Protams, ir arī tādi dzīvnieki, kurus tikai ar lielām pūlēm var atturēt no vairošanās nebrīvē; pie tādiem, piemēram, pieskaitāmi degunsuņi. Sie nelielie Dienvidamerikas dzīvnieciņi ir maza suņa augumā ar garām, gredzenā sagrieztām astēm, kuras parasti nēsā stāvu gaisā. Tiem ir īsas, ielīkas kājeles, tādēļ to gaita atgādina lāča čāpošanu; bez tam degunsuņiem ir gari, elastīgi šņukuri ar strupu, uz augšu paslietu galiņu; deguns pastāvīgi kust, izokšķerē pēdējo kaktiņu un sprau- dziņu, meklējot barību. Dzīvnieki ir divējās krāsās — vai nu zaļganbrūni, svītroti, vai ari košā kastaņbrū- numā. Marta un Matiass, pārītis, ko biju atvedis no Dienvidamerikas, bija svītroti.
Iejutušies savā jaunajā krātiņā, viņi nekavējoties un dedzīgi sāka rūpēties par pēcnācējiem. Sajā sakarā novērojām šo to ļoti interesantu, ko būtu vērts pastāstīt. Parasti noteicējs ģimenē bija Matiass. Laiku pa laikam viņš apstaigāja krātiņu, «iezīmēdams» to ar savu smarždziedzeru izdalījumiem, lai ikvienam būtu skaidrs, ka tā ir viņa teritorija. Martai pie viņa bija suņa dzīve, jo vīrs nočiepa visus gardākos kumosus, tā ka pēdīgi
bijām spiesti viņus barot atsevišķi. Taču šī Viktorijas laiku vīriešu hegemonija pastāvēja tikai tad, kad Marta nebija grūsna. Tiklīdz viņa kļuva grūsna, viss pārvērtās. Tad virsroku ņēma viņa un padarīja nabaga Ma- tiasam dzīvi par īstu elli, uzbruka viņam bez jebkāda iemesla, grūda viņu nost no barības un vispār izturējās ļoti nekrietni. Vajadzēja tikai pavērot, kurš patlaban mājās ir kungs, lai jau pašā sākuma stadijā noteiktu, vai Marta gaida ģimenes pieaugumu vai ne.
Pirmajā metienā Martai piedzima četri mazuļi, viņa ar tiem gauži lepojās un tiešām bija ļoti laba māte. Nejutāmies īsti droši par to, kā Matiass izturēsies pret mazuļiem, tādēļ bijām izbūvējuši viņam īpašu sprostu, no kura viņš varēja mazuļus redzēt un saost, bet netika klāt tiem iekost, ja viņam kaut kas tamlīdzīgs būtu ienācis prātā. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Matiass lepojas ar mazuļiem tikpat stipri kā Marta, taču sākumā baidījāmies riskēt. Pienāca laiks, kad Marta nolēma, ka mazuļi jau pietiekami lieli, lai tos parādītu pasaulei, tādēļ viņa tos ik dienu uz dažām stundām izlaida no migas krātiņa ārējā daļā. Degunsuņu mazuļi daudzējādā ziņā ir vieni no burvīgākajiem jaunuļicm. Liekas, ka viņiem ir tikai galva un deguns, augstas, izliektas intelektuāļu pieres un šņukuri, kas, ja vien tas iespējams, ir divkārt elastīgāki un ziņkārīgāki nekā vecākiem. Mazie ir dzimuši klauni, ja pavēro, kā tie nemitīgi kūleņo vai arī gluži cilvēciskā manierē apsēžas, roķeles pret ceļgaliem atbalstījuši. Tas viss kopā ar smieklīgo, lācīgo čāpošanu uz plakanajām pēdiņām padara tos neatvairāmus. Zosu gājienā tie visi cits aiz cita rāpjas augšup pa zaru savā krātiņā; kad vadonis sasniedzis zara galu, tas pēkšņi pāriet atpakaļgaitā, pagrūž pirmo sekotāju, tas savukārt uztriecas virsū nākamajam un tā joprojām, līdz visi atpakaļiski rāpjas pa zaru lejup, melodiski savā starpā tērgādami un čivinādami. Tie mēdz arī uzrāpties zaros, lai demonstrētu pārdrošus vingrojumus uz trapeces, iekaras zarā ar pakaļkājām vai vienu priekškāju, šūpojas šurp un turp un par varītēm cenšas cits citu nogrūst zemē. Kaut arī mazuļiem bieži gadās novelties no krietna augstuma uz cementa klona, viņi ir atsperīgi, kā no kaučuka, un vēl nekad nav sadauzījušies.
