Man virs galvas, gluži kā senās dienās, iedegās uzraksts «Kameras ieslēgtas!». Stāvēju uz televīzijas teātra vecās skatuves, kura, ieskaitīta nacionālās relikvijās, bija saglabājusies neskarta. Jauns bija vienīgi ar Logošu savienotais teleons, kas atradās man aiz muguras.
Viss pārējais pa vecam ■— tie paši apzeltītie amoriņi, tā pati istabas iekārta, kur Čirija kungs un viņa mūžam neapmierinātā mamma spēlēja komiskās intermēdijas starp vilciena katastrofu un politisku atentātu, starp delikātā pustumsā filmētu izvarošanu un visspēcīgāko prožektoru apgaismotu striptīzu, kura dalībniekiem novilka nevis drēbes, bet ādu ar visu miesu.
Pa labi no manis stāvēja galdiņš ar radiouztvērēju un parasto daudzkanālu televizoru. Tie izskatījās kā brēcošs anahronisms pat antikvāru mēbeļu un sen jēgu zaudējušo mūzu skulptūru sabiedrībā. Diez vai kāds no klātesošiem atcerējās, ka bez Telemortona pastāvējušas arī citas stacijas.
Saskatīju zināmu mērķtiecīgu sagadīšanos, ka stāvu tai pašā vietā, kur pirms piecdesmit gadiem gulējusi Telemortona nāvīgi sašautā zvaigzne Tora Valesko, — pirmā iappuse tajā šausmu romānā, kuram šodien dzīros uzrakstīt pēdējo.
Pie griestiem un sienām parādījās gaismojoši uzraksti: ČIKĀGA — 5 PORT-O-PRENSA OTAVA FORT — JUKONA JAUNA VAŠINGTONA DIEGO-ANDŽELESA HONOLULU
Telecentram, kā to tagad dēvēja, bija abpusēji sakari ar teleonu zālēm rietumu puslodes simts lielākajās pilsētās. Zināju, ka ik brīdi varu pieslēgt skaļruņus un dzirdēt tos, kuri dzīvoja dažādās vietās pēc vienāda globāla laika, ar vienādu valsts pabalstu, vienādā mērā bez grāmatām un ziediem, zināšanām un nākamības.
Bet man tā bija par maz. Baidījos no Logosa. Sapratis, ka mana runa atbilst viņa izlasītajam tekstam ne vairāk kā viņa prāts — cilvēciskajam, viņš izslēdz teleonus. Šim gadījumam palika pieci tūkstoši cilvēku zālē, lai tos izvestu, policisti patērētu zināmu laiku. Kā nekā Stabilā Sistēma bija humāna, šaujamie ieroči tika līdz šim izlietoti vienīgi cīņai pret klaniešiem.
Publikas klātbūtne izrādījās nedzirdēts jaunums. Vairāk nekā trīsdesmit gadus vecais televīzijas teātris nebija redzējis savās sienās neviena, atskaitot pārraižu dalībniekus un Telemortona līdzstrādniekus. Šodien katrs pilsonis varēja personiski redzēt Brīvās Pasaules Savienoto Valstu prezidentu Trīdentu Mortonu.
Zem ekrāniem izlēca aizvien jauni uzraksti:
RIODE2ANEIRO OKLENDA MAGELANSITIJA SANFRANCISKO-3 TAHITI-CENTRS VERAKRUSA
Visus simts teleonus varēja ieslēgt vienlaicīgi, bet tādos svinīgos gadījumos tos ieslēdza pa vienam — uz īsu mirkli kopā ar skaņu. Dzirdēju apsveikuma saucienus, uzbudinātas valodas, sintētisko kombinezonu čaukstoņu, soļus. Pēc tam skaņu izslēdza. Brīvās Pasaules Savienotās Valstis klausījās Mortona Piramīdu.
Atskanēja valsts himna — tā vienīgā palikusi negrozīta šajā fantastiskajā pasaulē.
«Sakopo spēkus, Trīd!» es sevi uzmundrināju. Nevis nieka pistoles šāvienam, uz kuru spējīgs gan vislielākais drošsirdis, gan visnožēlojamākais gļēvulis. Sakopo spēkus visgrūtākajam darbam, kas bijis smags un bīstams jebkuros laikos. Pasaki tautai patiesību!
Tā bija mana pēdējā likme gadījumam, ja nedarbosies slazdi, ar kuru ierīkošanu pēdējās septiņdesmit sešas dienas bijām nopūlējušies — es un daudzi citi, kas ieizēm pat nenojauta, kam un kādos nolūkos palīdz.
Sāku savu stāstu ar krāsaino iznīcināšanas traģēdiju.
Ar katru nervu šūniņu sajutu, cik uzmanīgi klausās Logoss. Cilvēki vēl nepaguva reaģēt, bet viņš jau uzmanīgi domāja. To apliecināja raksturīgais trokšņu fons viņa teleona stereo membrānās. Man likās — valstiskus melus viņš pacieš tikai tādēļ, ka uzskata tos par cilvēka psihei nepieciešamu nosacītību, līdzīgu laikam un izplatījumam. Varbūt viņš man pat slepus aplaudēja, katrā ziņā nepārtrauca.
Un pēc tam pateicu par anabiozi. Visi simts teleoni reizē nodzisa. Bet pirmā uzvara jau bija gūta. Vai nu Logoss, atgriezies pie vecajām aizdomām, aizliegs to pa otram lāgam, vai arī ļaudis vismaz zinas, kāda cena jāmaksā par trim paradīzes mēnešiem. Taču priekšā vēl bija visgrūtākais. Paskatījos uz Laionu. Viņas melnīgsnējā seja šķita Grenlandes ledāju nokrāsā. Droši vien viņa iedomās jau iztēlojās, kā tās līdziniece biolelle, raustoties agonijā, mēģina izkliegt savas mokas ar nogrieztās mēles stumbeni.
— Karš nav bijis! — es teicu, atcerēdamies pēdējo nakti bionamā, kad Laionels atklāja man visupēdējo un visneticamāko mānu, uz kura turējās Mortona Piramīda. — Jūs visi redzējāt dokumentālo filmu «Siena». Tā uzņemta ar bioleļļu un kombinēto uzņēmumu palīdzību uz toreizējā prezidenta Bolduīna Mortona pasūtījuma. Amerikas valdības nodoms bija šāds — notēmēt no Bermudu zemūdens bāzes uz Ņujorku S-raķetes, kas nav uzejamas ar radariem, bet pašu bāzi iznīcināt, automātiski izraisot atombumbas sprādzienu. Pēc tam Sienai bija uz visiem laikiem jānorobežo Amerika no morālās katastrofas, kas neatvairāmi tuvojas no Austrumiem.
Nestāstīju, kādi motīvi bijuši Sienas īstajam radītājam Laionelam Maram. Tos, kas dzīvo Austrumos, viņš neuzskatīja par vainīgiem indiāņu rases bojā ejā. Siena tika domāta kā lamatas Amerikas baltajiem un vienlaicīgi kā vienīgā pārējās pasaules aizsardzība no amerikāņu S-ra- ķetēm. Sīkūmiem man neatlika laika. Logoss vēl nepaguva nekā uzsākt, bet Tristans Mortons jau rīkojās. Paklausot viņa mājienam, policisti viņpus ložu drošajām, caurspīdīgajām sienām pagrieza pret mani automātus, un pati siena sāka lēnām šķirties vaļā.