mācību no Čamlija, tādēļ izlikos viņas lūgšanos nedzirdam.
N'Pongo, protams, neatstāja viesistabu gluži tādā stāvoklī, kādā bija to atradis atnākdams, bet to ari nevarēja gaidīt. Kaut gan viņa manieres bija priekšzīmīgas, viņš tomēr bija tikai mazulis, un nevarēja gribēt, lai viņš automātiski iemācās civilizēti uzvesties tādēļ vien, ka dzīvo civilizētā mājā. Viesistabā, kad N'Pongo no tās izvācās, palika diezgan daudz pēdu, kas liecināja par viņa uzturēšanos: uz vienas sienas, piemēram, bija izveidots rotājums, kas atgādināja Japānas karti, ko zīmējis kāds stipri žūpībai nodevies senlaiku marīnists. Zīmējums bija sulīgi sarkanā krāsā, par ko jāpateicas manai iedomai pacienāt N'Pongo ar konservētām avenēm. Tās viņam garšoja, un viņa prieks par jauno piedevu ēdienu kartē bija radījis Japānas karti. Un tad -salmi. Izņemot petroleju, nezinu nevienu citu vielu, kas tik sīksti ielīstu katrā kaktiņā un spraugā — gluži kā neiznīdējami parazīti, iekams jūs pagūstat to pamanīt. Vēl mēnešiem pēc N'Pongo neilgās uzturēšanās mūsu viesistabā bijām spiesti atvainoties ciemiņiem- grīdas dēļ, kura, kaut arī apstrādāta ar putekļu sūcēju, joprojām atgādināja sešpadsmitā gadsimta kroga grīdu. Un durvju rokturis bija sērīgi nošļucis uz leju kopš tās dienas, kad N'Pongo paēdis gribēja nākt man pakaļ ārā no istabas. Zinādams, ka rokturis ar kaut kādām burvestībām atdara un aizdara durvis, bet īsti neprazdams ar to rīkoties, viņš bija iekāries tajā ar visu auguma svaru. Veltīgi mēģinādams atliekt durvju rokturi iepriekšējā stāvoklī, es atskārtu, ka N'Pongo patlaban ir tikai divi gadi un ka viņa spēks pieaugs reizē ar ķermeņa izmēriem.
Sevišķi interesanti man bija vērot viņa atšķirīgo attieksmi pret problēmām un situācijām. Ja, piemēram, šimpanzes mazulis atradies ārpus krātiņa un tad atkal ielikts atpakaļ, tas uzvedas kā viseksaltētākā sengrieķu traģēdijas varone — plēš spalvu, trakās dusmās vārtās pa grīdu, spiedz ko māk un dauza ar kājām pa jebkuru koka priekšmetu. N'Pongo izturējās pavisam citādi. Kaut ar nepatiku, viņš tomēr nepretojās, ja viņu atkal ieslodzīja atpakaļ krātiņā. Viņš, protams, darīja visu iespējamo, lai novērstu jūsu prātus no šīs akcijas, bet, atskarzdams, ka tas tikpat ir neizbēgami, padevās ar cieņu. Viņa vienīgais protests bija pāris spalgu, žēlabainu brēcienu, kad viņš redzēja jūs aizejam, turpretim jebkurš šimpanze viņa vecumā un apstākļos vēl krietnu brīdi histēriski plosītos. Pateicoties pievilcīgajai ārienei un stājai, labajām manierēm un labi attīstītajai humora izjūtai N'Pongo ļoti īsā laikā kļuva par visa zooloģiskā dārza mīluli. Jaukās pēcpusdienās viņu izveda arā mauriņā pie lapegļu dzīvžoga, kur viņš varēja iepriecināt savus apbrīnotājus: ar garlaikotu sejas izteiksmi vārtīties pa zāli vai arī ar viltīgu dzirkstelīti acīs izlikties, ka gudro, kādā pozā vislabak ļaut kādam nopietnam apmeklētājam viņu nofotografēt, un tad izšķirošajā mirklī sagrabt nelaimīgā cilvēka kāju un paraut uz priekšu, — šis joks viņu varen iepriecināja un parasti beidzās ar to, ka apmeklētājs krītot nospieda aparāta slēdzi un nofotografēja zālāju, uz kura nekas nebija redzams.
