18 - 1224
viski, ka N'Pongo, īstenībā būdams labsirdīgs un pagļēvs radījums, tūliņ devās atpakaļ pats pie sava ēdiena trauka. Nākamo pusstundu abi mierīgi mielojās katrs savā krātiņa kaktā. Tonakt N'Pongo kā parasts nogulēja uz savas koka lāviņas, bet Nendija kā ietiepīga sufražiste pavadīja nakti, saritinājusies uz grīdas. Visu
nākamo dienu viņu starpa notika īsi' turnīri, par to, kādu pozīciju kuram ieņemt. Viņi izstrādaja paši savu etiķeti: vai Nendija drīkst šūpoties trosē, ja N'Pongo sēž uz sijas? Vai N'Pongo drīkst čiept Nendijas burkānus, pat ja tie ir mazāki par viņa paša burkāniem? Sī cīņa bija tikpat bērnišķīga kā vispārējās vēlēšanas, tikai trīskārt interesantāka. Taču līdz vakaram Nendija bija izcīnījusi, tā teikt, vēlēšanu tiesības gorillu sievietēm, un viņi abi kopā nolikās gulēt uz koka lāviņas. Spriežot pēc tā, cik mīlīgi N'Pongo ieritinājās Nendijas līkumā, varēja redzēt, ka viņam nav nekādu iebildumu pret invāziju viņa guļamistabā.
Jau no paša sākuma bija skaidri redzams, ka mūsu gorillu laulības būs laimīgas. Kaut arī ļoti dažāda rakstura, viņi nepārprotami dievināja viens otru. N'Pongo bija ģimenes jokdaris un āksts, turpretim Nendija bija daudz rāmāka, apcerīgāka un aizdomīgāka. N'Pongo viņu kaitināja un nerroja bez kāda ļaunuma, tīrā joka pēc, un Nendija, šķiet, to saprata. Reizēm tomēr viņai labsirdīgā kaitēšanās apnika: tā laikam jūtas katra profesionāla jokdara sieva. Kad pacietības mērs bija pilns, viņa apskaitās un zibošām acīm un atžņiebtiem zobiem sāka trenkāt N'Pongo pa krātiņu, bet viņš joza pa priekšu, histēriski ķiķinādams. Ja izdevās N'Pongo noķert, Nendija sāka viņu apstrādāt ar dūrēm, bet viņš gulēja zemē, kamolā sarāvies. Nendija, par spīti savam milzu spēkam, būtu varējusi izmēģināt dūres arī pie cementa bluķa, jo N'Pongo mierīgi čurnēja kamolā, savā nodabā smējās, un acīs viņam visu laiku spīdēja labsirdīgas dzirkstītes. Kad Nendija piekusa apstrādāt N'Pongo muskuļaino augumu, viņa aizsoļoja uz krātiņa otru galu, bet N'Pongo piecēlās sēdus, izpurināja zāģskaidas no kažoka, aši nobungoja triumfa maršu pa krūtīm vai vēderu un palika sēžam sakrustotām rokām, spulgām acīm, domādams, kādu jaunu triku viņam izgudrot, lai pakaitinātu sievu.
Es sapratu, ka divu tik retu un vērtīgu dzīvnieku ieguvums man ir liela laime, taču redzēju, ka no šā brīža mums būs jādzīvo nemitīgās bailēs un bažās par viņu veselību un labklājību: tiklīdz viens no viņiem bija ievilcis degunā zāģskaidas un nošķaudījās, mēs jau šausmās saausījāmies — vai tikai tā nav ieskaņa
plaušu karsonim vai kaut kam vēl ļaunākam? Viņu vēdera darbība kļuva par vienu no mūsu ikdienas sarunu tematiem. Biju iekārtojis zooloģiskajā dārzā lielisku sazināšanās sistēmu, jo, kaut arī dārzs nav liels, tomēr ļoti daudz laika prasītu kāda cilvēka sameklēšana tieši tajā brīdī, kad viņa ievajadzējās. Dažādās stratēģiski svarīgās vietās visā zooloģiskajā dārzā bija pie sienām piestiprinātas mazas, melnas kārbiņas, lai personāls varētu sarunāties ar kantori, un otrādi. Viena šāda kārbiņa atradās arī mūsu dzīvoklī, tā ka kalpotāji varēja mani allaž informēt par notiekošo vai brīdināt, ja atgadījās kas ļauns. Taču reiz sāku apšaubīt šās sistēmas jaukumu. Pie mums ciemojās cilvēki, kurus vēl visai maz pazinām. Parastas, neinteresantas sarunas laikā, kādas jāpacieš šādās viesībās, melnā kastīte uz grāmatu plaukta brīdinot iečerkstējās, un, iekams paspēju piesteigties un to izslēgt, atskanēja drūma aiz- kapa balss:
— Mister Darel, gorillām atkal caureja.
Nezinu nevienu piemērotāku repliku, lai sabojātu noskaņojumu viesībās. Taču N'Pongo un Nendija auga stundām, nevis dienām, un nesaslima ne ar vienu no tām slimībām, no kurām tik ļoti baidījāmies.
Bet tad N'Pongo pirmo reizi nopietni sasirga. Es gatavojos trīs nedēļas pavadīt Dienvidfrancijā. Tas bija ar darbu saistīts atvaļinājums, jo mums līdzi brauca BBC režisors, kuru es cerēju pārliecināt, ka nepieciešams uzņemt filmu par dzīvi Kamargas salā. Vietas viesnīcā bija rezervētas, cilvēkiem, sākot ar toreadoriem un beidzot ar ornitologiem, bija paziņots par mūsu ierašanos, un viss šķita labākajā kārtībā. Un tad pēkšņi, četras dienas pirms mūsu aizbraukšanas, saslima N'Pongo. Viņa dzīvesprieks un jautrība bija zuduši; viņš gulēja ui grīdas vai uz lāviņas, vēderu ar rokām aptvēris, blenzdams tukšumā, un uzņēma tikai tik daudz barības un piena, lai kaut kā izvilktu dzīvību. Vienīgais slimības simptoms bija akūta caureja. Steigšus tika izdarītas visas analīzes, izpildīti visi veterinārārstu un ārstu priekšraksti, tomēr neizdevās noskaidrot, kas viņu moka. Kā visi cilvēkveidīgie pērtiķi, N'Pongo strauji novājēja. Otrā dienā viņš pilnīgi atteicās no barības un nedzēra pat pienu, bet tas nozīmēja, ka nevaram viņam iebarot ari antibiotiskos līdzekļus. Viņa seja saruka un sačokurojās acīm redzami, un spēcīgais augums sa- kritās. Apaļā vēdera vieta tagad rēgojās tukšums un izspiedušas ribas. Kad caureja parādījās krietni daudz asiņu, vairākumam no mums zuda cerības uz N'Pongo izveseļošanos. Sapratām: ja vien viņš kaut ko ieēstu, viņam rastos mazliet spēka pretoties slimībai, lai tā būtu kāda būdama, tas viņu mazliet atžirdzinātu arī no dziļās melanholijas, kurā viņš bija iegrimis, kā tas mēdz būt gandrīz ar visiem antropoīdiem, kad tie saslimst.