Visu nākamo dienu Čamlijs rāmi nozvilnēja gultā, blenzdams griestos, noēda dažas vīnogas un lielos daudzumos sadzērās ūdeni ar glikozi, kas viņu stiprināja. Taču visjaukākais bija tas, ka viņš vairs neslēpa vaigu rokā un vispār likās nejūtam sāpju. Šķita, ka esam neizskaidrojamā veidā viņu izārstējuši, nenieka nedarīdami. Kad Dr. Teilors todien piezvanīja un apvaicājās, kā klājas Čamlijam, es viņam to pastāstīju un viņš bija ne mazāk pārsteigts kā es. Vēlāk viņš piezvanīja vēlreiz un teica, ka esot izdomājis iespējamu izskaidrojumu: Čamlijam varbūt kāds skriemelis bija izslīdējis no vietas. Tas varējis izraisīt stipras nervu sāpes žoklī un ausī, nekādā veidā ārēji neizpaužoties. Staipīdami un kustinādami iemidzināto Čamliju, mēs izmeklēšanas laikā grozījām arī viņa galvu uz visām pusēm un droši vien esam iegriezuši skriemeli vietā, paši to nemaz neapzinādamies. Misters Blampjē arī piekrita šādai diagnozei. Pierādījumu mums, protams, nebija, bet Čamlijs jutās ļoti labi, no sāpēm vairs nebija ne vēsts. Slimošanas laikā viņš tomēr bija stipri novājējis, tādēļ divas trīs turpmākās nedēļas turējām viņu īpaši siltā krātiņā un barojām ar visādiem gardumiem. Ļoti drīz viņš atkal pieņēmās svarā un kļuva tāds pats, kā bijis: tiklīdz kāds piegāja pie krātiņa, pār viņu nobira vairākas riekšavas zāģskaidu. Tā, man šķiet, izpaudās Čamlija pateicība.
Dažkārt dzīvnieki nodara sev ļaunu neiedomājami muļķīgā kārtā. No putniem, piemēram, vishistēriskākie ir vanagi un fazāni. Tiklīdz atgadās kaut kas neparasts, tie drausmīgi uztraucas, šaujas kā raķetes pret būra griestiem un vai nu nolauž sprandu, vai arī no- skalpē paši sev pliku pakausi. Taču arī citi putni nav gudrāki. Pastāstīšu par Semjuelu.
Semjuels ir Dienvidamerikas kariama. Kariamas ir līdzīgas Āfrikas sekretāriem. Augumā tās ir tikpat lielas ka pusaugu tītars, bet tām ir garas, spēcīgas kājas un mazs, smieklīgs spalvu kušķītis knābja virspusē. Savvaļā kariamas daudz nelido, bet lielāko daļu laika pavada, klaiņodamas pa savannu, kur meklē čūskas, peles, vardes un citus gardumus. Semjuelu nopirku Ziemeļargentīnā no kāda indiāņa, un, tā kā tas bija audzis pie cilvēkiem, tad, protams, bija ļoti (dažkārt pat pārlieku) rāms. Kad beidzot Semjuelu kopā ar citiem dzīvniekiem atvedu kuģi uz Džersiju, izlaidām to no šaurā būra jaukā, plašā putnu mītnē. Semjuels bija sajūsmā un tūliņ, lai parādītu mums savu pateicību, uzlaidās laktā, novēlās zemē un salauza kreiso kāju. Tiešām, dzīvnieki reizēm rīkojas tik idiotiski, ka jūs paliekat bez valodas.
Laimīgā kārtā Semjuela kājas lūzums nebija sarežģīts — cilvēka kājā tas atbilstu apmēram liela vidum.
Mēs kāju kārtīgi iešinējam, ieģipsējām un, 'kad ģipsis bija sakaltis, ielikām putnu nelielā buri, lai tas nevarētu pārāk daudz kustēties. Nākamajā dienā kāja bija mazliet pietūkuši, tādēļ injicēju penicilīnu, ko Semjuels man varen ņēma ļaunā, tomēr kāja atkal atguva normālu izskatu. Kad beidzot noņēmām ģipsi, redzējām, ka kauls saaudzis lieliski, un tagad, redzot Semjuelu svarīgi pastaigājamies pa putnu mītni, pamatīgi jāieskatās, lai sazīmētu, kura kāja tam īsti bijusi lauzta. Taču, zinādams, cik briesmīgs stulbenis ir Semjuels, es nebūt nebrīnītos, ja viņš to visu atkārtotu vēlreiz. . . kādu dienu, kad būšu līdz ausīm iegrimis citā darbā.
