Tās ir vienas no lielākajām grūtībām savvaļas
dzīvnieku ārstēšanā. Daudzi dzīvnieki it kā slēpj savu slimību, un pirmās pazīmes parādās tikai tad, kad jau ir par vēlu vai gandrīz par vēlu kaut ko efektīvu uzsākt. Reiz redzēju, kā mazs putniņš labi paēda brokastis, līksmi dziedāja visu rīta cēlienu un pulksten trijos pēcpusdienā bija beigts, līdz pēdējam nelikdams ne manīt, ka būtu sasirdzis. Daži dzīvnieki, ko nomoka visbriesmīgākās iekšķīgās slimības, izskatās pilnīgi veseli, dūšīgi ēd un ir labā omā, un jūs pieviļaties, domādams, ka tie vai plīst aiz veselības. Tad kādu rītu pirmoreiz pamanāt, ka dzīvnieks izskatās savārdzis, un, pirms paspējat kaut ko nopietnāku uzsākt, tas ir jau beigts. Protams, viegli nav arī tad, ja slimības simptomi skaidri redzami, jo jānoskaidro cēloņi. Ieskatoties jebkurā veterinārajā enciklopēdijā, jums radīsies iespēja izvēlēties kādu no pārsimt slimībām, pie kam katra ir ārstējama citādi. Tas viss ir gaužām mokoši.
īstenībā, lai atrastu pareizo ārstēšanas veidu, ikreiz ir jāeksperimentē. Reizēm ar šādiem eksperimentiem iegūst apbrīnojamus rezultātus. Piemēram, gadījumā ar tā saukto lienošo paralīzi, drausmīgu slimību, kas piemeklē galvenokārt Jaunās Pasaules pērtiķus. Savā laikā pret to nebija nekādu zāļu un šī slimība bija sērga, kas varēja iznīcināt visu jūsu pērtiķu kolekciju. Pirmās pazīmes ir ļoti niecīgas: var redzēt, ka dzīvniekam gurnos iemeties viegls stīvums. Taču jau pēc dažām dienām dzīvnieks nepārprotami izrāda nevēlēšanos kāpelēt un kvern uz vietas. Sajā stadijā abas pakaļkājas jau ir paralizētas, bet vēl saglabā jutību. Pakāpeniski paralīze izplatās pa visu ķermeni. Senāk nebija citas izejas kā dzīvnieku nogalināt, kad slimība sasniegusi šo pakāpi.
Mums bijuši vairāki šās paralīzes gadījumi, un esam zaudējuši dažu labu skaistu un vērtīgu pērtiķi. Izmēģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai panāktu pozitīvu efektu. Mēs dzīvniekus masējām, mainījām pārtikas režīmu, injicējām vitamīnus, tomēr viss velti. Mani pārlieku nomocīja doma, ka neprotu atrast ārstēšanas metodi šai kaitei, jo nebūt nebija patīkami noskatīties, kā dzīvnieks pamazām, ar katru dienu vairāk, zaudē kustības spējas.
Reiz ieminējos par to savam draugam veterinārār- statu, piebilzdams, ka, manuprāt, slimības cēlonim ir kāds sakars ar barību, taču esmu izmēģinājis visu iespējamo, bet rezultātu kā nav, tā nav. Mazliet padomājis, mans draugs ieteicās, ka varbūt pērtiķiem barībā trūkstot fosfora vai arī dzīvnieka organisms nezināmu iemeslu dē] nespēj barībā esošo fosforu asimilēt. Ja vaina būtu meklējama šajā apstāklī, tad īstais līdzeklis būtu D3 vitamīna injekcijas. Tādēļ nākamo pērtiķi, kam konstatēja pirmās paralīzes pazīmes, bez ceremonijām izcēlām no krātiņa (kaut arī viņš pret šādu apiešanos skaļi protestēja) un iešļircinājām viņam D3. Pēc tam es dzīvnieku veselu nedēļu uzmanīgi vēroju, un, man par lielu prieku, tas nepārprotami atlaba. Nedēļas beigās pērtiķis saņēma vēl vienu injekciju un pēc divām nedēļām bija pilnīgi vesels. Tad pievērsos skaistam, rudam Rietumāfrikas patas pērtiķim, kas bija paralizēts jau krietnu laiku. Nabaga dzīvniekam pilnīgi bija laupītas kustības spējas, tā ka pat barojot mums vajadzēja pacelt un pieturēt tā galvu. Nodomāju: ja D3 palīdzēs arī šajā gadījumā, tad vairs nav nekādu šaubu, ka tas ir īstais ārstniecības līdzeklis. Divkāršoju parasto devu un iešļircināju to slimajam dzīvniekam; trīs dienas vēlāk injicēju nākamo trieciendevu. Pēc nedēļas mūsu pacients varēja pacelt galvu, lai paēstu, un pēc mēneša bija pilnīgi izārstēts. Tas nu bija patiesi pārsteidzošs rezultāts, kas mani pilnīgi pārliecināja, ka D3 ir īstais līdzeklis pret paralīzi. Ja tagad kāds no mūsu pērtiķiem kļūst pastīvs, mums vairs nav nomācošās sajūtas, ka tas ir pirmais solis pretī nāvei; mēs slimniekam izdarām vajadzīgo injekciju, un drīz vien dzīvnieks ir atkal sveiks un vesels.