Izbrīnu radīja sajūta, ka šo veceni, liekas, biju jau kaut kur redzējis. Nu protams! Goijas spāņu skicēs! Triecienā ieņemtās Saragosas iedzīvotāja, kurai nācies uz savas ādas izbaudīt Napoleona izcilo kaujveža talantu: meita zaldātu izvarota, vīrs pacelts uz durkļiem, māja pārvērsta degošā pagalē, iecienītā baznīca — zirgu stallī.
Kamēr šī rēga pusparalizētie Džeimsi, kā arī pārējie, kuru pienākumos ietilpst pasargāt veikalniekus no uzbāzīgiem apmeklētājiem, pārdomāja kādu rīcību, vecene ierunājās:
— Viņš! — tās trīsulīgais pirksts norādīja uz urnu ar tēva pīšļiem. — Jūs! — viņas dzelokšņainās acis ieķērās manī. — Esiet nolādēti, Mortoni! … Pusmūža taupīju! — viņa izvilka no apbružātas, kādreiz labākus laikus redzējušas somas pirmšķirīgā luksusa papīrā iespiestu sertifikātu ar iztālēm redzamiem zelta burtiem «Universālais Panteons». — Kapu, ir to jūs esat man atņēmuši! Še, aizrijies ar maniem neapbedītajiem kauliem! — viņa saburzīja papīru un iesvieda man sejā.
Viens no Džeimsiem (juceklī pat neaptvēru, kurš), pieskrējis klāt, izgrieza viņai roku. Pārējie uzgūlās virsū, stumdami uz durvju pusi. Bet viņa, izrāvusies ar negaidītu spēku, kāds iemīt ārprāta pārņemtajos, un sīkā raudulīgā balstiņā nožubinājusi «Nevajag … Es pati… Pati…», devās uz izeju. Tā mēs vismaz domājām, kamēr neierau- dzījām viņu pie atvērtā loga.
Pēc tam bija klusums. No četrdesmitā stāva mēs pat nesadzirdējām ķermeni atsitamies pret ietvi. Vienīgi brīnumainā kārtā aiz loga roktura aizķērusies soma žēlabaini noklaudzināja atslēgu un tikai tad metās savai bijušajai saimniecei nopakaļus Ņujorkas betona okeānā.
Tajā naktī piedzēros kā vēl nekad. Bāri un restorāni virmoja nelabā kaleidoskopā, un ikkatrā šveicara vietā stāvēja vecene ar savu sertifikātu, un atmodos es no rīta kaut kur ostas rajonā. Gulēju tieši uz bruģa, mana galva atdusējās uz Džeimsa I svārkiem, bet pats viņš bez svārkiem stāvēja, atbalstījies pret spīķera mūri, un neiedra- gājamā mierā smēķēja. Pēc sekundes, kad pusapmiglotā apziņa izlauzās caur blāvo paģiru un briesmīgu galvas sāpju vilni, ieraudzīju arī otru. Viņš sēdēja manā rols- roisā blakus šoferim ar žurnālu un zīmuli rokā. Džeims II cienīja krustvārdu mīklas — melš, ka pie viņiem CIP tas ietilpstot profesionālā apmācībā.
Šajā brīdī atcerējos Džeku. Džeks mācījās kopā ar mani Harvardas Biznesa skolā. Ar biznesu nekas nesanāca — viņa samērā turīgais tēvs nokļuva nabagmājā. Pavisam nesen dabūju zināt, ka Džeks atvēris privātu detektīvu aģentūru un pat iemantojis slavu, sarežģītu noziegumu atklājot.
Nākamajā dienā, patērējis ne mazums laika, lai tiktu vaļā gan no paģirām, gan no saviem miesassargiem, sēdēju viņa mazajā dzīvoklītī Bronksā.
— Nezinu, — viņš pakratīja galvu. Iespējams, Džeks tiešām bija apdāvinātāks par citiem detektīviem, taču, spriežot pēc agri novecojušās sejas, slava ne allaž pār- kaļama skanīgā metālā. — Nezinu, — viņš atkārtoja. — Dzīties pakaļ patiesībai, ko tu no manis pieprasi, ir bīstami. Ja ielaidīšos, tad tikai tevis dēļ. Tev nav ne mazākā priekšstata, cik naudas un laika tas maksās . . . Bet varbūt tomēr labāk, ja tu nezini, kādas cilvēciskas ciešanas iesūkuši sevī tavi miljardi? Trīd, saproti mani pareizi, es vēlu tev tikai to labāko… Met šo iedomu pie malas, un iedzersim, kā veciem draugiem pieklājas. Manā ledus skapī, cerams, vēl šis tas atradīsies…
Atbildes vietā izgrābu no kabatām visu, ko izdevās realizēt tik īsā laikā. Nekādu čeku, vienīgi banknotes — negribēju, lai Mefistofelis ko saostu. Džeks ņēmās skaitīt. Kad viņš saskaitīja, zobi tam klabēja kā drudzī.
— Tu esi prātu zaudējis! — viņš izdvesa. — Par tādu naudu Uzzināšu visu ko!
Pēc mēneša viņš man piezvanīja — izmeklēšana risinoties sekmīgi. Tad bija vēl viens zvans — Džeks uzskatīja, ka pavedieni viņam jau tikpat kā rokā. Pēc tam viņš pazuda. Kādu laiku pārlūkoju noziegumu hroniku, bīdamies uzdurties viņa vārdam. Autokatastrofa, šāviens — maz ko var izgudrot tādos gadījumos. Pēc tam, saņēmis dūšu, devos uz viņa dzīvokli. Bijušo. Kaimiņi neskaidri dzirdējuši — esot aizbraucis vai nu uz Kanādu, vai uz Eiropu. Un es vēl uzskatīju Džeku par godīgu cilvēku!
4
Briedi sašāvu tikai pirms rieta. Biju slikts mednieks, ikviens zvērs spēja apvest mani ap stūri. Bet šis te gāja uz satikšanos, un tāds ir mīlestības spēks — pat cilvēka smaka nepiespieda briedi novirzīties no ceļa. Viņš aprobežojās ar daudzu stundu līkumošanu, mēģinādams noslēpt no manis savas pēdas. Taču es biju iepriekš izdibinājis satikšanās vietu un tai pašā mirklī, kad neredzamā mātīte sadzirdēja viņa aicinošo taures signālu, ielaidu viņam visu ložu kārtu tieši mīlas tvīksmes apmiglotajās
acīs. Pa šo gadu, ko biju pavadījis nepieejamā, tuksnesīgā vietā, Kaskādu kalnu piekājē, pats biju pārvērties dzīvniekā, jo tā šķita vienīgā iespēja nesabradāt līdz galam to cilvēcisko, kas manī vēl atlicis.