dams pārliecināts, ka jums pret viņa dārgajām atvasēm ir |auni nodomi. Sacēlis spalvu kā saniknots kaķis, viņš skaļā, spalgā balsi sauca dvīņiem komandas, gar kurām tie, lielāki paaugušies, nelikās ne zinis. Tas tēti sakaitināja vēl vairāk, un, aiz niknuma un bailēm skaļi spiegdams, viņš metās zaros, sagrāba dvīņus un notupināja tos vietā — katru uz sava gurna; pēc tam, savā nodabā kaut ko neapmierināti murkšķēdams — droši vien par mūsdienu jauniešu nepaklausību —, viņš aizčāpoja mazliet uzkost, lai nomierinātu satrauktos nervus, visu laiku sirdīgi pār plecu blenzdams uz jums. Bija apburoši vērot marmosetu ģimeni, jo likās, ka tie drīzāk ir svešādas spalvainas lauminas nekā pērtiķi.
Visinteresantāk, protams, ir gūt panākumus tādu dzīvnieku pavairošanā, par kuriem jau no paša sākuma zināms, ka tos ieaudzēt ir sevišķi grūti. Uzturoties Rietumāfrikā, man izdevās iegādāties dažas Fernanda scinku ķirzakas, kas laikam gan ir vienas no skaistākajām ķirzaku dzimtas pārstāvēm, jo to lielos, masīvos ķermeņus mozaīkas veidā klāj spožas citrondzeltenas, melnas, baltas un koši ķiršsarkanas zvīņas. Ap to laiku, kad tika dibināts zooloģiskais dārzs Džersijā, mums bija palikuši vairs tikai divi šie krāšņie dzīvnieki, bet tie abi bija skaisti, veselīgi eksemplāri, kas ļoti labi iejutās rāpuļu mītnē. Lielākajai daļai rāpuļu noteikt dzimumu ir gandrīz neiespējami, tādēļ es nezināju, vai šie scinki ir īsts pāris vai ne, taču vienu zināju noteikti: ja arī tas ir īsts pāris, tad vairošanās iespējas ir viens pret miljonu. Rāpuļu olas izperēt nebrīvē ir tikpat kā neiespējami. Piemēram, bruņurupuči dēj olas ar cietām čaulām un aprok tās zemē vai smiltīs. Ja būrī netiek uzturēta tieši vajadzīgā temperatūra un gaisa mitruma pakāpe, olas saturs vai nu sapelē, vai arī izkalst. Daudzas ķirzakas turpretim dēj olas ar mīkstu, pergamentam līdzīgu čaulu, kas stāvokli sarežģī vēl vairāk, jo šīs olas ir vēl jutīgākas pret mitrumu un temperatūru.
To visu zinādams, es nemaz pārāk nepriecājos, ieraudzījis, ka scinku ķirzaka vienu dienu iedējusi krātiņa smiltīs duci olu. Olas bija baltas, ovālas, katra no tām apcukurotas mandeles lielumā, un ķirzaku māte (kā tas dažās scinku ķirzaku sugās mēdz būt) apsargāja olas un bezbailīgi metās uzbrukumā jūsu rokai, tiklīdz tā tuvojās. Parasti ķirzakas, izdējušas olas, aiziet un pilnīgi aizmirst dējumu; taču dažās scinku ķirzaku sugās mātīte paliek sargāt ligzdu un, gulēdama smiltīs tajā vietā, kur apraktas olas, zināmās laika atstarpēs turpat urinē, lai uzturētu vienmērīgu mitruma režīmu un karstumā pasargātu maigo čaumalu no sakalšanas. Mūsu ķirzaka acīmredzot labi zināja, kas tai darāms, un mums atlika vienīgi gaidīt, kas notiks tālāk, kaut gan nekādu lielo cerību uz izperēšanu nebija. Ar katru aizvadītu nedēļu cerības kļuva niecīgākas, līdz beidzot es atraku ligzdu, domādams, ka atradīšu tur tikai izkaltušas olas. Taču biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka izkaltušas tikai četras olas; pārējās bija apaļas un mīkstas, kaut gan, protams, vairs nebija baltas. Pievācu četras izkaltušās olas un vienu rūpīgi ar skalpeli atgriezu vaļā. Iekšā atradu beigtu, bet labi attīstītu embriju. Tas modināja jaunas cerības, jo vismaz pierādīja, ka olas ir apaugļotas. Un mēs atkal sākām gaidīt.
Tad vienu rītu, kad biju kaut kādā vajadzībā iegriezies rāpuļu mītnē un gāju garām scinku ķirzaku krātiņam, ielūkojos lajā. Krātiņš kā parasti izskatījās tukšs, jo vecās ķirzakas lielu daļu laika pavada, ierakušās smiltīs uz krātiņa grīdas. Gribēju jau doties tālāk, kad manu uzmanību piesaistīja acumirklīga kustība sausajās lapās un sūnās. Ieskatījos ciešāk, lai redzētu, kas tur kust, un pēkšņi ieraudzīju pār kādas lapas malu spīdam sīciņu, sārtmelnu galviņu. Negribēju savām acīm ticēt un stāvēju kā sastindzis, raudzīdamies, kā vecāku sīciņā kopija izlīda no slēpņa aiz lapas. Ķir- zaciņa bija apmēram pusotras collas gara, krāsās tikpat krāšņa kā vecāki, taču tik smalka un mirdzoša, ka atgādināja ornamentētu saktiņu, kādas sievietes mēdz spraust pie mēteļu atlokiem. Nospriedu — ja jau izšķīlies viens mazulis, tad var izšķilties arī citi, un tādēļ gribēju tos iespējami drīz aizvākt no krātiņa: lai gan līdz šim vecā ķirzaka bija bijusi priekšzīmīga māte, pastāvēja tomēr iespēja, ka tagad viņa vai tēvs var mazuļus aprīt.
Sagatavojām mazu akvāriju, ļoti piesardzīgi notvērām mazulīti un ielikām to tur. Pēc tam pārmeklējām visu scinku krātiņu. Tā bija ilga noņemšanās, jo vai
rākkārt vajadzēja pārbaudīt katru lapu, katru koka skaidiņu un zāles kumšķīti, lai redzētu, vai tur nav ieritinājies mazulis. Kad pēdējā lapa bija pārcilāta, mūsu jaunajā akvārijā tekalēja četri Fernanda scinku ķirzaku mazuļi. Ja apsver vispārējās izperēšanas iespējas, tad četri mazuļi no divpadsmit olām, manuprāt, nebija slikts rezultāts. Mūsu prieku aptumšoja vienīgi tas, ka mazās ķirzaciņas bija izraudzījušās ļoti nepiemērotu izšķilšanās laiku — tieši ziemas sākumu —, un, tā kā tās ēda tikai ļoti sīciņas būtnes, tad sapratām, ka barības sagāde būs gaužām grūta. Zināmā mērā mūs gan paglāba mazie miltu tārpiņi, talkā nāca arī visi draugi, kam bija dārzi: viņi tos uzraka un vienreiz vai divreiz nedēļā nesa uz zooloģisko dārzu skārda biskvītu kārbas ar maziem gliemezīšiem, mitrenēm, spīļ- astēm un citiem sīkiem kukainīšiem, lai mūsu mazuļiem būtu ēdienu kartē nepieciešamā dažādība. Mazie rāpulīši barojās un auga. Tagad, kad par to rakstu, tie jau ir apmēram sešas collas gari un tikpat skaisti kā vecāki. Ceru, ka drīz arī viņi sāks dēt olas, tā ka mēs varam cerēt izaudzēt nebrīvē otru paaudzi.