jums ir kaut kas līdzīgs milzīgai asins tulznai. Nesapratām, ko iesākt. Ja krupji nebūtu ūdens dzīvnieki un tiem būtu sausa āda, es slimajā vietā būtu injicējis penicilīnu. Divdesmit četru stundu laikā abi krupji nobeidzās; ķermeņi tiem no vienas vietas bija noklāti ar sarkaniem asins un limfas pūslīšiem. Nosūtīju pipas sekcijai un saņēmu atbildi, ka tās nobeigušās no kādas neizpētītas slimības, ko dēvē par «sarkano kāju». Es instinktīvi nojautu, ka nāves cēlonim ir kāds sakars ar ūdeni, kurā mēs krupjus turējām: tas bija parastais krāna ūdens, taču ar skābu reakciju. Tādēļ pasūtīju jaunu pipu pāri, kurus turējām dīķa ūdenī. Pagaidām panākumi ir labi un krupju pāris jūtas lieliski. Varbūt mums laimēsies un piedzīvosim arī nārstu, ja vien tie neizdomās ko jaunu, lai pieviltu manas cerības.
Citas sugas abinieki, kuriem ir gandrīz tikpat interesants vairošanās veids kā pipām, ir mazās somainās vardes. Mums no Ekvadoras atveda piecas šādas skaistas, apaļas vardītes ar burvīgiem zaļiem un melniem rakstiem. Tās labi iejutās, dūšīgi ēda, bet neizrādīja ne mazāko tieksmi vairoties. Ielaidām vardes lielākā rezervuārā, kur tām bija prāvāka sauszemes un ūdens platība, un mūsu nodoms izdevās. Kamēr nav nārsta laiks, mātītes soma, kas atrodas muguras lejasgala, gandrīz nav manāma. Pamatīgāk ieskatoties, var ieraudzīt ādā tikko jaušamu svītru ar viegli izrobotu malu, it kā āda būtu bijusi pārplēsta un pēc tam slikti sadzijusi. Taču, sākoties nārsta laikam, plaisa kļūst labāk saredzama. Vardes sāk kurkstēt, un drīz vien mātītes uzmeklē kādu attālāku kaktu un sāk ļoti interesantu procedūru. Ar lielu piepūli tās pārmaiņus atliec aiz muguras te vienu, te otru pakaļkāju, iebāž kāju pirkstus somiņās un sāk staipīt ādu. Kad mātītēm šķiet, ka somiņas izstaipītas vajadzīgajā lielumā, viņas ir sagatavojušās nārstam. Man neizdevās uzzināt, kā ikri nokļūst somās, jo diemžēl šajā brīdī nebiju klāt. Redzējām vienīgi, ka mātītei somiņa bija līdz malām pilna ar ikriem, izskatījās, ka tai mugurā būtu uzdauzīts milzu puns. Mātīte nēsā ikrus, līdz kaut kādā veidā uzzina, ka tie pietiekami nogatavojušies, lai izšķiltos kurkuļi; tad mātīte pārvietojas no sauszemes ūdenī. Kurkuļi izšķiļas no želatīnam līdzīgajiem ikriem un peld projām, māte vairs neliekas gar tiem ne zinis. Mēs
konstatējām, ka kurkuļi ļoti labi spēj pārtikt no gaļas kripatiņām un baltajiem tārpiem, tiem mazajiem tārpiņiem, ko akvāriju īpašnieki audzē zivju barībai. Kad vardulēniem izauda kājiņas un tie iznāca uz sauszemes, mēs tos sākām barot ar augļu mušiņām un mazām slieciņām, līdz vardītes pieauga tik lielas, ka varēja jau ēst istabas un zilās mušas.
