Vairākumā zooloģisko dārzu mūsdienās čūskas baro ar beigtiem dzīvniekiem. Ne jau tādēļ, ka čūskām tas būtu veselīgāk vai labāk garšotu, bet gan lai nevajadzīgi izpatiktu plašajai publikai, kas iedomājas, ka baltā žurka vai trusītis cieš lielas mokas, ja to ievieto krātiņā pie čūskas. Es pats ar gandarījumu pārliecinājos, ka tās ir blēņas, jo redzēju kādā zooloģiskajā dārzā trusīti tupam pitonam (kurš droši vien nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi tīrām ūsas. Zooloģiskā dārza direktors man pastāstīja, ka baltās žurkas, ja čūska tās uz vietas nenogalina un neapēd, tūliņ jāizvācot no krātiņa, jo citādi tās sākot čūsku grauzt.
Atšķirībā no čūskām, kas ir pasīvi un diezgan neizteiksmīgi radījumi, ķirzakas apveltītas ar visai spilgtu raksturu un inteliģenci. Viens šāds rāpulis bija mūsu mastigura, ko es iesaucu par Dendiju; tam ļoti garšoja pienenes. Ikviens laikam būs spiests atzīt, ka mastigu- ras nav skaistākie ķirzaku pārstāvji, un Dendijs bija sevišķi neglīts savas sugas eksemplārs. Tomēr tā dzīvais raksturs darīja to pievilcīgu. Tam bija strupi noapaļota galva, resns, plakans rumpis un smagnēja, īsiem, asiem dzeloņiem klāta aste. Kakls bija pagarš un tievs, tādēļ izskatījās, ka Dendijs būtu salikts kopā no divu izskatā pilnīgi nesaderīgu dzīvnieku fragmentiem. Tā krāsu varēja nosaukt vienīgi par intensīvu netīri brūnu. Dendijam tik ļoti garšoja pienenes, ka tā jau bija vai īsta mānija. Tiklīdz viņš ieraudzīja, ka es tuvojos rāpuļu mītnei ar kaut ko dzeltenu rokā, viņš metās pie krātiņa priekšējās sienas un sāka neganti skrāpēt stiklu. Ja man tiešām rokās bija pienene, vajadzēja tikai atbīdīt krātiņa sienu, un Dendijs, satraukumā elsdams, tūliņ uzlēca man uz delma; tad, acis aizvēris, tas izstiepa garo kaklu un atpleta žokļus — kā bērns, kas gaida, lai viņam iebāž mutē konfekti. Kad iebāzu pieneni ķirzakai mutē, viņa ārkārtīgā kārē sāka to košļāt; ārpusē palikušās ziedlapiņas izskatījās kā lielas, dzeltenas zaldāta ūsas. Izņemot Dendiju, neesmu pazinis nevienu citu ķirzaku, kas tiešām prastu rotaļāties. Ja viņš gulēja smiltīs un es lēnām virzīju roku uz to pusi, it kā gribētu slepus viņam pielavīties, viņš, galvu piešķiebis, spožām acīm mani vēroja. Tiklīdz roka bija piezagusies pietiekami tuvu, Dendijs strauji pašāva asti līkumā, uzsita ar to man viegli pa roku, bet pats atlēca sānis jaunā pozīcijā un gaidīja, kad es triku atkārtošu. Man nav ne mazāko šaubu, ka tā bija īsta rotaļa, jo sitieni ar asti pa roku bija pavisam liegi, turpretim esmu redzējis, kā viņš belza ar asti citām ķirzakām, ne vien piespiezdams tās bēgt, bet pat tik spēcīgi, ka sitiena vietā izsprāga asinis.
Neilgi pēc šķiršanās no Dendija mums gadījās klizma ar tegueksīniem. Tās ir lielas, glītas un ļoti saprātīgas Dienvidamerikas ķirzakas. Tegueksīni izaug līdz trīsarpus pēdu garumā, un āda tiem skaisti izrakstīta melniem un dzelteniem raibumiem. Tegusi, kā mēs īsuma labad tās dēvējām, ir ļoti atjautīgi un kareivīgi dzīvnieki, un mūsu tegusu mātīte bija niķīgākais radījums visā rāpuļu mītnē. Sīm ķirzakām ir trīs uzbrukšanas veidi, un tās arī visus ar prieku liek lietā —• vai nu uzreiz, vai pa vienam —, turklāt negaidot nekādu izaicinājumu. Tās vai nu kož, vai skrāpē ar pakaļkāju spēcīgi attīstītajiem nagiem, vai arī sit ar asti. Mūsu tegusu mātīte priekšroku deva uzbrukumiem ar asti. Tiklīdz atvērāt krātiņu, viņa jums tūliņ uzmeta niknu, neuzticīgu skatienu, atpleta rīkli un iešņācās, vienlaikus savilkdama ķermeni pusmēness veidā kā loku. Tiklīdz pastiepāt pretī roku, viņa pēkšņi izstiepās un pašāva gaisā asti kā pātagu. Ja ķirzakai likās, ka ar šo aizsardzības metodi neizdosies jūs aizbaidīt, tā metās uz priekšu un centās sagrābt roku mutē. Ja tas izdevās, viņa ieķērās rokā un turējās sīksti kā buldogs, pievākdama arī papildspēkus — pakaļkāju asos, līkos nagus,
ar kuriem varēja sadīrāt jūsu ādu skrandās. Nedomāju, ka mūsu tegusa raksturs bija kāds izņēmums. Diezgan pamatīgi iepazinis tuvāk šīs ķirzakas savvaļas apstākļos, varu secināt: tegusi ir visniknākie ķirzaku saimē un pie tam vēl tik kustīgi un atjautīgi, ka, turēti nebrīvē, tie ir spēks, ar ko nopietni jārēķinās. Mūsu rokas daudz dabūja ciest no šās ķirzakas astes, tā ka mēs nemaz pārāk nenoskumām, kādu rītu atraduši to krātiņā beigtu. Mani ļoti pārsteidza pēkšņā nāve, jo vēl pirms dažām dienām tā bija lieliskā kaujinieciskā noskaņojumā un mani stipri sakoda. Nolēmu izdarīt provizorisku sekciju, lai lūkotu noskaidrot nāves cēloni. Atvēris kuņģi, es izbrīnījies atradu tur lielu daudzumu bālganas vielas, līdzīgu zivju pieņiem, kuru es noturēju par milzīgu audzēju. Gribēdams uzzināt ko tuvāk par šo noslēpumaino audzēju, nosūtīju ķirzaku uz Angliju sīkākai sekcijai un ar interesi gaidīju rezultātus. Atbilde bija īsa un skaidra: baltā viela neesot nekāds audzējs, tie esot tīri tauki. Nāves cēlonis bijusi sirdstrieka aptaukošanās dēļ, un mums ieteica ķirzakas turpmāk tik bagātīgi nebarot. Tas, protams, bija pareizi, jo savvaļā tegusi ir ļoti aktīvi dzīvnieki. Tādēļ, iesprostoti ierobežotā platībā, turklāt regulāri saņemot bagātīgu barības devu, tie pārlieku aptaukojas. Nozvērējos, ka ar nākamo tegusu, kas tiks mūsu rokās, apiesimies pavisam citādi.