Tā ir vēl stulbāka ideja nekā tava iedoma katrā ziņā pirkt gorillu, — Džekija sacīja.
Nelikdamies ne zinis gar sievas pesimistiskajiem un * aplamajiem uzskatiem par sabiedrību, es atkal pacēlu telefona klausuli un palūdzu savienojumu.
Hallo! Hop? Runā Džerijs.
Hallo! — Hops rezignēti atsaucās. — Ar ko varu tev palīdzēt?
Hop, gribēju palūgt, lai tu man nosauc visus šās salas bagātākos cilvēkus.
Bagātākos cilvēkus? — Hops izbrīnījies jautāja. — Ko tu esi sadomājis?
Man tikko piedāvāja pirkšanai gorillas mazuli par ļoti pieņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … bet diemžēl man patlaban nav to tūkstoš divu simtu pie rokas …
Mana teikuma beigas noslāpa Hopa skaļajos smieklos.
Un tu ceri, ka salas bagātnieki tev to nopirks? — viņš, smieklos aizelsies, jautāja. — Džerij, tu patiesi esi ķerts.
Nesaprotu, kas tur aplams, — es pretojos, — viņiem vajadzētu priecāties, ka var ziedot naudu tik reta dzīvnieka iegādei. Galu galā — ja drīzumā nesāks nebrīvē pavairot gorillas un citus tamlīdzīgus dzīvniekus, Jie iznīks pavisam, āie cilvēki taču to saprot?
Bīstos, ka nesaprot, — Hops atteica. — Es to saprotu, un tu to saproti, bet bīstos, ka vidusmēra cilvēkam tas ir gluži vienalga.
Laikam jau tev taisnība, — es drūmi piekritu, — un tomēr man šķiet, ka ir vērts pamēģināt.
Vari mēģināt, bet es gan tavā vietā pārāk nepaļautos uz viņu devību, — sacīja Hops. — Labi, pēc pusstundas tev piezvanīšu.
Pēc pusstundas Hops man pa telefonu nodiktēja sarakstu ar apmēram piecdesmit uzvārdiem, kurus es drudžaini pierakstīju. Tad pārlaidu acis telefona numuriem, dziļi ievilku elpu un sāku.
Labrīt, misis Makgergla! Runā Džeralds Darels no zooloģiskā dārza. Ļoti atvainojos par traucējumu, bet man tikko piedāvāja gorillas mazuli… par ļoti pieņemamu cenu … tūkstoš divsimt mārciņu … protams, jā, bet par gorillu tas nemaz nav daudz… jā, es gribēju pavaicāt, vai arī jūs negribētu nopirkt kādu mazu daļiņu, teiksim, vienu kāju? Esat ar mieru? Tas ir ļoti laipni… sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos!
Ap lenča laiku biju savācis divsimt mārciņu. Vēl vajadzīgs tikai tūkstotis, un gorilla būs mans. Tik tālu biju ticis, kad konstatēju, ka nākamais kandidāts manā sarakstā ir majors Domo. Nekad nebiju viņu sastapis, un man nebija ne jausmas, kā viņš reaģēs uz manu piedāvājumu nopirkt gabaliņu gorillas. Man par lielu atvieglojumu, šis ierosinājums viņu uzjautrināja, jo viņš sāka smieties.
Cik tad tas maksā? — viņš jautāja.
Tūkstoš divsimt mārciņu, — es atbildēju.
Un cik jūs jau esat savācis?
Divsimt mārciņu.
Labi, — majors Domo noteica, — pienāciet pēcpusdienā, es segšu atlikumu.
Teikt, ka es paliku bez valodas, būtu bijis pārāk maz. Paceldams klausuli, biju cerējis uz divdesmit piecām, varbūt pat uz piecdesmit mārciņām. Par simtu neiedrošinājos ne sapņot. Un nu majors Domo man pasniedza gorillas mazuli, tā sakot, uz paplātes. Stostīdamies nomurmināju pateicības vārdus, nosviedu klausuli un metos uz dārzu, lai katram, kas gadījās ceļā, pastāstītu, ka mums būs gorillas mazulis.
Pienāca lielā diena, kad lidoju uz Londonas lidostu, lai saņemtu pērtiķi. Baidījos vienīgi no tā, ka aizlidojis tomēr satikšu šimpanzi. Tirgotājs mani sagaidīja un
aizveda uz telpu, ko lidostā iekārtojusi Dzīvnieku aizsardzības biedrība. Viņš atvēra durvis, un pirmie, ko ieraudzīju, bija divi šimpanžu mazuļi, kas sēdēja uz galda un apcerīgi čāpstināja banānus. Man pavisam saplaka dūša, un es garā jau redzēju sevi atgriežamies Džersijā tukšām rokām. Bet tirgotājs piegāja pie krātiņa istabas kakta, atvēra durtiņas, un manā dzīvē ienāca N'Pongo.
