Kaut arī dzīvnieku mazuļi sagādā raižu un darba bez gala, tomēr katrā zooloģiskajā dārzā tie ienes milzum daudz prieka un jaukuma. Cik burvīgi ir noraudzīties, kā pekari ar saviem sīkajiem sivēntiņiem spēlē «sunīšus», kā mazie degunsuņi kūleņo un met riteņus kā īsti cirka mākslinieki; kā scinku ķirzaku mazuļi savā miniatūrajā pasaulītē mēģina aprīt spīļasti, kas ir ar viņiem gandrīz vienā lielumā; kā mazie marmoseti spriņģo pa zariem kā rūķīši un tēvs nobažījies tos vēro: tas viss ir neizsakāmi aizraujoši. Galu galā nav vērts ierīkot zooloģisko dārzu, ja tajā nevairo un neaudzē dzīvniekus, jo tikai vairodamies tie parāda, ka uzticas cilvēkam un jūtas apmierināti.
SEPTĪTĀ NODAĻA
GORILLA VIESISTABĀ
Godājamais mister Darel, vai Jūs, lūdzu, nevēlētos mūsu Rezus pērtiķi? Viņš ir izaudzis ļoti liels, lec mums virsū no kokiem, nodara visādu postu un sagādā briesmīgi daudz nepatikšanu. Mana māte jau trīsreiz dabūjusi likties gultā un izsaukt ārstu . . .
Kad uz beigām gāja jau otrais gads kopš mūsu zooloģiskā dārza nodibināšanas, es nospriedu, ka tas ir pietiekami nostiprinājies, lai nekalpotu vairs zvēru demonstrēšanai vien, un jāsāk kaut ko darīt savvaļas dzīvnieku aizsardzības labā. Domāju, ka vajadzētu pakāpeniski atbrīvoties no parastākajiem eksponātiem un aizstāt tos ar retiem un apdraudētiem dzīvniekiem. Ar to es domāju dzīvniekus, kam draud iznīcināšana savvaļas apstākļos. Tas bija garš un skumjš saraksts; nemaz neuzskaitot rāpuļus, iznāca trīs biezi sējumi. Nesapratu, ar kuriem apdraudētajiem dzīvniekiem no šā garā saraksta sākt, bet tad pēkšņi izlemšana vairs nebija atkarīga no manis.' Kāds dzīvnieku tirgotājs piezvanīja un apjautājās, vai es nevēloties pirkt gorillas mazuli.
Gorillu nekad nav bijis skaitā pārlieku daudz, turklāt, ievērojot politisko stāvokli, kāds patlaban valdīja
Āfrikā, man šķita, ka tiem nākamo divdesmit gadu laika varēja draudēt pilnīga iznīcība, jo jaunnodibinato valstu valdības tuvākajos gados būs pārāk aizņemtas, tās gribēs sevi apliecināt pasaules priekšā, ta ka tam neatliks laika sevišķi rūpēties par savas zemes savva|as dzīvniekiem; un vēsture aizvien no jauna pierādījusi, cik ātri kāda suga, pat ja tā ir liela, var iznīkt. Tādēļ gorilla atradās mana saraksta sākumā.
Nebiju tomēr īsti pārliecināts, vai dzīvnieks, par kuru šajā gadījumā bija runa, patiesi ir gorilla. Pieredze mani izmācījusi, ka caurmēra dzīvnieku tirgotājs ar zināmām grūtībām vēl prot atšķirt putnu, rāpuli un zīdītājdzīvnieku, taču tālāk viņa zooloģijas zināšanas parasti nesniedzas. Man šķita ļoti iespējams, ka gorillas mazulis īstenībā būs šimpanzes mazulis. Tomēr nedrīkstēju piedāvājumu noraidīt, jo varbūt tas tiešām bija gorillas mazulis.
Cik jūs par to prasāt? — es jautāju un satvēru klausuli ciešāk rokā.
Tūkstoš divsimt mārciņu, — tirgotājs atbildēja.
Man acu priekšā uz mirkli neskaidri pavīdēja bankas
direktora seja, bet es vīziju enerģiski atvairīju.
Labi, — es sacīju, cerēdams, ka mana balss skan droši un noteikti, — satiksimies Londonas lidlaukā, un, ja tas būs labā kondīcijā, es to pirkšu.
Noliku klausuli un ieraudzīju Džekiju, kas bargi skatījās manī.
Ko tu gribi pirkt? — viņa noprasīja.
Gorillas mazuli, — es vienaldzīgi atteicu.
Ai, cik burvīgi! — sajūsmā iesaucās māte. — Tie ir tādi mazi, jauki radījumi!
Džekija domāja praktiskāk.
Cik? — viņa jautāja.
Īstenībā ļoti pieņemama cena, — es atbildēju, — tu pati zini, kāds retums ir gorillas, un zini arī, ka esam nolēmuši savākt retus dzīvniekus. Manuprāt, tā ir lieliska izdevība …
Cik? — Džekija mani rupji pārtrauca.
Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju, gaidīdams, ka sāksies vētra.
Tūkstoš divsimt mārciņu? Tūkstoš divi simti mar- ciņu? Tu laikam tiešām esi jucis. Tev ir pārtērēts rēķins nacionālā parāda apmērā, bet tu mierīgi saki, ka maksāsi tūkstoš divsimt mārciņu par gorillu. Tev, nudien, nav visi mājās. Kur tu, dieva vārdā, domā ņemt tūkstoš divsimt mārciņu? Un ko teiks bankas direktors, to dzirdēdams? Nē, man šķiet, tu esi pilnīgi zaudējis prātu.
Dabūšu naudu no citiem avotiem, — es drūmi atteicu. — Vai tu nezini, ka šajā salā dzīvo daudz bagātu ļaužu, kas nedara neko citu, tikai augu dienu vizinās no vienām kokteiļu viesībām uz otrām kā japāņu valsējošo peļu bars? Ir pienācis laiks, lai arī viņi sāktu kaut ko darīt dzīvnieku aizsardzības labā. Lūgšu, lai viņi naudu saziedo.