Otra injekcija, ko lietojam ar neapšaubāmiem panākumiem, ir vitamīns B12. Tas galvenokārt tonizē organismu, bet vēl labāk izmantojams par stimulatoru ēstgribas uzlabošanai. Ja kāds dzīvnieks izskatās savārdzis un zaudē interesi par ēdienu, viena B12 deva visu atkal vērš par labu. Biju šo līdzekli izmēģinājis vienīgi ar zīdītājiem un putniem, bet nekad ar rāpuļiem. Rāpuļu organisms ir tik atšķirīgs no putnu un zīdītāju organisma, ka jābūt ļoti uzmanīgam ar ārstniecības līdzekļiem: kas labi derēs vāverei vai pērtiķim, var būt nāvējošs čūskai vai bruņurupucim. Mūsu rāpuļu mītnē bija jauna boa, kuru pirms apmēram sešiem mēnešiem bijām iegādājušies no kāda tirgotāja. Kopš pašas pirmās dienas tā likās apbrīnojami rāma, taču mani visvairāk satrauca tās konsekventā atteikšanās uzņemt barību. Tādēļ mēs bijām spiesti reizi nedēļā vilkt čūsku ārā no krātiņa, ar varu atvērt tai muti un iestumt rīklē beigtas žurkas vai peles; čūskai šis process nebūt nepatika, tomēr tā savā parastajā apātijā ļāva mums rīkoties. Barot čūsku ar varu allaž ir riskanti, jo, lai cik piesardzīgi jūs rīkotos, vienmēr var gadīties, ka ievainojat maigo mutes gļotādu un tādējādi izraisāt infekciju, no kuras ļoti drīz var attīstīties mutes čūla, slimība, pret kuru čūskas ir ļoti jutīgas un kuru ir ārkārtīgi grūti izārstēt. Mazliet vilcinājies un šaubījies, tomēr nolēmu injicēt savai boa Bi2 un vērot, kas notiks. Vitamīnu iešļircināju čūskas rumpja vidusdaļā, biezajā muskuļu slāni, kas klāj mugurkaulu. Boa, šķiet, to nemaz nemanīja, jo palika mierīgi guļam, man ap roku apvijusies. Novietoju čūsku atpakaļ krātiņā un aizgāju. Tajā dienā nekas ļauns netika novērots, un es ieteicu Džonam vakarā ielikt čūskai krātiņā barību. Džons ielika tur divas žurkas un otrā dienā priecīgi ziņoja, ka boa ne tikai aprijusi žurkas, bet arī enerģiski uzbrukusi viņam, kad viņš pavēris krātiņa durvis. Kopš tā laika mūsu boa vairs nekad nevārguļoja. Tā kā B12 bija tik labvēlīgi iedarbojies uz čūsku, izmēģināju šo vitamīnu arī citiem rāpuļiem. Tiklab ķirzakām, kā bruņurupučiem lieti noderēja šad tad pa injekcijai, īpaši vēsākā laikā; bija pat gadījumi, kad rāpulis noteikti būtu aizgājis bojā, ja nebūtu saņēmis vitamīnu injekcijas.
Savvaļas dzīvnieki, protams, ir vissliktākie pacienti, kādus vien var iedomāties. Ikvienai slimnieku kopējai, kas sūdzas, ka esot grūti kopt cilvēkus, vajadzētu izmēģināt roku slimu savvaļas dzīvnieku kopšanā. Dzīvnieki ļoti reti izrāda pateicību par jūsu pūlēm, bet jūs jau arī to nemaz negaidāt. Vienīgais, uz ko jūs cerat (tomēr nekad vai gandrīz nekad nesagaidāt), ir mazliet aktīvas kooperācijas, kad jāieņem zāles, jāsaglabā ap- saitējums vai tamlīdzīgi. Pēc pirmajiem pārsimt rūgtiem piedzīvojumiem jūs samierināties ar faktu, ka ikviena medicīniskās palīdzības sniegšana dzīvniekam ir īsta laušanās sacensība, pēc kuras vairāk medikamentu jāpatērē jūsu ārējo ievainojumu apkopšanai, nekā vajadzējis pacienta iekšējo kaišu dziedināšanai. Ļoti drīz jūs atsakāties no cerībām saglabāt slimnieka brūces apsaitējumu, jo, vienīgi ieģipsējot pacientu no galvas līdz kājām, varat aizkavēt apsaitējuma noplēšanu jau pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc uzlikšanas. Pērtiķi, protams, ir visneciešamākie pacienti. Pirmām kārtām, Ciņiem ir četras rokas, ar ko cīnīties pret jums vai noraut apsējus. Viņi visi ir asprātīgi un gaužām viegli satraucami, un katru medicīniskās palīdzības veidu viņi uzskata par rafinētu mocību, kaut arī jūs skaidri zināt, ka tas ir gluži nesāpīgs. Tā kā pērtiķi ir ļoti nervozi radījumi, tie izturas kā īsti hipohondriķi, un pavisam viegli izārstējama slimība spēj tos nogalināt, jo tie kļūst dziļi melanholiski un pilnīgi apātiski. Kopjot tādu sērībā iegrimušu pērtiķi, kurš ir pārliecināts, ka viņa gaitām šai pasaulē pienācis gals, jums jāprot būt allaž sirsnīgam un jautram (gluži kā to dara Hārlijstrīta speciālisti).
