No šā brīža Topsija pilnīgi pārvērtās. Kamēr viņa ar rokām, kājām un asti bija piekļāvusies rotaļu lāčukam, viņa nebaidījās arī no cilvēkiem. Mēs gluži vienkārši izcēlām no krātiņa lāci ar visu Topsiju, kas bija tam pielipusi kā dadzis, un varējām darīt ar pērtiķēnu visu, ko gribējām. Tā mums tagad kļuva iespējams izdarīt Topsijai injekcijas un iztīrīt viņas lēkšķaino kažociņu; jau pēc dažām dienām viņa sāka atveseļoties un izskatījās gluži citāda. Bet radās jauna problēma: dienām ritot, lācis kļuva aizvien netīrāks, līdz beidzot nospriedām, ka tas jāizvāc no Topsijas krātiņa, jāizmazgā un jādezinficē. Topsijai par briesmīgu nepatiku, paņēmām
lāci. Pērtiķēnam tūliņ uznāca spiegšanas lēkme. No visas pērtiķu dzimtas vilnainie pērtiķi ir vistrakākie spiedzēji — spiegoņa ir skaļāka un griezīgāka par visu, ko cilvēka auss jebkad dzirdējusi, tā iet caur kauliem, liek asinīm dzīslās sastingt un skan kā miljoniem reižu pastiprināta naža čirkstoņa pa šķīvi. Aizbāzām ausis un mierinājām sevi ar domu, ka pēc minūtēm desmit Topsija rimsies, sapratusi, ka lāci atpakaļ nedabūs, bet Topsija nerimās. Viņa spiedza nepārtraukti visu rīta cēlienu, un ap lenča laiku mūsu nervi bija pagalam. Atlika tikai viens: sēdāmies savā mazajā kravas mašīnā, braucām uz pilsētu un, izstaigājuši vairākus rotaļlietu veikalus, atradām lāci, kas bija ļoti līdzīgs Topsijas lācim. Tad steidzāmies atpakaļ uz mājām un iebāzām to Topsijas krātiņā. Topsija apklusa spiedziena vidū, tad skaļi un priecīgi iekliedzās un metās pie jaunā lāča, cieši apskāva to ar rokām, kājām un asti un tūliņ iegrima Ģiešā miegā. Pēc tam regulāri mainījām lāčus: kamēr vienu mazgāja, audžumātes pienākumus uzņēmās otrs, un Topsija ar šādu kārtību bija pilnīgi apmierināta.
Beidzot Topsija bija izaugusi lielāka par saviem lāčiem, un mēs nolēmām, ka pienācis laiks viņu no tiem atradināt, jo drīz viņai būs jāpārceļas uz lielo krātiņu pie citiem vilnainajiem pērtiķiem, un viņa nevarēja tur ierasties ar lāčiem. Sapratām, ka vajag pieradināt viņu dzīvot sabiedrībā, tādēļ izraudzījāmies lielu, rudu jūras cūciņu, kurai bija miermīlīga daba un nebija ne drusciņas prāta. Ielaidām to Topsijas krātiņā; viņa sākumā nelikās gar to ne zinis, ja vien jūras cūciņa netuvojās viņas dārgajiem lāčiem, — šādās reizēs viņa to iepļau- .kāja. Nepagāja ilgs laiks, un Topsija atklāja, ka blakus gulēšanai jūras cūciņa ir daudz labāka nekā lācis, jo tai ir iekšējā centrālā apkure. Jūras cūciņa (tas bija tēviņš, kuru mēs ērtības labad iesaucām par Heroldu), šķiet, par to visu neko nenojauta. Ja Heroldam galvā vispār spēja rasties kāda doma, tad tā bija vienīgi doma par ēšanu. Herolda dzīves uzdevums bija nogaršot visu, kam vien tiek tuvumā, un tam nebūt nepatika, ka tāds despotisks pērtiķēns kavē šā svarīgā uzdevuma izpildīšanu. Turpretī Topsijai bija ļoti precīzs laika iedalījums — kad jāceļas augšā, kad jāiet gulēt, kad jārotaļājas, un tā joprojām —% un viņa neredzēja nekādas vajadzības Herolda ēdellbas dēj mainīt savu dzīves stilu. Tiklīdz Herolds bija atradis labu burkānu vai ko tamlīdzīgu, Topsija sadomāja, ka jāiet gulēt, un, paķērusi nabagu aiz pakaļkājas, pavisam necienīgi stiepa to uz salmiem klāto kopīgo migu. Tur, lai pazemojuma mērs būtu pilns, viņa uzrāpās Heroldam mugurā, cieši apvija apkārt rokas, kājas un asti, lai tas nevarētu aizbēgt, un aizmiga; izskatījās, it kā milzīgs žokejs jātu uz maza, ļoti apaļa, ruda zirdziņa.
Otrkārt, jūras cūciņai dzīvi sarūgtināja Topsijas ciešā pārliecība — ja vien Heroldam (Jotu iespēju, tas varētu lēkāt pa zariem tikpat veikli kā viņa. Viņa nešaubījās: vajadzētu tikai uzdabūt Heroldu kokā, un viņš kļūtu par lielisku kāpelētāju, tā ka vienīgais darbs bija pacelt jūras cūciņu no zemes. Topsijai palika brīva tikai viena roka, bet Herolds bija resns, smags un pats nemaz necentās piepalīdzēt. Ar lielām pūlēm Topsija iežmiedza viņu padusē un sāka rāpties augšup pa stiepļu režģi, taču vēl nebija tikusi par sprīža tiesu uz priekšu, kad Herolds izslīdēja viņai no paduses un novēlās uz krātiņa klona. Nabaga Herolds, man šķiet, dzīve ar Topsiju viņu gaužām nomocīja, bet savu uzdevumu viņš veica labi, jo Topsija ļoti drīz aizmirsa lāčus un varēja pārcelties uz dzīvi lielajā krātiņā pie pārējiem vilnainajiem pērtiķiem. Heroldu aiznesa atpakaļ uz jūras cūciņu aizgaldu, kur viņš savas mūža dienas pavada, grimdams līdz ceļiem dārzeņos un brizdams tiem cauri drūmā apņēmībā.
Nākamais dzīvnieks, kas mums sagādāja visai lielas grūtības, līdz iejutās, bija Freds — patas pērtiķis no Rietumāfrikas. Tas bija pilnīgi pieaudzis tēviņš, viens no lielākajiem savas sugas pārstāvjiem, kādu jel kad biju redzējis, un līdz šim bija mitis kādā ģimenē Anglijā. Man vienmēr paliks noslēpums, kā šie cilvēki varēja viņu izaudzēt tik lielu un viņš tos ne reizes nebija sakodis, jo Freda ilkņi ir vairāk nekā divas collas gari un asi kā bārdas naža asmeņi. Šķita, ka pirms ierašanās pie mums Freds bija paradis ik vakaru iet istabā un skatīties televīzijas pārraides.