— Dieva dēļ, — es uzsaucu, — izdzeniet to nolādēto zvēru no dārza, iekams viņš tur nav visu nobradājis! — Nebiju to vēl izteicis līdz galam, kad dārzā vairākkārt pašķindēja plīstoši stikli, un tas mums nepārprotami vēstīja, ka tuvredzīgais Klaudijs, iedams savā parastajā gaitā, bija izbridis cauri Leonāra lecektīm. Pirms atjēdzām, ko darīt, Klaudijs, konstatējis, ka Leonāra dārzs neatbilst viņa gaumei, izlauzās cauri dzīvžogam, atstādams nejauku caurumu tur, kur vēl nupat bija auguši skaisti apcirpti košuma krūmi, un možā riksī pazuda nakts tumsā. Viņa jaunizraudzītais virziens bija bīstams citādā ziņā, jo tagad viņš skrēja taisnā ceļā uz mūsu mazo ezeriņu. Savvaļā tapiriem ļoti patīk ūdens, tie ir lieliski peldētāji un var krietnu brīdi pavadīt, paniruši zem ūdens. Pēc domas, ka vajadzēs meklēt tapiru ceturtdaļakra lielā ūdens platībā piķa melnā, lietainā naktī, sakāmvārds par adatas meklēšanu siena kaudzē šķiet bāls un nenozīmīgs. Taču šī doma tai pašā mirklī bija iešāvusies prātā arī pārējiem manas koman
das locek|iem, tādēj mēs sākām skriet, kā nekad mūžā nebijām skrējuši, un patiesi pēdējā mirklī panācām Klaudiju. Ticis klāt pie viņa apaļā dibengala, puslidus metos tam virsū un, pateicoties drīzāk aklai veiksmei nekā aprēķinam, paguvu viņu saķert aiz vienas pakaļkājas. Pēc pusminūtes karsti vēlējos, kaut nebūtu to darījis. Ar mežonīgu spērienu Klaudijs trāpīja man pa deniņiem, tā ka man zvaigznes vien gar acīm nošķīda, un tad sāka auļot, necienīgi raudams mani pa dubļiem līdzi, taču es jau biju tā izmircis, tā pārsalis, tā nojau- cies ar dubļiem un pārskaities, ka turējos pie viņa kā gliemis vētras laikā pie akmens. Mana neatlaidība tika atalgota — Klaudijam, manu svaru līdzi velkot, vajadzēja tik stipri samazināt ātrumu, ka piesteidzās ari pārējie un metās virsū tapiram kur nu kurais. Lielākās grūtības ar tapiru ir tās, ka praktiski nav kur pieķerties: ausis ir mazas, aiz tām viņu noturēt nevar, astīte niecīga, krēpju nav, tātad īstenībā vienīgā ķermeņa daļa, aiz kuras var tvert cerībā uz zināmiem panākumiem, ir kājas, bet Klaudija stilbi bija resni un slapji
no lietus. Tomēr mēs visi stūrgalvīgi turējām tos ciet, kaut arī viņš slējās pakaļkājās, spēra un nikni šņāca. Tiklīdz vienam rokas paspruka vaļā, otrs tūliņ satvēra ciešāk, līdz beidzot Klaudijs nāca pie atziņas, ka šāda aizstāvēšanās metode ir aplama. Viņš mitējās griezties kā vilciņš, brīdi apdomājās, tad vienkārši nogūlās zemē un skatījās uz mums.
