— Bet Laionels Mars gribēja citu! — es kliedzu, jau sajuzdams krūtīs lodes. — Par upuri no Bermudu bāzes notēmētajam atomtriecienam kļuva nevis Ņujorkas trīsdesmit miljoni iedzīvotāju, bet pati valdība ar Bolduīnu Mortonu priekšgalā. Gravisienas iežogotās Vašingtonas atomdrupas ir vienīgais patiesais piemineklis šim laikmetam, kur nabadzīga nīkuļošana izdaudzināta par uzplaukumu, loģisks ārprāts par augstāko prātu, masveida iznīcināšana par mieru un labklājību! Piecsimts kilometru garā Briesmu zona gar sienu, kur kibervērotāji neielaistu pat mani, būtībā slēpj …
Man neļāva pabeigt. Atkārtojās tā pati aina, ko tiku jau vērojis pirms piecdesmit gadiem, kad Telemortona līdzjutēji ielauzās senāta apakškomisijas sēdes zālē. Automātnieki nepaguva izšaut, viņus nostūma no ceļa pūlis. Dzīva niknumā zvērojoša ļaužu banga neatvairāmi gāzās pret mani. Jo milzīgā jau manās dienās iesāktā trīsdesmit četros gados izbūvētā briesmīgā apmānīšanas piramīda bija stiprāka par mani. Cilvēki rāpās uz skatuves, gatavi saplosīt mani gabalu gabalos. Es nenosodīju viņus. Cik daudzi mana laikmeta biedri neapgāžami ticēja netaisnībai un meliem — mazliet mazākiem un tādēļ attiecīgi mazāk iespaidīgiem.
Tāpat kā toreiz Džordžs Vasermūts, mans vājais, nāves priekšā drebošais «es» dzīrās uzlēkt uz galda un kliegt jau gandrīz karātavu cilpā iemauktā noziedznieka balsī: «Viss, ko esmu sacījis, ir meli!»
Bet es neuzlēcu uz galda. Atkāpjoties uz teleona pusi, pa kuru Logoss mani tagad pētīja ar saviem neskaitāmiem domāšanas blokiem, sviedu pretī daudzkrāsainajai, mani apbrāzmojošajai nāvei savu vienīgo ieroci — patiesību.
Es tūdaļ nesapratu, kādēļ viņi apstājās, bet tad arī es sadzirdēju pērkondimdošu mehānisku balsi:
— Svarīgs ziņojums Logosam. Ziņo Sienas .kibernovē- rotājs Grenlande-127. Stratosfēras graviaizsardzībā nezināmu iemeslu dēļ radies logs. Pirms divām sekundēm caur to izgājusi raķete. Lūdzu nekavējoties spert soļus!
— Paskaties radiācijas līmenī Sienas sairšanas sektorā! — man aiz muguras atskanēja mana paša balss.
Domāju par to pašu, ko Logoss, ja vien manu reakciju varēja saukt par domāšanu. Galu galā biju nevis auksl asinīga mašīna, bet cilvēks, kas tikko atradies par m<ila galu no nāves.
Varbūt tas nav vis ilgi gaidītais glābiņš, bet Laionela pēdējā — visšausmīgākā atriebība? Varbūt viņš, nesasniedzis tiešā ceļā savu nodomu īstenošanu, izvēlējies mani par savu rīku, lai nonāvētu septiņus miljardus ar pēdējo gandrīz acumirklīgo sitienu? Varbūt atomkarš tiešām bijis un tagad pa mana paša rokām iedragāto Sienu ieplūdīs nāvējoša radiācija, bet tai pa pēdām svešu pasauļu iebrucēji, kas tikai gaidījuši šo momentu, lai sagrābtu pa- mirušo Zemi?
— Radiācijas līmenis sairšanas sektorā nulle rentgenu astoņdesmit milirentgenu. Sairums palielinās. Raķete tikko nosēdusies Skorsbisunas Ledus plakankalnē. Lūdzu ātrāk spert nepieciešamos soļus!
Stāvēju, cieši piespiests teleonam, sajuzdams tā spēcīgo vibrāciju. Logoss domāja. Tad viņš pavēlēja manā balsī:
— Parādi man raķeti gravistereonā!
Un tā nu man iznāca redzēt 21. gadsimta vislielāko tehnisko brīnumu, kas, līdzīgi gravispārniem, nekur un nekad netika pielietots, — Logoss uzskatīja sintezitronus mākslīgiem produktiem daudz vajadzīgākus cilvēkiem. Tieši skatītāju zāles vidū izauga bezgalīgs ledus tuksnesis. Mēs redzējām viņu it kā no augšas. Sidrabains plankumiņš, tikko saskatāms uz baltā fona, ātri tuvojās un pakāpeniski izauga neticama izmēra raķetē. Augšējā daļā atvērās lūka, no tās it kā pa gaisu nolaidās dažas sidrabainas bezformīgas kūniņas. Tās stāvēja mūsu — 21. gadsimta zemes cilvēku vidū, un tas bija bailes iedvesošs skats. Pat man.
Tad kūniņu augšpuse zaudēja krāsu, kļuva caurspīdīga. Mēs ieraudzījām cilvēciskas sejas un sadzirdējām cilvēciskas balsis.
— Redzu! Vari izslēgt! Steidzami pasākumi tiks veikti, — pēc ilgas pauzes sacīja Logoss.
Teleons man aiz muguras griezīgi rūca. Ar katru nervu šūniņu sajutu traģēdiju, kas patlaban risinājās elektroniskās domāšanas substances astoņdesmit stāvos.
Raķete un cilvēki pazuda kā mirāžā. Reāla bija vecā Telemortona skatītāju zāle un tajā nekustīgi pamirušie ļaudis, un tāds klusums, kāds mēdz būt tikai pirms brīnuma.
Un pēkšņi, gluži kā toreiz manās halucinācijās par Radioteleskopiskās Atklāsmes katedrāli, atskanēja vientuļa balss, kas bija sevī ietvērusi septiņus balsu miljardus:
— Brīnums! Brīnums!
Uz skatuves iegaismojās vecais daudzkanālu televizors, kas tā arī stāvējis ieslēgts un dīks kopš sen aizmirstā brīža, kad Čirija kungs pēdējo reizi demonstrēja Tele- mortona skatītājiem Eiropas programmu nāvīgo garlaicību un atpalicību.
Objektīvam strauji tuvojoties vienīgajam spilgti gaišajam plankumam šajā bezcerīgajā, pelēki, melnajā postažas panorāmā, plankums izpletās intensīvas gaismas avotā. Un, kad tā izstarotā zaļgani kāvainā blāzma pārlija apkārtnei, iztēles veidotās drupu kaudzes visnotaļ ieguva savus īstenos vaibstus.
Telestacija rādīja tipisku Mēness peizažu, kādu biju paturējis prātā no sava laika pirmajām kosmiskajām reportāžām. Tipisku — taču, kā noskaidrojās pēc mirkļa — ar būtisku izmaiņu.
Kad acis pierada pie spilgtās gaismas, kas aumaļoja no Mēness dzīlēm, saskatīju caurspīdīgu jumolu. Tas viscaur nosedza krāteri, bet zem tā vīdēja brīnumaina pilsēta ar zaļumos iegrimušām pusapaļām celtnēm, kas grupējās ap piecstarainu mākslīgu ezeru.