu drošās sienas stāvēja tikpat nekustīga policistu rinda melnos kombinezonos ar zelta uz- šuvēm, bruņojušies trīsstobrainiem automātiem.
Pārlaidu skatienu zālei, meklēdams Laionu. Viņa sēdēja pirmajā rindā kopā ar Valsts sekretāru, Mortonu ģimenes locekļiem, Telemortona politiskajiem apskatniekiem, Mortona Piramīdas galvenajiem kibernētiķiem.
Atcerējos mūsu pirmo satikšanos. Tas bija dažas dienas pēc anabiozes aizlieguma.
— Prezidenta kungs, jūs vēlas redzēt Gravimortona galvenā kibernētiķe Laiona Mara! — man ziņoja pa valdības teleonu.
Ienāca četrdesmit gadus veca sieviete ar melnīgsnēju * vaigu un ļoti gaišiem matiem. Nekad nebūtu pazinis viņā Laionela meitu, ja nebijušas tās pašas indiāņu acis…
— Ilgi meklēju savu vīru, baidījos, vai tik viņš nav nolēmis doties anabiozē. Nācās patērēt daudz laika un kredītu, līdz uzzināju viņa likteni — bionamu iemītnieku saraksti skaitās slepeni. Mans vīrs bija tai paša nama, kur jūs. Viņu sauc — Viktors Tellers. Kā augstāko žēlastību, ko var piešķirt vienīgi valsts galva, izlūdzos atļauju sekot savam vīram anabiozē!
Viņa neraudāja, balss palika stingra un mierīga. Un es tūdaļ sapratu — tādam cilvēkam tiesības zināt patiesību. Viņa nenoticēja man uzreiz — tāpat kā es pēc Toras nāves. Bet, kad noticēja, vairs nebija iebiedējama ne ar kādām spīdzināšanām. Gravisienas ar katru dienu savairojās, enerģijas patēriņš bīstami pieauga, taču, pateicoties Lai- onai, Logoss saņēma nomierinošas ziņas no viņam tieši pieslēgtās Gravimortona skaitļojamās sistēmas. Logosa veto dabiskās gāzes izmantošanai Klusajā okeānā varēja ik dienu iedragāt bilanci un pavērt Lielās Sienas viengabalainajā mūrī spraugu. Kaut vismazāko, kaut tikai dažām minūtēm, ar to man pilnīgi pietiktu.