Šimpanzes tika ielaistas mājā vienīgi sevišķos gadījumos, tāpēc Lulu bija sajūsmināta, ka bauda šādu priekšrocību, Čamlijam nezinot. Viņa sēdēja uz dīvāna, piestūķējusi pilnu muti ar banānu, un katram, kas vien nāca iekšā, majestātiski sniedza roku un nomurmināja sveicienu, it kā māja piederētu viņai un mēs būtu ieradušies ciemos kārtējā pieņemšanas dienā. Beidzot, kad viss bija sagatavots, apsēdos viņai līdzās un saudzīgi apgriezu garo spalvu aiz slimās auss. Kad spalva bija nogriezta, augonis izskatījās vēl nejaukāks, āda bija saplaisājusi. Rūpīgi apmazgāju visu uztūkumu ar siltu, dezinficētu ūdeni, skatīdamies, vai neatradīšu augoņa galviņu vai krāteri, jo tagad biju pārliecināts, ka tas ir vai nu augonis, vai inficēta brūce, taču neko neatradu. Pa to laiku Lulu, rūpīgi pārbaudījusi visus ārstniecības rīkus, pilnīgi nodevās otra banāna baudīšanai. Paņēmu injekcijas adatu un padurstīju tumšo ādu visa augoņa platībā, bet tas ne mazākā mērā nemazināja Lulu ēstgribu, tā ka acīmredzot visa tumšā āda bija atmiruši.
Uzdevums bija grūts. Kaut gan domāju, ka mierīgi varu pārgriezt atmirušo ādu un iztīrīt strutas, nenodarot Lulu nekādas sāpes, taču pilnīgi drošs nejutos. Kā jau minēju, viņa bija ļoti mīlīgas dabas, bet tomēr liela, labi noaugusi pērtiķiene ar pamatīgiem zobiem, un man nepavisam negribējās mēroties ar viņu spēkiem. Atlika vienīgi nodarbināt viņas prātu ar kaut ko citu, kamēr tikšu ar savu darbu galā, jo Lulu, tāpat kā vairākums šimpanžu, vienlaikus varēja nodoties tikai vienai domai. Pieaicinājis talkā māti un Džekiju, iedevu viņām lielu kārbu šokolādes cepumu un teicu, lai zināmas laika atstarpēs izsniedz Lulu pa cepumam, kamēr es būšu izdarījis operāciju. Par viņu drošību es nebaidījos, jo zināju — ja Lulu gribēs kādam kost, tad vienīgi man. Noskaitījis īsu lūgšanu, es nosterilizēju skalpeli, sagatavoju vates tamponus, nodezinficēju rokas un ķēros pie darba. Pārvilku ar skalpeli pār augoni, taču vīlies konstatēju, ka āda ir sīksta un cieta kā zoļ- āda un skalpeļa asmens slīd no tās nost. Pamēģināju vēlreiz, šoreiz piespiezdams skalpeli stingrāk, bet rezultāts bija tāds pats. Māte un Džekija visai nervozi uzturēja sprostuguni ar šokolādes cepumiem, un Lulu katru cepumu apsveica ar jūsmīgiem, šmakstošiem ņurdie- niem.
Vai tu nevarētu drusku pasteigties? — jautāja Džekija. — Visam mūžam cepumu nepietiks.
Daru, ko varu, — es aizkaitināts atteicu. — Un nevienai māsai gan nenāktu prātā steidzināt ārstu operācijas laikā.
Atceros, mīļie, ka man ir dažas šokolādes konfektes, — māte izpalīdzīgi sacīja, — vai atnest?
Jā, katram gadījumam derētu gan.
Kamēr māte gāja pēc konfektēm, es nolēmu, ka vienīgā iespēja atgriezt augoni ir iedurt skalpeļa galu tūkumā un tad virzīt uz priekšu; tā arī izdarīju. Viss izdevās labi: no augoņa izšļācās bieza, smirdoša masa, nošļakstīdama gan mani, gan dīvānu. Smirdoņa bija briesmīga, un Džekija ar māti steigšus atstāja istabu. Lulu izturējās pavisam vienaldzīgi un gremoja cepumus. Cenzdamies neelpot biežāk kā tieši nepieciešams, es izspiedu augoni, un beidzot, kad tas bija tukšs, biju no tā izspiedis apmēram pustases smirdošu, asiņainu strutu. Ar šķērītēm uzmanīgi apgriezu atmirušo ādu un de-
zinficēju jēlo vielu. Nebija nekādas nozīmes brūci pārsiet, jo zināju, ka Lulu apsēju noplēsīs, tikko būs tikusi atpakaļ krātiņā. Kad biju augoņa vietu pietiekami notīrījis, paņēmu atkal Lulu uz rokām un_ aiznesu uz krātiņu. Tur viņa uzticīgas sievas padevībā apsveica Čamliju, taču tas bija gaužām aizdomīgs. Vispirms viņš vērīgi aplūkoja viņas ausi, bet konstatēja, ka tur nekā interesanta neesot. Taču, kad Lulu atkal priecīgi ieķērcās, viņš pieliecās tuvāk un paostīja viņas elpu. Skaidrs, viņa ēdusi šokolādi, un tā Lulu nesaņēma vis vīra apsveikuma glāstu, bet gan ašu belzienu pa pakausi. Beidzot man vajadzēja iet uz istabu un atnest atlikušos cepumus, lai samierinātu Čamliju. Lulu auss sadzija lieliski, un pēc sešiem mēnešiem bija pamatīgi jāieskatās, lai rētu vispār ieraudzītu.
Apmēram pēc gada Čamlijs nodomāja, ka nu pienākusi viņa kārta paslimot, un viņš, protams, to darīja tāpat, kā mēdza darīt visu, — ar vērienu. Man ziņoja, ka Čamlijam sāpot zobi. Tas mani gaužām pārsteidza, jo viņš ne pārāk sen bija zaudējis piena zobus, un man likās, ka vēl ir mazliet par agru, lai īstie zobi sāktu bojāties. Un tomēr viņš nelaimīgs tupēja krātiņā, ar roku aptvēris zodu un ausi, un izskatījās pārlieku nožēlojams. Viņam acīm redzami sāpēja, bet es nesapratu, vai sāpju cēlonis ir auss vai žoklis. Sāpes laikam bija stipras, jo viņš neparko neļāva atvilkt roku no žokļa, lai varētu apskatīt vaigu, un, kad es neatlaidos, viņš briesmīgi uztraucās, un es sapratu, ka tā nodarīšu vairāk ļaunuma nekā labuma, tādēļ metu mieru. Ilgu laiku nostāvēju pie krātiņa, lūkodams pēc Čamlija rīcības noteikt, kas īsti viņam kait. Viņš apgūlās, apsegdams sāpošo pusi ar roku un klusi un žēli īdēdams; reiz, uzrāpies augšā pa stiepli, lai atvieglotos, viņš visai neveikli nokāpa atpakaļ lejā un, kad kājas atsitās pret krātiņa klonu, nelabi iebrēcās, it kā trieciens būtu viņam sagādājis stipras sāpes. Viņš atteicās no barības un, kas bija vēl ļaunāk, no jebkāda šķidruma, tādēļ nevarēju iedot viņam antibiotikas. Lulu mums vajadzēja aizvākt, jo viņa neizrādīja vis sievas maigumu, bet lēkāja pa krātiņu, lāgiem piesizdamās Čamlijam vai pat lēkdama viņam virsū, tā ka viņam aiz sāpēm bija jābrēc.