milzu bruņurupuči jutās visai priecīgi, kad Milisenta bija pietiekami atlabusi, lai atgrieztos sīko zīdītājdzīv- nieku mītnē; ne tikai tādēj, ka vāvere bija diezgan smagi spiedusi to bruņas, ari pastāvīgā gardo kumosu nozušana no paša degungala droši vien bija stipri bojājusi bruņurupučiem nervus.
Jābrīnās, cik dažādi pierod pie nebrīves brīvā dabā notverti dzīvnieki (atšķirībā no cilvēku izaudzētiem savvaļas dzīvniekiem). Citiem vajag krietni ilgu laiku, lai iejustos, citi turpretim jau kopš pirmā brīža izturas tā, it kā būtu zooloģiskajā dārzā piedzimuši. Kāds tirgotājs atsūtīja mums brūnu vilnaino pērtiķu pāri, kuru bija saņēmis tieši no Brazīlijas. Redzējām, ka tēviņš ir lielisks eksemplārs — pilnīgi pieaudzis, gadus divpadsmit vai četrpadsmit vecs. Tas mūs pārāk neiepriecināja, jo sapratām, ka tik vecam pērtiķim pierašanai vajadzēs daudz laika, tas varēja sākt nīkuļot un pat nobeigties. Ievietojām viņu krātiņā kopā ar draudzeni un
tad atnesām augļus un pienu. Tos ieraudzījis, viņš ļoti uztraucās, un, tikko atvērām krātiņa durvis, mums par ārkārtīgu pārsteigumu, tūliņ steidzās pretī un sāka ēst un dzert no traukiem, kurus vēl turējām rokā, it kā būtu dzīvojis kopā ar mums gadiem, nevis ieradies tikai pirms īsa brītiņa. Jau no paša sākuma viņš bija pavisam rāms, un jaunā dzīve viņam, šķiet, sagādāja īstu prieku.
Daudzi dzīvnieki, nokļuvuši jaunajos dzīves apstākļos, izmisīgi cenšas izbēgt no saviem krātiņiem, turklāt nevis tādēļ, ka gribētu par katru cenu izkļūt brīvībā, bet gan tādēļ, ka ilgojas pēc ierastās apkārtnes — pēc ceļojuma būra, pie kura paspējuši pierast un kuru uzskata par savām īstajām mājām. Reiz man gadījās dzīvnieks, kurš, pārvietots no ceļojuma šaurā būrīša plašā, labi iekārtotā krātiņā, trīs dienas to vien darījā, kā centās no tā izlauzties, un, kad beidzot izdevās, viņš taisnā ceļā devās uz veco būri, kur viņu vēlāk atradām. Vienīgais atrisinājums šai problēmai bija ievietot ceļojuma būri jaunajā krātiņā. Tā mēs izdarījām, un dzīvnieks turpmāk izmantoja būri par guļamistabu un iejutās pavisam labi.
Ir ari tādi dzīvnieki, kuri, ja tiem izdodas izbēgt, sagādā visai lielas nepatikšanas. Piemēram varu pastāstīt par to neaizmirstamo nakti, kad Dienvidamerikas tapirs Klaudijs kaut kā bija ticis laukā no aploka. Kalpotājs, kas viņam nesa vakariņas, gan bija rūpīgi aizvēris vārtiņus, bet nebija tiem aizstūmis priekšā bultu. Klaudijs, naktī pastaigādamies pa savu teritoriju, sev par lielu prieku, bija konstatējis, ka vārti, kurus viņš allaž uzskatījis par neiekarojamiem, tagad padevās, kad viņš tiem viegli piedūra snuķi. Viņš nosprieda, ka ir ļoti piemērota nakts, lai dotos nelielā ekskursijā pa tuvāko apkārtņi. No Klaudija viedokļa, nakts patiesi bija ļoti piemērota, jo debesis bija darvas melnumā un lietus gāza tādām straumēm, kādas biju piedzīvojis gandrīz vienīgi tropos.
