Laulības zooloģiskajā dārzā, protams, tiek organizētas pēc principa, kāds valdīja astoņpadsmitajā gadsimtā mammu aprindās. Taču astoņpadsmitā gadsimta mammām klājās vieglāk: līdz ar meitu izprecināšanu viss beidzās. Zooloģiskajā dārzā jūs nekad nejūtaties īsti drošs, jo atgadīties var nezin kas. Pirms jūs savu jauno pāri, tā sakot, aizvadāt līdz altārim, var gadīties, ka vienam vai otram rodas nepatika pret izraudzīto partneri, un, ja jūs neesat pietiekami piesardzīgs, līgava vai līgavainis pārvēršas par līķi jau labu laiku pirms medusmēneša. Zooloģiskā dārza prečutēvam jāpatur prātā daudzi apsvērumi, ar daudz ko jāriskē, iekams viņš var, atviegloti nopūzdamies, atlaisties krēslā un justies apmierināts, ka ģimene nodibināta. Par tipisku piemēru uzskatāmas Cārīza precības.
Čārlzs ir Gibraltāra magotpērtiķis, kaut gan tas nav zooloģiski pamatoti. Magoti nepieder pērtiķiem vispār, tie ir makaki. Magotu atrašanās Ziemeļāfrikā rada izbrīnu; acīmredzot tie kādreiz aizvesti uz Gibraltāru un kopš tā laika bauda visai apšaubāmo reputāciju, ka esot vienīgie Eiropā dzīvojošie pērtiķi. Čārlzu mums piedāvāja, kad notika angļu Gibraltāra garnizona kārtējā samazināšana, un mēs ļoti priecājāmies, ka iegūsim viņu. No Gilbraltāra tas ceļoja šurp varen cēli — uz viena no viņas majestātes kuģiem, un mēs magotu priecīgi saņēmām. Tupus viņš bija divas pēdas sešas collas augsts, un spalva viņam bija gara, bieza un ruda. Čārlzs staigāja uz četrām kā suns, bet gaužām cienīgi, kā jau tas pieklājas slavenā Gibraltāra garnizona loceklim. Viņam bija spožas, gudras, brūnas acis un jocīga bālsārta, vasaras raibumiem sētin nosēta seja. Čārlzs neapstrīdami bija neglīts, tomēr viņa neglītumā slēpās zināma pievilcība. Interesanti, ka Čārlzs, kaut gan spēcīgs pērtiķis, bija ļoti bailīgs, un mēs nevarējām viņu turēt krātiņā kopā ar citiem primātiem, jo tie viņu nerroja bez žēlastības. Tādēļ ievietojām Čārlzu atsevišķā krātiņā un aizrakstījām Gibraltāra gubernatoram vēstuli, kurā izmeklētiem vārdiem aizkustinoši attēlojām Čārlza vientulību un netieši norādījām, ka mēs ļoti priecātos, ja būtu iespējams iegūt magotu mātīti. Saņēmām atbildi, ka jautājums par Čārlza piespiedu celibātu apspriests un nolemts, ņemot vērā šo ārkārtējo gadījumu, atsūtīt mums sieviešu kārtas magotu, vārdā Sjū. Tika ekipēts vēl viens viņas majestātes kuģis, un noteiktajā laikā Sjū bija klāt.
Ap šo laiku Čārlzs, protams, bija jau it labi iejuties jaunajā krātiņā un pilnīgi uzskatīja to par savu personisko teritoriju; mums nebija ne jausmas, kā viņš reaģēs uz otra magota — kaut arī sieviešu kārtas — ierašanos viņa vecpuiša dzīvoklī. Atnesām Sjū ar visu ceļojuma būri un nolikām zemē pie Čārlza krātiņa, tā ka viņi varēja viens otru redzēt. Sjū, ieraudzīdama Čārlzu, ļoti uztraucās un sāka skaļi tērgāt, turpretī Čārlzs, uzmetis viņai pirmo izbrīna pilno skatienu, apsēdās un nolūkojās viņā ar tik dziļu pretīgumu un nicināšanu mūsainajā fizionomijā, ka mums galīgi saplaka dūša. Taču nebija citas izejas, vajadzēja vien ielaist Sjū krātiņā. Viņa ļoti priecīgi izlēca no būra un devās izpētīt jauno mājokli. Čārlzs, kas līdz šim brīdim bija sēdējis zaros un izlicies, ka viņam gar visu notiekošo nav nekādas daļas, nolēma, ka pienācis laiks parādīt, kurš šajā krātiņā saimnieks. Viņš nolēca no koka un metās virsū Sjū; iekams viņa paspēja atjēgt, kas noliek, un sagatavoties aizsardzībai, Čārlzs bija viņai ielaidis zobus plecā, izpluinījis vilnu, iecirtis vairākas pļaukas un ar pamatīgu belzienu kūleņu kūleņiem ielidinājis viņu krātiņa kaktā. Pēc tam viņš uzlēca atpakaļ uz zara, apsēdās un pašapmierināts raudzījās visapkārt, klusi savā nodabā ņurdēdams. Mēs aizsteidzāmies, atnesām divus lielus traukus ar augļiem un ielikām tos krātiņā; Čārlzs tūliņ nolēca zemē un kā īsts gardēdis sāka pārbaudīt trauku saturu, bet Sjū tupēja kaktiņā un izsalkusi viņu vēroja. Beidzot, nespēdama vairs noskatīties, kā Čārlzam vīnogu sula tek gar zodu, viņa bai-
līgi parāpās luvāk, pastiepa roku lidz šķīvim un paņēma vienu vīnogu, kuru steigšus iegrūda mutē gadījumam, ja Čārlzs atkal uzbruktu. Viņš, aši caur pieri uzmetis Sjū īsu skatienu, izlikās pilnīgi vienaldzīgs; saņēmusi dūšu, Sjū vēlreiz pasniedzās uz priekšu un pagrāba veselu sauju vīnogu. Pēc īsa brītiņa viņi abi draudzīgi ēda jau no viena trauka, un mēs atviegloti nopūtāmies. Stundu vēlāk, garām iedams, redzēju, ka Čārlzs ar svētlaimīgu izteiksmi sejā, acis aizmiedzis, guļ augšpēdu, bet Sjū dziļā nopietnībā rūpīgi šķirsta viņa spalvu. Laikam ar pirmo uzbrukumu Čārlzs bija vienīgi gribējis Sjū darīt zināmu, ka tas ir viņa krātiņš un ka viņai, ja gribēs tur mājot, jārespektē viņa autoritāte.