Kad mazuļi paaugās un konstatēja, ka var izspraukties pa stiepļu pinuma caurumiem, viņi to labprāt darīja un rotaļājās telpā starp. krātiņu un barjeru. So ekskursiju laikā Marta bailīgi viņus vēroja, un, tiklīdz šķita draudam iedomātas vai īstas briesmas, mazuļi, izdzirduši mātes trauksmes saucienu, ļepatoja atpakaļ un pūzdami un elsdami spraucās ar resnajiem rumpī- šiem cauri stiepļu režģim drošībā.
Vēlāk tie kļuva pārgalvīgāki un izraudzījās rotaļām aizvien tālākas vietas. Ja zooloģiskajā dārzā nebija daudz apmeklētāju, tie rīkoja cīkstoņu sacensības galvenajā ejā, kas veda garām viņu krātiņam. Tas daudzkārt kļuva par apgrūtinājumu, jo vismaz reizes divdesmit dienā kāds labu domājošs apmeklētājs aizelsies atskrēja pie mums, pavēstīdams, ka vairāki mūsu dzīvnieki pasprukuši brīvē, un mums vajadzēja viņiem izstāstīt visu par degunsuņu dzīves veidu.
Kādu dienu mazuļi, rotaļādamies sānceļā, tik briesmīgi pārbijās, ka guva no tā labu mācību. Pakāpeniski viņi bija sākuši aizklīst aizvien tālāk no drošā krātiņa, un māte arvien vairāk viņu dēļ baiļojās. Taču mazuļi tikko bija apguvuši kūleņu mešanas mākslu un ir nedomāja klausīties mātes brīdinājumos. Viņi bija aizceļojuši krietni patālu no krātiņa sānejā, kad Dže- remijam gadījās tieši tur braukt ar mūsu mazo kravas mašīnu. Marta brīdinoši iebrēcās, un mazuļi, spēji pārtraukdami rotaļu, piepeši ieraudzīja, ka viņiem tuvojas milzīgs, rēcošs briesmonis, kas nu jau atrodas starp viņiem un drošajām, mīļajām mājām. Trakā izbīlī tie metās apkārt un sāka skriet. Ar līkajām kājelēm tie aizauļoja garām babuīnu krātiņam, šimpanžu krātiņam, lāču krātiņam, bet neatrada vietiņu, kur paglābties no briesmekļa, kas sekoja tiem pa pēdām. Pēkšņi viņi ieraudzīja miera ostu un visi četri drāzās turp. Tā bija laimīga sagadīšanās, ka dāmu tualetes telpā neviena nebija. Nolādēdams visus degunsuņus, Džeremijs nobremzēja un izkāpa no mašīnas. Aizdomīgi paskatījies visapkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā patiesi nav nevienas sievietes, viņš metās iekšā tualetē pakaļ mazuļiem. Taču tualetes telpā tos nekur nemanīja, un viņš jau sāka brīnīties, kur tie varējuši pagaist, kad izdzirda neskaidru pīkstoņu vienā no kabīnēm. Viņš saprata, ka visi četri mazuļi pa durvju apakšu iesprukuši kabīnē. Visvairāk Džeremiju aizvainoja tas, ka viņam vajadzēja iemest automāta spraugā peniju, lai dabūtu mazos laukā.