Biju pavadījis vairākas stundas, vērodams izšķilšanās procesu, un nenožēloju nevienu mirkli. Jutu visdziļāko apbrīnu pret šiem mazajiem, apaļajiem un nopietnajiem bruņurupucēniem, jo izlaušanās no olas nav nekāds vieglais darbs. Visvairāk mani uzjautrināja skats, kā mazais rāpulītis, brītiņu palauzis caurumu čaulā ar pakaļkājiņām, laiku pa laikam apgriezās apkārt, un nākamajā mirklī- caurumā iznira mazs, grumbains, pabēdīgs ģīmītis, it kā bruņurupucēns gribētu pārliecināties, vai pasaule vēl ir turpat uz vietas un vai tā joprojām tikpat pievilcīga, kāda bija pirms brītiņa, kad tas palūkojās iepriekšējo reizi. Jutāmies ļoti laimīgi, ka mums izšķīlušies bruņurupucēni, bet vēl laimīgāki jutāmies tādēļ, ka Ralfs Tompsons, kas ilustrējis šo grāmatu, tieši šajā laikā ciemojās pie manis un varēja uzzīmēt izšķilšanās procesu no sākuma līdz beigām, turklāt viņš man apgalvoja, ka tas viņam sagādājis lielu prieku, kaut arī lielā karstuma dēļ, kas valda rāpuļu mītnē, viņam visu laiku bija aizsvīdušas brilles.
CETURTA NODAĻA KLAUDIJS ANEMONĒS
Godājamais mister Darel, vai Jūs savus dzivniekus arī izbāžat? Ja Jūs kādreiz vēlētos savus dzivniekus izbāzt, es Jums to varētu izdarīt, jo man ir liela pieredze dzīvnieku izbāšanā …
Viena no daudzajām problēmām, kad atved jaunus dzīvniekus, ir viņu iejušanās process; kamēr dzīvnieki jaunajā krātiņā nejūtas kā mājās un jums neuzticas, tikmēr nevar teikt, ka tie pieraduši. Ir daudz dažādu veidu, kā padarīt jauno mitekli dzīvniekam par īstajām mājām, un gandrīz vai katrā gadījumā jārīkojas citādi. Reizēm jādod īpaši gardumi, lai dzīvnieks kārē pēc ēdiena aizmirstu bailes. Ja jaunais dzīvnieks ir ļoti nervozas dabas, krātiņā jānovieto kaste, kur tas var paslēpties, vai arī jāaizklāj krātiņam priekšā drāna, kamēr dzīvnieks būs atskārtis, ka jūs nedomājat darīt tam nekā ļauna. Gadās, ka jālieto visdīvainākās metodes, lai modinātu dzīvniekā uzticību, un tam par labu piemēru noder mūsu noņemšanās ar Topsiju.
Kādā aukstā ziemas dienā biju iegriezies zooloģiskajā veikalā, lai apskatītos, vai nevarēšu nopirkt kaut ko interesantu savam zvērudārzam. Staigādams pa veikalu, pēkšņi ievēroju kaktā ļoti drēgnu, tumšu krātiņu, no kura man pretī raudzījās maza sejiņa, visaizkustinošākā, kādu jebkad nācies redzēt. Tā bija ogles melnumā, ar lielām, mirdzošām acīm, kurās, šķiet, vienmēr lāsoja asaras. Spalva ap sejiņu bija sarkanbrūna, īsa un bieza kā dārga paklāja pūkas. Ielūkojos ciešāk un sapratu, ka sejiņa pieder vilnainā pērtiķa mazulim, vienam no burvīgākajiem Dienvidamerikas primātiem. Mazulis nevarēja būt vairāk kā dažu nedēļu vecs un bija vēl daudz par mazu, lai viņu atšķirtu no mātes. Viņš nelaimīgs čurnēja uz krātiņa grīdas drebēdams un klepodams, deguns viņam tecēja, kažociņš bija netīrs un savēlies pinku pinkās. Pēc pērtiķēna • izskata un smakas, kas plūda no krātiņa, uzreiz konstatēju, ka mazajam ir enterīts, turklāt viņš saaukstējies, ja vien nav jau sācies plaušu karsonis. Tas gan nebija dzīvnieks, kuru cilvēks, kam ir cik necik sajēgas, iekārotu nopirkt. Bet tad mazais tik izmisīgi paskatījās mani ar lielajām, tumšajām acīm, ka es biju pagalam. Apvaicājos tirgotājam, cik viņš par mazuli prasa. Viņš atbildēja, ka viņam ne prātā neesot nācis piesolīt man pēr- tiķīti, jo es esot labs pircējs un mazulis droši vien nebūšot dzīvotājs. Es atbildēju: redzu, ka risks liels, bet, ja viņš ir ar mieru dzīvnieku man atdot, tad es viņam par to samaksāšu, ja mazulis paliks dzīvs, bet nemaksāšu, ja tas nobeigsies. Tirgotājs diezgan negribīgi piekrita šādai norunai, mēs žēlabaini pīkstošo mazuli iesaiņojām ar salmiem izklātā kastē, un es steidzos ar viņu atpakaļ uz Džersiju. Zināju — ja mazo steigšus nesāks ārstēt, tas nomirs, un varbūt jau ir par vēlu.
Atgriezies mājās, es mazuli, kuru kāds nosauca par Topsiju, novietoju siltā krātiņā un izmeklēju. Sapratu, ka pirmām kārtām Topsijai jāiešļircina antibiotiskās vielas un vitamīni, lai cīnītos pret enterītu un saaukstēšanos. Otrām kārtām, jāiztīra ar paša ekskrementiem pielēkšķējušais biezais kažociņš, citādi var rasties ādas ekzēma un noies visa spalva. Galvenā problēma, protams, nu bija, vai Topsija to visu pieļaus. Lielākā daļa pērtiķu mazuļu parasti dažu stundu laikā pierod pie audžuvecākiem, un tad vairs nav nekādu grūtību. Taču Topsijas pieredze ar cilvēkiem laikam bija pārāk ļauna, un viņai uznāca histēriskas spiegšanas lēkmes (uz tādām ir spējīgi vienīgi vilnainie pērtiķi), tiklīdz pavērām krātiņa durtiņas. Tādēļ viņu tagad apstrādāt. nozīmētu tikai nodarīt vairāk ļauna nekā laba, un tomēr — vajadzēja vai nu sākt ārstēšanu, vai ļaut viņai nomirt. Tad mums iešāvās prātā laba doma: ja nu Topsija negrib par audžuvecākiem atzīt mūs, varbūt viņa atzīs ko citu? Kā būtu ar rotaļu lācīti? Mēs gan vēl šaubījāmies, tomēr kaut ko vajadzēja mēģināt, tādēļ sadabūjām lāci. Lācim bija tīkama, kaut arī pa- muļķīga sejas izteiksme, un tas bija apmēram tādā lielumā, kādā varētu būt Topsijas māte, tādēļ ielikām to krātiņā un gaidījām rezultātus. Sākumā Topsija negāja lācim ne tuvumā, taču beidzot ziņkāre uzvarēja un viņa tam pieskārās. Konstatējusi, ka lācis ir pūkains un spalvains, viņa tūliņ tam pieķērās un jau pēc pusstundas bija to apskāvusi aizkustinošā mīlestībā.