Džekija, kā parasts, nejuta man līdzi. Kamēr es, augšpēdu gulēdams, baudīju siltās vannas jaukumu, viņa nolika man pa rokai lielu glāzi viskija un īsi rezumēja mūsu nakts varoņdarbu.
— Pats esi vainīgs, — viņa sacīja, — tu taču tik ļoti gribēji šo sasodīto zvērudārzu.
PIEKTĀ NODAĻA
medicīniska palīdzība
Godājamais mister Darel,
Jūs esat ļaunākais cilvēks, kādu pazīstu. Visām Dieva radībām jādzīvo brīvībā, bet Jūs,
rīkodamies pret Viņa gribu, tās iesprostojat. Kas jūs esat — cilvēks vai sātans? Ja tas būtu manā varā, es Jūs pašu ieslodzītu cietumā lidz Jūsu mūža galam …
Vienalga, vai jums pieder cūku ferma, putnu ferma, ūdeļu audzētava vai zooloģiskais dārzs, ir nenovēršams, ka jūsu dzīvnieki var sevi kaut kā savainot, var saslimt un arī nobeigties. Taču dzīvnieka nāves gadījumā cūku, ūdeļu vai mājputnu audzētāja situācija stipri atšķiras no stāvokļa, kādā nonāk cilvēks, kam pieder zooloģiskais dārzs. Ja kāds, ieradies cūku fermā, apjautājas, kur palikusi baltā cūka ar melnajām ausīm, tad viņam pasaka, ka tā aizvesta uz tirgu. Jautātājs pieņem šādu izskaidrojumu nekurnēdams — tāds jau ir cūkas liktenis. Šis pats cilvēks aizies uz zooloģisko dārzu, iemīļos tur kādu dzīvnieku, šad tad to apciemos un te kādu dienu savu mīluli vairs nesastaps. Tiklīdz viņam pateiks, ka dzīvnieks pagalam, viņā tūliņ radīsies visļaunākās aizdomas. Vai tikai dārza iemītnieks kopts, kā nākas? Vai tam pietiekamā daudzumā dots ēst? Vai ataicināts veterinārārsts? Un tā joprojām. Tādā kārtā šis cilvēks jūs izprašņās kā Skotlendjarda ierēdnis, kas nopratina par slepkavību aizdomās turētu personu. Protams, jo skaistāks bijis dzīvnieks, jo bargāka izvēršas pratināšana. Pēc šāda cilvēka domām, cūkas, mājputni un ūdeles var nobeigties, tos drīkst nokaut un tas viss ir dabiski, turpretī savvaļas dzīvniekiem lemta mūžīga dzīvošana, un vienīgi saimnieka nevīžība tos aizvadījusi uz laimīgākiem medību laukiem. Tas ļoti sarūgtina dzīvi, jo katrā zooloģiskajā dārzā, lai dzīvnieki tiktu cik labi baroti un kopti, kāds allaž aiziet bojā.
Savvaļas dzīvnieku ārstēšana jūs noved tādā sfērā, par kuru cilvēki, pat pieredzējuši veterinārārsti, zina ļoti maz, tā ka lielākoties ir jādarbojas ja arī ne tieši tumsā, tad mijkrēslī gan. Dažreiz dzīvnieks saslimst zooloģiskajā dārzā, bet dažkārt ierodas jau ar visu slimību, un bieži vien tā ir kāda sevišķi nelāga tropu kaite. Par tipisku uzskatāms gadījums ar mūsu gibonu Lūiju.
Lūija bija liela, melna gibonu mātīte ar baltām rokām; mums viņu atsūtīja kāds draugs no Singapūras.
