Mēs ar Džekiju aizbraucām uz tirgu Sentheljerā un apstaigājām košos stendus, kas grupējas ap burvīgo Viktorijas laika strūklaku ar tās ģipša ķerubu, palmām, zīdpapardēm un tradicionālajām sarkanajām, resnajām zelta zivtiņām. Bija ārkārtīgi grūti izraudzīties kaut ko N'Pongo apetītes ierosināšanai, jo viņa parastā ēdienu karte bija ļoti daudzveidīga un bagāta. Tādēļ sapirkā- mies dažādus retus gardumus, kas maksāja lielu naudu. Kad bijām jau apkrāvušies ar dažādiem eksotiskiem augļiem un dārzeņiem, es pēkšņi ieraudzīju milzīgu zaļi baltu arbūzu. Arbūzs nebūt negaršo visiem, bet man personiski tas šķiet gardāks par meloni. Iedomājos, ka koši sārtais, kraukšķīgais, sulīgais arbūza mīkstums ar tumšajām sēkliņām varbūt iekārdinās N'Pongo, jo, cik man zināms, viņš vēl nekad nebija to nobaudījis. Pievienojām savai nastai vēl arbūzu un devāmies atpakaļ uz majāin.
Neko neēdis un nedzēris, N'Pongo .jutās ļoti vārgs. Džeremijam bija izdevies viņu piedabūt iedzert mazliet vājpiena. Viņš bija ieberzējis N'Pongo smaganas ar dis- prīnu, kas, protams, tūliņ izkusa, un, tā kā N'Pongo nepatika šī garša, viņš labprāt iedzēra pāris malku piena, lai izskalotu muti. Citu pēc cita cēlām viņam priekšā gardumus, ko bijām nopirkuši tirgū, citu pēc cita viņš tos uzlūkoja apatiskām acīm un neaiztika ne siltumnīcas vīnogas, ne avokado bumbierus, ne citus kārumus. Tad nogriezām arbūza šķēli, un pirmo reizi viņš izrādīja kaut kādu interesi. Viņš pieskārās arbūza šķēlei ar pirkstu, tad paliecās uz priekšu un uzmanīgi to apostīja. Nākamajā mirklī N'Pongo bija paņēmis šķēli rokās un, mums par lielu prieku, sāka ēst. Taču pārmērīgām gavilēm pamata nebija, jo zinājām, ka arbūzā nav gandrīz nekādu barības vielu, taču tas bija vismaz pamodinajis viņā atkal interesi par ēdienu. Nākamais uzdevums bija injicēt viņam antibiotikas, jo speciālisti bija vienojušies, ka viņa slimība ir kolīta paveids. Tā kā viņš joprojām atteicās no jebkāda šķidruma, kur mēs varētu iejaukt zāles, vienīgā iespēja iedot viņam antibiotisko līdzekli bija injekcija.
Izvedām N'Pongo no krātiņa un ieslodzījām Nendiju; kaut arī viņš bija novājējis, cīnīties ar viņu nebūtu viegli, īpaši ja viņam talkā nāktu sieva, kas pa šo laiku bija kļuvusi liela un ļoti spēcīga. N'Pongo tupēja zīdī- tajdzīvnieku mītnē uz grīdas un vienaldzīgām, dziļi iegrimušām acīm raudzījās visapkārt. Džeremijs ar nepieciešamo arbūza rezervi notupās viņam vienā pusē, lai piesaistītu viņa uzmanību, bet es otrā pusē steidzīgi sagatavoju injekcijas šļirci. N'Pongo ar zināmu interesi vēroja manu rīcību un vienreiz pat pastiepa roku un liegi lūkoja pieskarties šļircei. Kad es biju visu sagatavojis, Džeremijs ar dažām arbūza šķēlēm mēģināja pievērst viņa uzmanību, bet es, tiklīdz N'Pongo bija novērsies no manis, iedūru viņam gurnā adatu un izspiedu šļirces saturu. N'Pongo pat nelikās to manām. Paklausīgi viņš nāca mums līdzi uz krātiņu un, paņēmis mazu arbūza gabaliņu, nogūlās uz lāviņas, saritinājās uz sāniem un, rokas sakrustojis, skatījās sienā. Nākamajā rītā viņš šķita mazliet atlabis, un, rīkojoties tāpat kā iepriekš, mums izdevās izdarīt viņam vēl vienu injekciju. Dienas atlikusī daļa pagāja bez pārmaiņām; kaut arī viņš ieēda mazliet arbūza un iedzēra drusku nokrejota piena, īstu atlabšanas pazīmju nebija.
Nesapratu, ko darīt: pēc divdesmit četrām stundām man vajadzēja izlidot uz Franciju. Tur biju noorganizējis veselu bišu spietu palīgu un padomdevēju. Arī BBC uzskatīja, ka ceļojums ir noteikti izlemts. Ja es tagad no tā atteiktos, iznāktu, ka esmu veltīgi sacēlis kājās tik daudz cilvēku, un tomēr neparko nespēju pamest N'Pongo, līdz nebūšu pārliecinājies, ka viņš atveseļojas vai arī vairs nav glābjams.
Taču dienu pirms manas aizbraukšanas notika krass pavērsiens. N'Pongo sāka dzert «Komplanu» — koncentrētu sauso pienu — un ēst dažādus augļus. Pievakarē viņš jau jutās daudz labāk un bija krietni ieēdis.
Nākamajā rītā pašā agrumā aizgāju viņu aplūkot, jo rnan vajadzēja paspēt pusdeviņos noķert lidmašīnu uz Dināru. N'Pongo sēdēja uz lāviņas, joprojām vājš un vārgs, tomēr acis pamanīju dzirkstis, kas pēdējās dienās bija pilnīgi apdzisušas. Viņš labi paēda un nodzērās «Komplana» pienu, un es redzēju, ka nu viņš patiesi sāk atveseļoties. Aizbraucu uz lidlauku, paguvu tikt lidmašīnā uz Dināru, un mēs laimīgi aizlidojām uz Dienvidfranciju. Bargu naudu man maksāja telefona sarunas ar Džersiju, lai noklausītos informāciju par N'Pongo atveseļošanos, taču ikreiz, kad zvanīju, dzirdēju, ka viņam klājas arvien labāk. Un, kad Džeremijs man pastāstīja, ka N'Pongo izdzēris veselu pinti «Komplana», apēdis trīs šķēles arbūza, vienu aprikozi, trīs ābolus un astoņu olu baltumus, es sapratu, ka varu būt mierīgs.
Kad atgriezos no Francijas, N'Pongo bija atguvis visu zaudēto svaru, un, tiklīdz iegāju zīdītājdzīvnieku mītnē, mani apsveica vecais N'Pongo: masīvs, melns un apajš, un acis viņam draiskulīgi dzirkstīja, kad viņš lūkoja mani pievilināt pietiekami tuvu pie režģiem, lai norautu maniem svārkiem pogas. Vērodams viņu vārtāmies uz muguras un dedzīgi sitam plaukstas, lai pievērstu manu uzmanību, es nodomāju: kaut arī ir bezgala jauki, ja pieder tādas būtnes kā šī, kaut arī ir ārkārtīgi svarīgi tās saglabāt un vairot nebrīvē, tas tomēr ir abpusīgi griezīgs zobens, jo bailes, kās jāpārcieš, kad dzīvnieki saslimst, liek padomāt, vai maz vajadzēja to visu uzņemties.