Ar cilvēkveidīgajiem pertiķiem ir vieglāk tikt galā, jo tie ir daudz saprātīgāki, un jūs lāgiem varat cerēt pat uz zināmu pretimnākšanu. Zooloģiskā dārza pirmajos divos pastāvēšanas gados izslimoja abas šimpanzes — Čamlijs un Lulu. Abi gadījumi bija atšķirīgi, bet abi interesanti.
Kādu rītu man ziņoja, ka Lulu auss izliekusies dīvainā leņķī, bet citādi viņa šķietot vesela. Lulu ausis jau kopš dzimšanas bija atļukušas, tādēļ es nodomāju, ka atgadījies kas sevišķs, ja jau tas duras acīs. Aizgāju paskatīties un atradu viņu tupam krātiņā uz grīdas un ar labu apetīti gremojam ābolu; skumjā, grumbainā seja dziļā koncentrācijā vēroja pasauli. Lulu ļoti rūpīgi ēda ābola mīkstumu, skaļi čāpstinādama; kad visa sula bija izsūkta, atlikumu viņa kārtīgi iespļāva saujā un nolika uz ceļgala, noskatīdamās uz to apmēram kā sirms zinātnieks, kas atklājis dzīvības eliksīru tik vēlos gados, kad pats vairs nespēj to izmantot. Es uzsaucu, un viņa pienāca pie stiepļu režģa, nomurkšķēdama kaut ko sveicienam. Viņas auss tiešām izskatījās ļoti dīvaina, jo bija atšāvusies taisnā leņķī no galvas. Mēģināju pierunāt Lulu pagriezties apkārt, lai es varētu aplūkot ausi no mugurpuses, bet viņa bija pārak nodarbināta, bāžot pirkstus cauri režģim un cenšoties satvert manas svārku pogas. Nekas cits neatlika, kā izvākt viņu ārā, bet tā bija visai sarežģīta procedūra, jo Čamlijs aizvien kļuva ļoti greizsirdīgs, ja Lulu bez viņa atstāja krātiņu. Taču man nemaz negribējās, lai Čamlijs asistētu medicīniskajā izmeklēšanā. Beidzot ar dažādiem kārumiem izdevās viņu ievilināt abu kopējā guļamistabā un tur ieslēgt, kaut arī viņš skaļi protestēja. Tad pats iegāju ārējā krātiņā, Lulu tūliņ pienāca klāt, iesēdās man klēpī un mani apskāva. Lulu bija ļoti mīlīga, maigas dabas pērtiķiene. Iedevu viņai cukurgraudu, lai viņa justos labi, kamēr es apskatu ausi. Šausmās ieraudzīju, ka aiz auss uz deniņu kaula izauguma ir milzīgs pietūkums pusapelsīna lielumā, āda bija kļuvusi violeti melna. Lulu spalva uz galvas un sevišķi aiz ausīm ir ļoti bieza, tādēļ tūkums nebija saredzams līdz tam brīdim, kamēr tas kļuva tik liels, ka izspieda uz priekšu auss gliemežnīcu. Nelikās, ka Lulu sāpētu, par ko, redzot milzīgo augoni, varēja vienīgi pabrīnīties. Viņa man atļāva saudzīgi iztaustīt, cik tālu tūkums sniedzas, un tikai tad liegi un pieklājīgi pastūma nost manu roku, kad taustīšana kļuva pārāk sāpīga. Augoni apskatījis, nolēmu, ka vajadzēs to pārgriezt, jo tas droši vien ir pilns ar strutām, tādēļ paņēmu Lulu uz rokām un aiznesu uz māju, kur apsēdināju uz dīvāna un iedevu viņai banānu, lai būtu ar ko nodarboties, kamēr es visu sagatavoju.