ASTOTA NODAĻA ATBILDĪBA PAR DZĪVNIEKIEM
Godājamais mister Darel,
Jūs varbūt brīnīsieties, saņemdams vēstuli no
gluži sveša cilvēka …
Zooloģiskais dārzs nu pastāv jau piecus gadus. Visu šo laiku esam neatlaidīgi centušies tuvoties savam mērķim — veidot mūsu kolekciju galvenokārt no tiem dzīvniekiem, kam savvaļā draud iznīcība. Tam par piemēru var noderēt mūsu šimpanaes, Dienvidamerikas tapiru pāris, taču visvērtīgākais guvums laikam tomēr ir abi mūsu gorillas, ar kuriem mēs ārkārtīgi lepojamies. Bet pēdējā gadā esam iegādājušies vēl daudz citu vērtīgu dzīvnieku. Ne vienmēr ir iespējams vajadzīgos dzīvniekus nopirkt vai pašam sagūstīt, tādēļ reizēm tos iemainām; nesen es pret strausu iemainīju binturongu — dīvainu, lācim līdzīgu, nelielu dzīvnieku ar garu, tvirtu asti —, kura dzimtene ir Tālie Austrumi, un briļļu lāci, kuru nosaucām par Pedro.
Briļļu lāči ir vienīgie lāču dzimtas pārstāvji Dienvidamerikā, un to nelielā izplatības josla atrodas augstu Andos. Tie ir melnbrūnā krāsā ar gaišbrūniem vai ka- nēļkrāsas lokiem ap acīm un tādas pašas krāsas krūtežu. Briļļu lāči izaug parastā melnā lāča lielumā, bet Pedro, kad to saņēmām, vēl bija pavisam mazs, krietna medību suņa augumā. Mēs drīz vien atklājām, ka viņš ir ļoti rāms un ka vairāk par visu viņam patīk stāvēt pie režģiem, izstiepjot priekšķepas tiem cauri, un zelēt šokolādi milzu daudzumos. Viņš savā ziņā ir liels dendijs, daudzas no viņa pozām — piemēram, nostāties ar vienu kāju uz baļķa, garlaikoti atspiesties pret krātiņa režģiem, nevērīgi nokarot priekšķepas uz leju — nepārprotami atgādina dīkdienīgos jaunos frantus, ko gadās sastapt kokteiļu viesībās. Pedro ļoti drīz atklāja šādu noslēpumu: ja viņš parāda kādu triku, šokolādes un konfekšu straume plūst simtkārt dāsnāk; tādēļ viņš iestudēja īpašu deju. Pacēlies pakaļkājās un atliecies, cik vien tālu spēja, atpakaļ, tomēr nenoveldamies, viņš sāka lēnām griezties riņķī, kā valsi dejodams. Tas vienmēr apbūra skatītājus. Lai sagādātu lācim kaut ko nodarbībai, piekārām krātiņā lielu, tukšu mucu ar izsiltu dibenu — tādas kā cauruļveida šūpoles, kas ļoti iepriecināja Pedro. Viņš vispirms auļoja mucai apkārt, tad ar galvu pa priekšu ielīda tajā, tā ka muca sāka strauji šūpoties. Lāgiem viņš drāzās mucā iekšā pārāk sparīgi, izšāvās pa otru galu ārā un novēlās uz grīdas. Citreiz, būdams apcerīgāk noskaņots, ielīda mucā un gulēja pavisam mierīgi, zīžot ķepu un kaut ko savā nodabā dūcot; dūkoņa apbrīnojami skaļi atbalsojās un izklausījās, it kā mucā darbotos diezgan prāva dinamomašīna.
Pedro bija iekārtots pagaidu miteklī; tā kā cerējām
kādreiz varbūt iegādāties viņam sievu, būvējām jaunu krātiņu. Kamēr vecais krātiņš tika nojaukts un jaunais vēl nebija gatavs, mēs viņu ieslodzījām lielā ceļojuma būrī, kas viņam pagalam nepatika. Taču, kad novietojām būri dzīvnieku barības virtuves un augļu noliktavas tuvumā, Pedro konstatēja, ka dzīve tomēr esot diezgan ciešama. Dārza personāls turaizvien staigāja šurp un turp, un neviens nepagāja garām, neiebāzis viņam pa režģu starpu krātiņā kādu gardu kumosu. Bet tad divas dienas pirms Pedro pārcelšanās uz jauno krātiņu kaut kas atgadījās. Mēs ar Džekiju bijām dzīvoklī un mierīgi dzērām tēju kopā ar kādu draugu, kad piepeši ietarkšķējās vietējās sazināšanās aparāts un Kētes balss tik vienaldzīgi, it kā paziņotu pastnieka ierašanos, teica:
— Mister Darel, man šķiet, jūs varētu interesēt tas, ka Pedro ir izlauzies.
Ierodoties pie mums, Pedro bija maziņš, taču auga apbrīnojami ātri un tagad bija izveidojies par krietni lielu zvēru. Lai arī viņš bija ārkārtīgi miermīlīgs un rāms, tomēr lāči, manuprāt, ir vieni no tiem nedaudzajiem dzīvniekiem, kuriem nekad nevar pilnīgi uzticēties. Tādēļ būtu par maz sacīts, ka es, šo vēsti izdzir- dis, uztraucos. Kā bulta metos lejā pa kāpnēm un pa sētas durvīm laukā. Dzīvnieku barības virtuve un augļu noliktava atrodas zem viena lēzena jumta, un uz tā es ieraudzīju Pedro. Viņš auļoja pa jumtu šurp un turp, droši vien priecādamies kā lielos svētkos. Visnepatīkamākais bija tas, ka viens no dzīvokļa logiem atradās tieši virs jumta, un, ja Pedro ielauzīsies pa logu istabā, viņš nodarīs mūsu dzīvoklī neiedomājamu postu. Pedro nebija nekādas nojausmas par tādu vielu kā stikls, un es redzēju, ka viņš, pagriezies pret logu, pacēlās pakaļkājās un cerību pilns devās taisni uz priekšu. Par laimi, tas bija veclaicīgs logs ar mazām rūtiņām, kas viņa spiedienu izturēja. Ja logam būtu bijusi tikai viena liela rūts, Pedro būtu izlauzies tai cauri un droši vien pats drausmīgi sagraizījies. Bet tagad viņš, mazliet brīnīdamies, atkāpās: kaut kāda neredzama barjera aizkavēja viņu no ieiešanas dzīvoklī, kas taču bija licies tik viegli. Es aizsteidzos pie būra un gribēju pacelt bīdāmās durvis, bet, kā jau vienmēr tādos gadījumos mēdz būt, tās nekustējās ne no vietas. Pedro pienāca pie jumta malas un lūkojās, ko es meistaroju, skaidri varēja redzēt, ka viņš labprāt nāktu man palīgā, viņu biedēja vienīgi augstais lēciens. Es vēl joprojām cīnījos ap būra durvīm, kad ieradās Seps ar redeļkāpnēm.