Ārstējot dzīvniekus, jūs pamazām pierodat pie tā, ka pacienti jūs sakož, saskrāpē, saspārda un uzdauza jums punus, tā ka bieži vien, kad esat sniedzis pirmo palīdzību slimniekiem, pēc tam esat spiests to darīt arī pats sev. Ne vienmēr bīstamākie ir lielie dzīvnieki. Vāvere vai maisu žurka, ja vien grib, var nodarīt gandrīz tādu pašu postu kā bars Bengālijas tīģeru. Reiz man vajadzēja pūkainam bušbēbijam ar aizkustinošām actiņām mazliet ieziest inficēto ādu astes galā, bet mazulis man tik neganti iekoda īkšķī, ka radās asins saindēšanās un desmit dienu dabūju nonēsāt roku saitē. Bušbēbija aste sadzija četrdesmit astoņās stundās.
Ārsti, kas dziedina cilvēkus, dod Hipokrāta zvērestu. Savvaļas dzīvnieku ārsta zvēresti bieži vien izskan sulīgos un izteiksmīgos lāstos, taču šaubos, vai Britu medicīniskā padome šādu zvērestu akceptētu.
SESTĀ NODAĻA mīlestība un laulība
Godājamais mister Darel,
esmu septiņus gadus veca, un man tikko
piedzima mazs bruņurupucītis …
To, vai dzīvnieks gūstā jūtas labi, var noteikt dažādos veidos. Vispirms, par to liecina viņa izskats un ēstgriba, jo dzīvnieks, kam kažoks vai spalvās spīd un kam turklāt ir pienācīga ēstgriba, nenīkuļo. Taču vis- pēdējais pierādījums, kas izdzēš visas šaubas par to, vai dzīvnieks krātiņu uzskata par savām īstajām mājām, ir iegūts tad, ja dzīvnieki nebrīvē vairojas.
Bija laiki, kad zooloģiskajos dārzos valdīja užskats: ja dzīvnieki nebrīvē nedzīvo ilgu mūžu un nevairojas, tad ar šiem dzīvniekiem kaut kas nav kārtībā; neviens neiedomājās, ka aplamas būtu dzīvnieku turēšanas metodes. Par dažiem dzīvniekiem mēdza sacīt, ka neesot iespējams tos turēt nebrīvē, un, pat ja tie kādu laiku izvilktu dzīvību, neesot iespējams tos pavairot. Sīs spārnotās atziņas tika izteiktas aizvainotā tonī, it kā nejaukie dzīvnieki būtu ļaunprātīgi sazvērējušies pret cilvēku, atteikdamies dzīvot un vairoties. Savā laikā eksistēja garš to dzīvnieku saraksts, kurus neesot iespējams turēt un pavairot nebrīvē; šajā sarakstā ietļipa cilvēkveidīgie pērtiķi, ziloņi, degunradži, nīlzirgi un tā joprojām. Ar laiku, gadiem ritot, uzradās gaišākas galvas, un, visiem par lielu izbrīnu, tika konstatēts, ka dzīvnieki zooloģiskajos dārzos iet bojā un nevairojas nevis pašu stūrgalvības dēļ, bet gan tādēļ, ka cilvēkiem, kuriem tie jāaprūpē, trūkst zināšanu un pieredzes. Esmu pārliecināts, ka ir visai maz dzīvnieku sugu, ko nav iespējams ar labiem panākumiem turēt un pavairot zooloģiskajā dārzā, ja vien esat atradis īsto pieeju. Ar īsto pieeju domāju to — ja esat izvēlējies pareizā tipa krātiņu, barību, kas dzīvniekam vistīkamāka, un — galvenais — piemērotu partneri. Sākumā tas šķiet visai vienkārši, bet var paiet vairāki gadi, iekams jums izdodas to visu apkopot.