Noguruši un nomocījušies stāvējām viņam visapkārt un lūkojāmies cits citā. Mēs bijām pieci, un tiepīgais tapirs svēra četrsimt mārciņu. Viņu panest mēs nespējām, un bija skaidri redzams, ka no Klaudija paša nekādu palīdzību nav ko gaidīt. Viņš gulēja ar gaužām stūrgalvīgu izteiksmi ģīmī. Tas pauda: ja gribat mani dabūt atpakaļ uz zooloģisko dārzu, esiet tik laipni un aiznesiet. Nekādu papildspēku, ko pieaicināt, mums nebija, un izskatījās,» ka esam nokļuvuši strupceļā. Taču — ja Klaudijs domāja palikt pie sava, arī es netaisījos no cīņas atteikties. Nosūtīju vienu vīru uz mājām pēc virves. Protams, man būtu vajadzējis tūliņ paņemt līdzi šo sagūstīšanai nepieciešamo atribūtu, taču savā vientiesībā biju iedomājies, ka aizdzīsim Klaudiju atpakaļ uz aploku tikpat viegli kā kazu. Kad tika atnesta virve, mēs to cieši apsējām Klaudiiam ap kaklu, pārbaudījām, vai tā nevelkas cilpā. Man šķiet, ka dzirdēju vienu no saviem izmirkušajiem vīriem murminām, ka cilpa gan būtu pats labākais. Divi no mums satvēra virvi, divi sagrāba Klaudiju aiz ausīm, piektais aiz pakaļkājām un ar milzu pūlēm uzslējām viņu kājās un pastūmām pēdas desmit uz priekšu, līdz viņš atkal saļima. Bridi atvilkām elpu un ķērāmies klāt no jauna. Vēlreiz aizstūmām viņu soļus desmit, šajā procesā es pazaudēju čību un viens no mūsu komandas lielākajiem un smagākajiem vīriem spēcīgi uzkāpa man uz rokas. Mēs atkal atpūtāmies, grūtsirdīgi sēdēdami lietū un elsdami, kārodami uzpīpēt, un nežēlīgā vienprātībā nospriedām, ka tapiriem patiesi nebūtu zemes virsū ko meklēt.
Lauks, kurā notika šī operācija, bija liels un dubļains. Tajā nakts stundā un skaudrajā lietū tas atgādināja vecu tanku apmācības laukumu, kas pamests, jo tanki pa to vairs netiek uz priekšu. Dubļi bija glumi un glīzdaini, kādi nekur citur Džersijas salā laikam nav sastopami. Pagāja pusotras stundas, līdz novilkām Klaudiju nost no tīruma, un, kad bijām nonākuši laukmalē, jutāmies tā, kā droši vien senlaikos jutušies tie, kas uzcēla Stonhedžu, un patiesi bija jābrīnās, ka neviens no mums nedabūja bruku. Beidzot ar pēdējiem spēkiem izdzinām Klaudiju no tīruma un dabūjām zooloģiskā dārza robežās. Te gribējām vēlreiz mazliet atpūsties un atgūt spēkus, taču Klaudijs nolēma — ja jau mēs esam viņu atdzinuši atpakaļ zooloģiskā dārza teritorijā un droši vien atkal ieslodzīsirn aplokā, tad vairs nav ko kavēties. Viņš pēkšņi pietrūkās kājās un šāvās prom kā raķete, bet mēs visi izmisīgi turējāmies pie dažādām viņa ķermeņa dalām. Likās patiesi smieklīgi, ka, pusotras stundas nopūlējušies par katru cenu piespiest tapiru vispār pakustēties, tagad turējāmies pie viņa resnā rumpja, lai piebremzētu, baidīdamies, ka savā parastajā stulbumā viņš, pilnā gaitā skrienot, var ietriekties kādā no granīta arkām un sadauzīties vai pat nosisties. Bijām pieķērušies pie Klaudija, kā sīkās zivteles piesūcas joņojošai haizivij, līdz beidzot ar bezgalīgu atvieglojumu izdevās bez turpmākām klizmām iestūrēt viņu aplokā; un tad mēs, nobrāzušies, nosaluši un dubļiem aplipuši, atgriezāmies savās guļamistabās. Es ierāpos siltā vannā, lai atgūtu spēkus, bet tur, snaudulīgi gozēdamies, atcerējos, ka visjaunākais vēl priekšā: nākamajā rītā man vajadzēs zvanīt Leonāram di Fē un lūkot atvainoties par pusakru izbradātu anemoņu un divpadsmit sadauzītām lecektīm.