Выбрать главу

Mums bija pāris tievo lori, ar kuriem ļoti lepojā­mies. Sie dzīvnieki izskatās pēc iesīkstējušiem narkoti- ķiem, kas reiz pieredzējuši labākas dienas. Tiem ir gaiši pelēks kažoks un ārkārtīgi gari, tievi locekļi un rumpis, dīvainas rokas — gandrīz kā cilvēkam —, lie­las, mirdzošas, brūnas acis, ap katru aci apaugusi tumša spalva, tādēļ dzīvnieki izskatās tā, it kā vēl nebūtu atžirbuši no briesmīgas plītēšanas vai arī būtu cietuši smagu neveiksmi boksa ringā. Valda uzskats, ka esot ārkārtīgi grūti un sarežģīti turēt tievos lori nebrīvē, un šķiet, ka visumā tas arī atbilst patiesībai. Tieši tādēļ mēs tik ļoti lepojāmies ar savu pārīti, jo lori dzīvoja pie mums jau četrus gadus, un tas uzska­tāms par īstu rekordu. Pēc daudziem eksperimentiem un ilgiem novērojumiem bijām izstrādājuši tiem diētu, kas likās ļoti piemērota. Sāda diēta nebūtu apmierinājusi nevienu citu dzīvnieku kā vien tievos lori, jo sastāvēja no banāniem, miltu tārpiem un piena; lori no šīs vien­muļās barības pārtika lieliski.

Kā jau teicu, mēs ļoti lepojāmies ar savu možo pārīti, tādēļ viegli iedomāties mūsu uztraukumu, kad pama­nījām, ka mātīte ir grūsna:- tas tiešām bija notikums, jo, cik man zināms, tas būtu pirmais gadījums, kad tievajiem lori nebrīvē piedzimtu mazulis. Bet nu mums atkal, kā vienmēr, bija jāatrisina tēva problēma; un mēs, kā vienmēr, minstinājāmies. Ņemt prom vai at­stāt? Beidzot, pēc garas spriešanas, tomēr nolēmām tēviņu atstāt, jo lori bija ļoti pieķērušies viens otram.

Pienāca lielā diena, un piedzima jauks, veselīgs mazu­lis. Aplikām krātiņam apkārt aizsegus, lai apmeklētāji netraucē vecākus, barojām lori ar īpašiem gardumiem un uzmanīgi vērojām, kā uzvedīsies tēvs. Trīs dienas viss gāja labi, pārītis turējās cieši kopā, kā parasti, mazulis bija ieķēries mātei kažokā ar tādu izmisīgu spēku, kā slīcējs turas pie salmiņa. Bet tad ceturtās dienas rītā visas mūsu cerības sašķīda kā ziepju bur­bulis. Mazulis gulēja zemē beigts, un māte no neganta kodiena vaigā bija kļuvusi ar vienu aci akla. Vēl šo­baltdien nezinām, kas īsti tur noticis, es varu vienīgi pie­ņemt, ka tēviņš gribējis pāroties, bet māte ar mazuli, kas bija ieķēries viņai vilnā, neļāvusies, un tad tēviņš uzbrucis. Tas bija smags trieciens, bet reizē arī mācība: ja mums vēl kādreiz laimēsies piedzīvot tievo lori vai­rošanos, tēvs tiks aizvākts no krātiņa tūliņ pēc mazuļa piedzimšanas.

»

Taču ir ari tādi gadījumi, kad tēva aizvākšana būtu ļaunākais, ko. dzīvniekiem varētu nodarīt. Piemēram,

marmoseti. Tēviņš sāk rūpēties par mazuļiem, tikko tie piedzimuši, aptīra tos, auklē un izsniedz mātei vienīgi barošanas reizēs. Jau sen biju vēlējies novērot šo inte­resanto procesu un tādēļ ļoti nopriecājos, kad viena no mūsu baltausaino marmosetu mātītēm kļuva grūsna. Baidījos vienīgi, ka mazulis varētu piedzimt tādā brīdī, kad manis nebūs klāt, taču tas, par laimi, nenotika. Kādu rītu ļoti agri Džeremijs iedrāzās manā guļam­istabā ar ziņu, ka, pēc viņa domām, marmosetu mātītei tuvojoties dzemdības; es aši uzrāvu mugurā dažus ap­ģērba gabalus un skriešus devos uz zīdītājdzīvnieku mītni. Tur ieraudzīju abus vecākus mierīgi karājamies krātiņa režģos un priecīgi tērgājam ar katru cilvēku, kas parādījās tuvumā. Pēc mātītes izskata bija re-

dzams, ka dzemdības var notikt ļoti drīz, taču viņa šķita par šo svarīgo notikumu uztraucamies daudz ma­zāk nekā es. Atnesis krēslu, apsēdos un sāku gaidīt. Es skatījos uz marmosetu māti, viņa vērās manī, bet pa to laiku vīrs ar vīriešiem raksturīgo bezsirdību tu­pēja krātiņa kaktā, pilniem vaigiem sukāja ēst vīno­gas un miltu tārpus un nelikās gar sievu ne zinis.

Pēc trim stundām vēl nekādu pārmaiņu nejuta, vie­nīgi marmosetu tēvs bija notiesājis visas vīnogas un miltu tārpus. Atnāca mana sekretāre, un, tā kā man bija jāatbild uz daudzām vēstulēm, palūdzu, lai viņa atnes arī sev krēslu un apsēžas man līdzās pie marmo­setu krātiņa, kamēr es viņai diktēšu. Man šķiet, ka zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas likās visai ekscen­trisks skats: cilvēks sēž un diktē vēstules, bet acis kā hipnotizētājs visu laiku pievērsis marmosetu krātiņam. Ap pusdienlaiku ieradās kāds cilvēks, kuru man vajadzēja sastapt. Aizgāju tikai uz minūtēm desmit, bet, kad atgriezos, marmosetu tēvs patlaban centīgi apkopa di­vus pūkainus kamoliņus, kas bija viņam pielipuši kā dadži. Man uznāca vēlēšanās marmosetu mātīti no­žņaugt: biju tik pacietīgi gaidījis, bet viņai vajadzēja dzemdēt mazuļus tieši tai brītiņā, kad manis nebija klāt.

Nu man vairs tikai atlika noskatīties, kā tēvs aprūpē mazos, un bija jāpietiek ar to pašu. Tēvs kopa dvīnī­šus ar lielu mīlestību un pieķērību, parasti nēsādams tos katru uz sava gurna kā ēzelis divas nastas. Vilna viņam bija tik bieza un abi mazuļi tik sīki, ka tos gan­drīz nekad nedabūja redzēt: tikai reizēm pēkšņi kaut kur kažokā parādījās mazs ģīmītis krietna rieksta lie­lumā un pretī vērās divas spožas ačeles. Barošanas laikā tēvs karājās mātei līdzās pie režģiem, un mazuļi ceļoja no viena pie otra. Slāpes veldzējuši, tie tūlīt rā­pās atpakaļ pie tēva. Tēvs ārkārtīgi lepojās ar saviem mazuļiem un neprātīgi raizējās par viņu labklājību. Jo lielāki dvīņi auga, jo pārgalvīgāki kļuva un reizēm pameta drošo patvērumu tēva kažokā, lai dotos eks­kursijās uz tuvākajiem zariem, bet vecāki, kaut arī ar zināmām bailēm, lepni viņos noraudzījās. Ja jūs tuvo­jāties krātiņam tādā brīdī, kad dvīņi patlaban bija de­vušies izpētes gājienā, tēvs drausmīgi uztraucās, bū­