Taču visbriesmīgākais bija Freda apģērbs. Patas pērtiķus klāj bieza, koši ruda vilna, bet Freds pie mums ieradās, tērpies šausmīgas, spilgti sarkanas krāsas adītā džemperī. Sī kombinācija lika nobālēt pat tiem zooloģiskā dārza kalpotājiem, kas par krāsu saskaņu nelikās daudz zinis.
Posta gals bija ar to, ka Freds skuma pēc televīzijas pārraidēm un braucieniem automašīnā un droši vien uzskatīja mūs par vainīgiem savā zaudējumā, tādēļ jau no paša sākuma ienīda mūs visus bez izņēmuma. Ja kāds tuvojās viņa krātiņam, viņš metās stiepļu pinumā un mežonīgi to purināja, atžņiebdams zobus negantā vieplī. Kamēr Freds nepagodināja mūs ar savu uzticēšanos (necerējām, ka tas vispār kādreiz notiks), nevarējām neko iesākt, lai atbrīvotu viņu no drausmīgās ja-
kas. Tā nu Freds ar sarkano jaku mugurā tupēja zaros savā bur! un neizrādīja mums ne mazākās piedošanas zīmes. Ar katru dienu stāvoklis pasliktinājās, jo džemperis aizvien vairāk savēlās un kļuva aizvien netīrāks, un Freds izskatījās kā izniris no visnabadzīgākajām padibenēm. Izmēģinājāmies visādi atbrīvot viņu no ne- higiēniskā apģērba gabala, bet velti. Freds ar džemperi laikam lepojās un kļuva gaužām negants, ja lūkojām viņam to novilkt. Sākām jau rēķināt, cik ilgam laikam jāpaiet, lai adījums aiz vecuma sairtu, bet džempera adītāja bija izvēlējusies ļoti stipru dziju, un mēs skaidri sapratām, ka paies pāris gadu, līdz džemperis izjuks. Taču tad mums nāca talkā pats liktenis. Iestājās karstuma periods, un zīdītājdzīvnieku mītnē, kur uzturējās Freds, temperatūra sakāpa milzīgi augstu. Sākumā Fredam tas varen patika, bet tad kļuva par traku pat viņam, un mēs vērojām, ka viņš domīgi rausta savu džemperi. Nākamajā rītā ieraudzījām pretīgo apģērba gabalu glīti karājamies Freda krātiņā uz zara un ar gara koka palīdzību izķeksējām to ārā. Kopš tās dienas Freds kļuva daudz rāmāks; īsti uzticēties viņam nevarēs nekad, bet tagad Viņš vairs, šķiet, neuzlūko cilvēkus par ienaidniekiem.
Cits dzīvnieks, ar kuru mēs sākumā nezinājām, ko iesākt, bija Malabaras vāvere Milisenta. So vāveru dzimtene ir Indija. Tās ir vislielākās vāveres, apmēram divas pēdas garas, druknu augumu un garu, ļoti kuplu asti. Ķermeņa apakšpuse tām ir safrāndzeltena, bet virspuse intensīvā mahagoni sarkanumā; ausu smailes rotā lieli melnu spalvu pušķi. Kā jau vāverēm klājas, arī Malabaras vāveres ir ļoti kustīgas, žiglas un ziņkāras, tikai atšķirībā no vairākuma šās dzimtas dzīvnieku tām nepiemīt kaislība sagrauzt visu, kas gadās pa zobam. Milisenta šajā ziņā, protams, bija izņēmums. Viņa bija cieši pārliecināta, ka daba viņai devusi lielu, koši oranžu ilkņu pāri vienīgi tādēļ, lai sagrauztu katru būri, kurā mita. Turklāt viņa to nebūt nedarīja bēgšanas nolūkā, jo, izgrauzusi lielu caurumu krātiņa vienā pusē, tūdaļ pārvietojās uz otru pusi un sāka darbu no jauna. Milisenta mums izmaksāja bargu naudu, līdz beidzot iegādājāmies krātiņu, kas bija izsists ar skārdu, un tādējādi darījām galu vāveres nedarbiem. Taču, saprazdami, ka viņai pietrūks ierastās nodarbības, mēs likām krātiņā lielas malkas pagales, un viņa grauza tās pušu kā īsts motorzāģis.
Sākumā Milisenta bija visai mežonīga un, ne mirkli nevilcinādamās, cirta zobus pirkstos katram, kas bija pietiekami nepiesardzīgs, lai sagādātu viņai šādu iespēju. Vāveres negantību nespēja mazināt pat kārumi, ko viņai devām, piemēram, sēnes vai ozolzīles, tādēļ nospriedām, ka viņa pieder pie nepiejaucējamiem dzīvniekiem. Taču tad atgadījās bēdīgs notikums: kādu dienu atradām vāveri guļam krātiņā bez samaņas. Nekādi īpaši simptomi nebija novērojami, un tādēļ bija ļoti grūti noteikt, kas viņai īsti vainas. Ja kādam dzīvniekam piemetas nenosakāma kaite, es parasti lietoju divus līdzekļus: iešļircinu antibiotiskās vielas un turu dzīvnieku siltumā. Tādēļ injicēju Milisentai antibiotikas un aiznesu viņu uz rāpuļu mītni, jo tā ir vienīgā vieta, kas tiek kurināta arī vasaru.
Pēc dažām dienām Milisenta atlaba, bet jutās vēl visai vārga. Taču visdīvainākais bija pārvērtība viņas raksturā. No negantas cilvēknīdējas tā pēkšņi bija kļuvusi par tādu Horno sapiens draugu, ka nenobrīnīlies. Vajadzēja tikai pavērt būra durvis, kad vāvere tūliņ metās jums rokās, maigi skrubināja pirkstus un nopietni raudzījās acīs, viņas garās ūsas jūtu uzplūdā trīsēja. Vislabāk Milisentai patika apgulties uz rokas kā uz koka zara un zvilnēt tur stundām ilgi, ja vien to atļāva. Tā kā viņas raksturs bija tik ļoti mainījies uz labu, viņu ik rītus izlaida brīvībā un ļāva skraidīt pa rāpuļu mītni. Milisenta pavisam drīz atklāja, ka bruņurupuču nodalījumā atrodas viss, ko vien augsti cienījama Malabaras vāvere var vēlēties: tur bija infrasarkano staru spuldze, kas izplatīja tīkamu, koncentrētu siltumu; tur bija milzu bruņurupuču muguras, kas derēja par ideālu uzmešanās vietu; un tur vienmēr pārpilnībā bija dārzeņi un augļi. Tā nu milzu bruņurupuči smagnēji čāpoja pa aploku, bet Milisenta tupēja tiem mugurā. Tiklīdz bruņurupucis bija ieraudzījis kādu kārdinošu augli un patlaban grasījās izstiept kaklu, lai to satvertu, vāvere nolēca zemē, pagrāba augli un uzlēca atpakaļ viņam uz muguras bruņām, pirms bruņurupucis vispār bija apjēdzis, kas notiek. Man šķiet,