Pulkstenis rādīja jau divpadsmito stundu, un mēs patlaban posāmies gulēt, kad ieradās kāds visai satraukts un līdz ādai izmircis motociklists un sāka bungot pa durvīm. Cenzdamies pārkliegt lietus šalkoņu, viņš sauca, ka sava motocikla prožektora gaismā tikko redzējis lielu dzīvnieku, kurš droši vien esot kāds no mūsējiem. Jautāju, kāds šis dzīvnieks izskatījies, un viņš atbildēja, ka viņam tas licies kā kroplīgs Setlen- das ponijs ar ziloņa snuķi. Man sašļuka dūša, jo zināju, cik tālu un cik ātri Klaudijs spēj auļot, ja vien rodas kaut niecīgākā izdevība. Biju izmeties kreklos, un kājās man bija čības, bet neatlika laika meklēt piemērotāku apģērbu, lai paglābtos no lietus, tādēļ ka motociklists Klaudiju bija pamanījis tīrumā līdzās mūsu muižai un es gribēju tapiru noķert, iekams tas aizklīdis pārāk tālu. Aizdrāzos uz dārza mājiņu un sacēlu kājās visus kalpotājus, kas tur dzīvoja. Dažādās ģērbšanās stadijās viņi drāzās ārā lietū, un mēs uzņēmām kursu uz tīrumu, kurā motociklists teicās redzējis nozūdam tapiru. Tas bija paprāvs zemes gabals, kas piederēja mūsu tuvākajam kaimiņam Leonāram di Fē. Leonārs bija mūsu vispacietīgākais un iecietīgākais kaimiņš, tādēļ cieši apņēmos, ka nepieļaušu, lai Klaudijs nodara viņa teritorijā kādu postu, ja vien manos spēkos būs to novērst. Tiklīdz biju klusībā tā nosolījies, šausmās atcerējos, ka tieši šajā tīrumā, uz kuru, spriežot pēc dzirdētā, aizla- vījies Klaudijs, Leonārs pavisam nesen rūpīgi sadēstīja anemones. Varēju iedomāties, kas būs palicis pāri no kārtīgi sadēstītajiem maigajiem stādiņiem, ja tiem pāri brāzies četrsimt mārciņu smagais tapirs, zinot turklāt, ka tuvredzības dēļ viņa orientēšanās spējas ir visai vājas pat labākā laikā.
Līdz ādai izmirkuši, sasniedzām lauku un aplencām to. Protams, tur stāvēja Klaudijs, acīmredzot juzdamies tik laimīgs, kā sen nebija juties. Laiks viņam šķita ideāls, jo tapiram dzīve īsti jauki baudāma kļūst tieši vistrakākajās lietus gāzēs. Klaudijs apcerīgi gremoja prāvu anemoņu pušķi un izskatījās kā nodzīvojies Romas imperators dušā. Ieraudzījis mūs, viņš uzsauca mums sveicienu — smieklīgi smalkā balstiņā iespiedzās —, izklausījās, it kā ar slapju pirkstu būtu pārvilkts pa piepūstu gaisa baloni!. Skaidrs — viņš bija priecīgs, mūs redzot, un domāja, ka mēs piebiedrosimies viņa nakts uzdzīvei, taču neviens no mums nejutās tam īsti noskaņots. Bijām izmirkuši līdz kauliem, sastinguši aukstumā, un mūsu vienīgā vēlēšanās bija ātrāk un bez lieka trača aizdabūt Klaudiju atpakaļ aplokā.
Izmisīgi un, jādomā, visai veltīgi uzkliedzis: «Nenobra- dājiet dēstus!», devos savai tapira ķērāju komandai pa priekšu; vienotā, drūmi apņēmīgā frontē gājām virsū Klaudijam. Klaudijs paskatījās uz mums un laikam no mūsu izturēšanās noprata, ka neesam gluži vienis prā- tis ar viņu par izpriecām svešā tīrumā lietus laikā pusdivpadsmitos naktī, tādēļ, kaut arī nelabprāt, nolēma, ka viņam jāpošas prom. Pakavējies tikai mirkli, lai noplūktu vēl kumšķi anemoņu, viņš metās auļos pāri laukam, atstādams aiz sevis tādas posta pēdas, kādas var radīt vienīgi savā vaļā palaists iedarbināts buldozers. Avušies rīta čībās, ar dubļiem nošķiedušies, lēkšojām viņam pakaļ. Ātrumu bremzēja ne tikai dubļu dūkstis, bet arī cenšanās skriet pa vagu starpu, nevis pāri puķēm. Atceros, ka skriedams nodomāju: būs jālūdz Leonāram, lai turpmāk stāda puķes retākās rindās, tas ievērojami atvieglotu pakaļdzīšanos izbēgušam zvēram. Klaudijs jau bija nodarījis lielu postu puķēm, taču ļaunākais vēl bija priekšā. Tapirs spēji pagriezās un neskrēja vis uz nākamo lauku, kā bijām iecerējuši (tās bija zāļainas ganības), bet iedrāzās tieši Leonāra di Fē dārzā. Mēs apstājāmies, lai mirkli atvilktu elpu; lietus gāzās pār mums straumēm.