Viņa bija bijusi galvenā zvaigzne mazā gaisa karaspēka zvērnīcā, kur, spriežot pēc viņas nepatikas pret cilvēkiem, īpaši pret vīriešiem, ar viņu droši vien slikti apgājušies. Ievietojām viņu lielā krātiņā zīdītājdzīvnieku mītnē un cerējām, ka, labi un laipni izturēdamies, pamazām iemantosim viņas uzticību. Kādu mēnesi viss gāja gludi. Lilija ēda labi, atjāva caur krātiņa stiepļu režģi paglaudīt viņai roku, ik rītu modināja mūs ar līksmiem kara saucieniem, veselu sēriju skanīgu «hūp», kas pieauga līdz straujam kreščendo un tad saira tādā kā vājprātīga cilvēka irgāšanā. Kādu rītu pie manis ieradās Džeremijs un sacīja, ka Lūija esot slima. Devāmies turp palūkoties un atradām viņu nožēlojamā izskatā sakņupušu krātiņa kaktā; ar garajām rokām viņa kā aizsargādama bija apskāvusi vidukli. Lūija raudzījās
manī ar gaužām žēlu skatienu, bet es lauzīju galvu, cenzdamies izdibināt, kas viņai varētu kaitēt. Nebija nekādu saaukstēšanās pazīmju, kustības normālas, konstatēju vienīgi, ka urīns viņai ļoti tumšs un ar asu, nepatīkamu smaku. Tas norādīja uz iekšķīgu kaiti, un es nolēmu iebarot viņai antibiotikas. Mēs parasti lietojam tetramicīnu, jo tas iestrādāts biezā, saldā, koši sarkanā mikstūrā, un mēs no pieredzes zinām, ka tai nespēj pretoties gandrīz neviens dzīvnieks. Daži pērtiķi, ja vien viņiem dotu, dzertu to veseliem galoniem. Lūija sākumā bija tik vārga, ka negribēja pat nākt tuvāk un nogaršot zāles. Beidzot ar diezgan lielām pūlēm pievilinājām viņu pie režģiem, un es uztriepu tējkarotes tiesu mikstūras viņai uz plaukstas. Rokas tādiem kustīgiem koku iemītniekiem kā giboni, protams, ir ļoti svarīga ķermeņa daļa, un Lūija allaž ļoti rūpējās, lai viņas rokas būtu tīras. Arī tagad viņa nevarēja paciest spalvā šo lipīgo, sarkano vielu, tādēļ sāka roku laizīt, ar mazu pārtraukumu pēc katra mēles pieskāriena — lai izbaudītu garšu. Kad roka viņai šķita pietiekami tīra, es pastiepu caur režģiem otru tējkaroti tetramicīna, un, man par lielu prieku, viņa arī to kāri izlaizīja. Sādu ārstēšanu turpināju trīs dienas, taču, šķiet, tas nelīdzēja, jo Lūija neko neēda un acīm redzami kļuva vārgāka. Ceturtajā dienā man izdevās ieskatīties viņai mutē, un es ieraudzīju, ka visa mutes iekšpuse ir koši dzeltena. Nebija gandrīz nekādu šaubu, ka viņai ir dzeltenā kaite, kas mani ļoti pārsteidza, jo nezināju, ka mērkaķi un pērtiķi sirgst ar šo slimību. Piektajā dienā Lūija bez mokām nomira, un es nosūtīju viņas aizkustinošo ķer- menīti uz sekciju, lai pārliecinātos, vai mana diagnoze bijusi pareiza. Sekcijas rezultāts bija ļoti interesants. Lūija tiešām bija mirusi no dzeltenās kaites, taču to savukārt izraisījusi ieilgusi filārija, kas pilnīgi izpostījusi aknas; filārija ir smaga tropu slimība, kas vienlaikus ar daudzām citām likstām var izraisīt arī aklumu un elefantiāzi. Mēs sapratām, ka būtu varējuši darīt ko darīdami, Lūija, jau ierazdamās pie mums, bija nolemta nāvei. Tipiski bija arī tas, ka nebijām novērojuši nekādus slimības simptomus un, atvesta pie mums, Lūija šķita pilnīgi vesela.