Viņš bija apmēram astoņpadsmit collu augsts, turklāt skaistākais un ņiprākais gorillas mazulis, kādu man jel kad bija gadījies redzēt. Viņš pārtenterēja pāri istabai pie manis un pacēla roķeles, gaidīdams, lai viņu paņem klēpī. Jutos pārsteigts par mazuļa svaru samērā ar augumu, taču tūliņ redzēju, ka svaru dod tikai kauli un muskuļi; viņam nebija nevienas unces lieku tauku. Gaišais šokolādes krāsas kažoks bija biezs un mīksts, bet roku, kāju un sejās āda gluda un mirdzoša kā lakāda. Acis bija mazas, dziļi iegrimušas un mirdzošas kā oglītes. Viņš atlaidās manās rokās un brītiņu vērīgi, acis nemirkšķinādams, mani nopētīja, tad pacēla resno, maigo rādītājpirkstu un aptaustīja manu bārdu. Pakutināju viņam sānus, un viņš locījās manās rokās, aiz- ' smakušā balsī grudzinādams, bet acīs spulgoja jautrība. Nosēdināju viņu uz piemērota galda un pacienāju ar banānu, kuru viņš pieņēma, labpatikā ņurdēdams kā lācēns, un sāka ļoti glīti ēst, gluži citādi nekā šimpanzes, kas piestūķēja muti tik pilnu, cik vien varēja. Izrakstīju čeku, un mēs, neklausīdamies uz protesta rūcieniem, ieslodzījām N'Pongo atpakaļ krātiņā un steidzāmies, lai laikā sasniegtu lidmašīnu uz Džersiju.
Kad nosēdāmies lidlaukā, izcēlu N'Pongo no krātiņa, un ceļā uz zooloģisko dārzu viņš sēdēja man klēpī, ar lielu interesi noraudzīdamies uz govīm, kam braucām garām, un šad tad pagriezdamies atpakaļ, lai palūkotos man sejā. Kad nonācām galā, aiznesu viņu uz mūsu dzīvokli, jo krātiņš vēl nebija gluži gatavs un es biju nolēmis, ka viņš dažas dienas pavadīs mūsu viesistabā. N'Pongo nopietnā, cienīgā izturēšanās un visai skumīgā seja tūliņ iekaroja tiklab mātes, kā Džekijas sirdi, un jau drīz vien mazulis zvilnēja uz dīvāna, bet viņas viena par otru cienāja viņu ar kārumiem un viss personāls nāca augšā apliecināt viņam savu cieņu, it
kā N'Pongo būtu kāds melnādains valdnieks. Tā kā biju savā laikā diezgan smagi cietis, turēdams dzīvokli šimpanzi Camliju, no rūgtas pieredzes zināju, ka pērtiķi labāk par jebkuru citu prot neticami īsā laika pārvērst civilizētu mājokli par kaut ko līdzīgu bumbas sprādziena piemeklētai vietai, tādēļ vēroju N'Pongo kā vanags. Kad viņam apnika gulšņāt uz dīvāna, viņš nolēma iziet apgaitā pa istabu, lai aplūkotu visu interesanto. Lēnām viņš apstaigāja istabu kā mazs, melns profesoriņš muzeju, apstādamies, lai ciešāk paraudzītos uz kādu gleznu, vai pieskardamies kādam greznum- priekšmetam, taču darīja to ļoti maigi un nemaz nebija jābīstas, ka viņš varētu kaut ko salauzt. Pēc pieredzes ar Camliju mani pilnīgi savaldzināja N'Pongo smalkā uzvešanas. Viņu vērojot, varēja nodomāt, ka viņš uzaudzis cilvēku mājoklī. Izņemot sīko kļūmi, kad viņš pieslapināja grīdu (galu galā nevarēja taču arī prasīt, lai viņš zinātu, ka labākajās aprindās tā nemēdz darīt), viņa uzvešanās bija tik pieklājīga, ka pēc tam, kad vakarā bijām viņu apguldījuši, māte no visas sirds centās mani pārliecināt, lai paturot N'Pongo dzīvokli uz visiem laikiem. Taču es biju dabūjis