Divpadsmit mēnešos N'Pongo bija izaudzis gandrīz divtik liels, un es jutu, ka ar labu vai ar ļaunu jālūko sagādāt viņam partneri. Manuprāt, vienīgi naudas trūkums var attaisnot zoploģisko dārzu, ja tajā tur dzīvniekus tikai parādīšanai, necenšoties sagādāt tiem partneri; galvenokārt tas attiecināms uz cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Sī problēma nav aktuāla, kamēr viņi ir vēl pavisam jauni, jo tad viņi uzskata visus apkārtējos cilvēkus par savu pieņemto, kaut arī varbūt mazliet ērmīgo ģimeni. Taču drīz pienāk laiks, kad viņi tā pieņemas spēkā, ka jūs, ja esat saprātīgs cilvēks, vairs nevarat izturēties pret viņiem tikpat intīmi kā senāk. Kad trīs vai četrus gadus vecs gorilla, šimpanze vai orangutans parauj jūs aiz kājas vai lec no pieklājīga augstuma jums uz skausta, tad jums jāturas visiem spēkiem; bet viņš to dara tādēļ, ka jūs esat viņa vienīgais rotaļu biedrs. Ja viņš dzīvo vientulībā un ir miermīlīgas dabas pērtiķis, viņš tādā pašā veidā lūkos rotaļāties ar jums arī tad, kad būs vienpadsmit un divpadsmit gadus vecs; bet jums tādas rotaļas var maksāt lauztu kāju vai lauztu sprandu. Ja šādam sirsnīgas, jautras dabas dzīvniekam, vienam pašam dzīvojot, būs laupīta gan paša sugas brāļu, gan cilvēku sabiedrība, tad nav jābrīnās, ka viņš ar laiku kļūs par īgnu, melanholisku radījumu. Man ļoti negribējās piedzīvot, ka ari N'Pongo deģenerētos un izvērstos par vienu no tiem varenajiem, bet skumjajiem un vientuļajiem antropoī- diem, kādus esmu redzējis daudzos zooloģiskajos dārzos (arī tādos, kuru rīcībā ir bagātīgi līdzekļi, lai iegādātos šiem dzīvniekiem partneri), tādēļ nospriedu, ka pienācis laiks mēģināt iegūt N'Pongo sievu, kaut arī zināju, ka mūsu fondi tik tālu nesniegs. Piezvanīju tam pašam tirgotājam, no kura bijām dabūjuši N'Pongo, un apjautājos, vai būtu kāda iespēja iegūt sieviešu kārtas gorillu. Viņš man atbildēja, ka viņam tāda tikko piedāvāta, apmēram gadu jaunāka par N'Pongo, bet pašreiz sakarā ar politisko stāvokli Āfrikā cenas cēlušās, un viņš noprasīja pusotra tūkstoša mārciņu. Pagāja divas dienas, kamēr es cīnījos ar savu sirdsapziņu. Zināju, ka nevaram sadabūt tādu naudu uzreiz, bet droši vien mēs varētu to savākt pēc zināma laika posma. Zvanīju tirgotājam vēlreiz un jautāju, vai viņš nevarētu dzīvnieku mums pārdot uz nomaksu. Viņam par godu un man par lielu atvieglojumu — viņš bija ar mieru un apsolīja, ka aģents pēc nedēļas nogādāšot gorillu Džersijā. Viss zooloģiskais dārzs ar aizturētu elpu gaidīja šo dienu. Man bija visai nepatīkama saruna ar bankas direktoru, un, tās pamudināts, es nākamajā nedēļā liku pagatavot ziedojumu vākšanas kārbu, virs kuras bija piestiprināts uzraksts: «Esam nopirkuši Nendiju uz nomaksu, lūdzu, palīdziet mums kārtot maksājumus termiņos.»