Abiniekus ir daudz vieglāk pavairot nekā rāpuļus, jo nav jāraizējas par mitrumu. Rāpuļi dēj olas ar pergamentam līdzīgu čaulu, vieniem tā mēdz būt mīksta, citiem — cieta. Ja krātiņā nav pareizās temperatūras un gaisa mitrums ir pārāk liels vai pārāk mazs, olas saturs vai nu sakaltīs, vai sāks pelēt. Kaut arī mums kādreiz ir laimējies pieredzēt rāpuļu olas izšķiļamies, izredzes tomēr allaž ir deviņdesmit deviņi pret vienu. Taču reiz mums izdevās izperināt dažas Dienvideiropas bruņurupuča olas, un tādēļ mēs ļoti lepojāmies. Sie bruņurupuči laikam gan ir vieni no izplatītākajiem istabas dzīvniekiem un pastāvīgi dēj olas apnicīgi vienmērīgās laika atstarpēs, bet no tām gaužām reti izšķiļas bruņurupucēni. Domādams, ka šis perējums nebūs veiksmīgāks par visiem iepriekšējiem, Džons olām nepievērsa sevišķas uzmanības. Viņš ieraka tās smiltīs viena krātiņa dibenā, kur, pēc viņa domām, bija piemērota temperatūra. Pagāja nedēļa pēc nedēļas, līdz Džons beidzot olas pavisam piemirsa. Tādēļ jo lielāks bija viņa pārsteigums, kādu rītu ieraugot pa krātiņu ļēpojam mazu bruņurupucīti. Viņš pasauca mani, un mēs izkārpījām no smiltīm arī atlikušās olas. No sešām olām četras bija šķilšanās stadijā. No vienas olas mazulis bija bezmaz jau izšķīlies, bet pārējie trīs bruņurupucēni tikko bija sākuši apstrādāt čaulu. Lai varētu ērtāk novērot šķilšanos, novietojām olas nelielā akvārijā uz trauka, kurā bija smiltis. Olas bija gandrīz galda tenisa bumbiņas lielumā un apmēram tādas pašas formas; pergamentam līdzīgā čaula bija cieta, un mazuļiem izlaušanās no ieslodzījuma acīmredzot prasīja lielu piepūli. Bruņurupucēnu, kurš bija izlauzis olas čaulā vislielāko caurumu, varēja iekšā labi saredzēt; tas griezās pa čaulu kā ritenis, pārmaiņus izmantodams gan priekškājas, gan pakaļkājas, lai paplašinātu caurumu. Uz deguna tam bija mazs ragvielas «knābītis».
Uzskata, ka bruņurupucēnam tas noder, lai dotu čaulai pirmo triecienu; vēlāk tas nokrīt. Taču neredzēju, ka šis mazulis vispār būtu izmantojis «knābi» — visu grūto darbu tas paveica ar priekšējām un pakaļējām kājām, bieži apstādamies, lai atgūtu spēkus. Pagāja trīsceturt- daļstundas, līdz tam izdevās izlauzties, ola pāršķēlās uz pusēm, un mazais bruņurupucēns aizvēlās pa smiltīm ar vienu čaulas pusi kā cepuri uz muguras bruņām. Kad mazulis izšķīlās no olas, bruņas tam bija saburzītas, neizveidojušās un ļoti mīkstas, un katrs bruņurupucītis bija apmēram divšiliņu monētas lielumā. Taču jau pēc kādas stundas bija notikušas ievērojamas pārvērtības; likās, it kā tajos ar velosipēda sūkni būtu iesūknēts gaiss. Bruņas nebija vairs saplacinātas, tās bija kļuvušas gludas, cēli izliektas un izskatījās daudz cietākas, kaut arī īstenībā joprojām bija mīkstas kā samircis kartons. Tagad bruņurupucīši bija jau krietni prāvāki par pašu olu, un, ja es savām acīm nebūtu vērojis to izšķilšanos, nekad neticētu, ka tie pirms īsa brīža atbrīvojušies no tik maza krātiņa. Ievēroju, ka izšķiļoties mazuļiem bija gari un asi nagi, jādomā, lai palīdzētu izlauzties no olas čaulas. Taču ļoti īsā laikā nagi nodila līdz normālam garumam.