— Paskat, — kāda sieviete izbrīnījusies iesaucas, — nevar taču nemaz saprast, kura viņam priekšpuse, kura mugurpuse!
Pienāk lenča laiks, un diena nemanot ir jau krietni gabalā. Sēzdamies pie azaida, jūs prātojat, kas nelāgs var atgadīties pēcpusdienā: vai tikai nepārplūdīs dāmu tualete vai arī, kas būtu vēl ļaunāk, neuznāks lietus un neaizbiedēs cilvēkus, kuri nodomājuši apmeklēt zooloģisko dārzu? Lenčs ieturēts, un jūs redzat, ka debesis, par laimi, joprojām ir mirdzoši zilas. Tad nospriežat, ka jāaizstaigā līdz pingvīnu dīķim, ko esat nolēmis pārbūvēt.
Jūs gribat izslīdēt no mājas nemanot, tomēr neesat bijis pietiekami modrs, jo vispirms sieva un tūliņ pēc tam sekretāre jūs notver un atgādina, ka esat jau par veselu nedēļu nokavējis divas recenzijas un vienu rakstu un ka jūsu aģents kā negudrs brēc pēc manuskripta, ko esat viņam apsolījis pirms pusotra gada. Nozvērējies, ka drīz būsiet atpakaļ, kaut gan pats tam neticat, jus dodaties lejup pie pingvīniem.
Pa ceļam sastopat Stefanu, kas smej savā nodabā, un apjautājaties, kas šim tik jocīgs atgadījies. Viņš pastāsta, ka patlaban gribējis sākt tīrīt lauvu būri, kad pametis skatienu pār plecu un pārsteigts ieraudzījis kādu apmeklētāju, kas krātiņu izmantojis par ateju.
Ko jūs tur darāt? — apvaicājies Stefans.
Vai tad te nav kungu tualete? — apmeklētājs īgni atjautājis pretī.
Nē. Te ir lauvu būris, — Stefans atteicis.
Viņš piebilda, ka vēl nekad neesot redzējis cilvēku tik ātri pazūdam no publiskas labierīcības.
Kad esat izstrādājis komplicētu, bet ļoti skaistu plānu'pingvīnu dīķim, jums jāizstrādā otrs tikpat komplicēts un skaists plāns, kā ieskaidrot to Kētei, saimniecības pārzinei, kas briesmīgi stingri tur zooloģiskā dārza kases grožus; lai izspiestu no kases naudu, ir nepieciešama gandrīz tāda pati ģenialitāte kā penija izvilināšanai no skota kabatas. Jūs ieejat kantorī, cerēdams sastapt Kēti saulainā, bezrūpīgā noskaņojumā, bet atrodat viņu rokamies milzīgā kantorgrāmatu kaudzē. Pirms pagūstat kaut vai iesākt izklāstu par pingvīnu dīķa vērtībām, viņa pavērš uz jūsu pusi caururbjošas zaļas acis un balsī, kas griež kā ar medu
apziests bārdas nazis, paskaidro, ka jūsu pēdējā spožā ideja izmaksājusi divreiz dārgāk, nekā bijāt aprēķinājis. Jūs par to, protams, esat ļoti izbrīnījies un, aizdomīgi palūkodamies uz kantorgrāmatām, gribat ar šo skatienu — nebilstot, zināms, ne vārda — norādīt, ka viņa varbūt kļūdījusies saskaitīšanā. Kēte pakalpīgi jums parāda melns uz balta visus ffprēķinus, tā ka nekāda pretī runāšana neiznāk. Nojauzdams, ka šis mirklis varbūt patiesi nav vispiemērotākais sarunām par pingvīnu dīķi, jūs, atpakaļ kāpdamies, steigšus izslīdat no kantora un dodaties atkal uz zooloģisko dārzu.
Minūtes desmit jūs patīkami pavadāt laiku, pamīli- nādamies caur krātiņa režģiem ar vilnainajiem pērtiķiem, kad piepeši turpat blakus iznirst sekretāre un, iekams esat paguvis izdomāt kādu cik necik ticamu aizbildinājumu, atgādina jums vēlreiz par recenzijām, rakstu un grāmatu un bez žēlastības stumšus aizstumj jūs uz darbistabu.
Kad esat apsēdies un lauzāt galvu, kā varētu pateikt
kaut ko smalkjūtīgu par nejēdzīgo grāmatu, kas atsūtīta recenzēšanai, bezgalīgā rindā sāk nākt cilvēki un neļauj jums koncentrēties. Ierodas Kēte ar pēdējās.sēdes protokolu, bet viņai uz pēdām seko Lezs, kurš grib zināt, cik lieliem jābūt režģu caurumiem jaunajā krātiņā. Tūlīt pēc viņa parādās Džons, lai apjautātos, vai atsūtīti miltu tārpi, jo viņam tie ejot uz beigām, un vispēdīgi ienāk Džeremijs un paziņo, ka dingo mātei nupat atskrējuši vienpadsmit kucēni. Es gribētu gan redzēt rakstnieku, kas spēj sacerēt pieklājīgu recenziju, ja viņa prāts nodarbināts ar neatrisināmo problēmu, ko iesākt ar vienpadsmit dingo kucēniem.
Beidzot jūs kaut kā pabeidzat recenziju un vēlreiz aizzogaties uz zooloģisko dārzu. Tuvojas vakars, un apmeklētāju bari sāk izklīst, tie dodas pa galveno ceļu uz automobiļu stāvvietu, lai tur sagaidītu savus pajūgus vai autobusus. Saules slīpie stari apspīd būri, kur mitinās vainagbaloži: lieli, zilpelēki putni ar sarkanām acīm un drebošu cekulu, kura spalvas ir smalkas kā zīd- paparde. Rietošās saules siltumā tie dižojas cits cita priekšā,- iepletuši sarkanbrūnos spārnus kā kapakmeņu eņģeļi, grozīdamies un klanīdamies cits pret citu un dīvainā balsī dūdodami. Šimpanzes sāk nepacietīgi klaigāt, jo tuvojas brīdis, kad tiem vakariņās jāsaņem piens, tomēr viņi pārtrauc histērisko duetu un laipni jums kaut ko uzņurd, kad ejat garām.
Sīko zīdītāju mītnē sāk mosties un rosīties nakts dzīvnieki, radījumi, kas visu dienu bijuši vienīgi maigi krācoši vilnas kamoliņi: bušbēbiji ar milzīgajām un mūžam it kā izbaiļu pilnajām acīm raušas ārā no savām salmu midzinām un nedzirdami kā pūku vīkšķīši sāk lēkāt pa krātiņiem, šad tad piestādami pie šķīvja, lai iestūķētu mutē sauju ņudzošu miltu tārpu; poto, kas izskatās kā mazi rotaļu lācīši, ložņā savā krātiņā pa zariem, turklāt viņiem ir tik vainīga un sazvērnieciska sejas izteiksme, it kā viņi piederētu pie kādas kaķu kramplaužu bandas; sarainais bruņnesis — jūs atvieglots konstatējat — ir atžirdzis no letarģijas, nostājies uz kājām un kustas uz priekšu un atpakaļ kā uzvelkama rotaļlieta.
Apakšējā stāvā gorillas, atzinīgi rūkdami, saņem vakariņās pienu. Nendijai patīk dzert, guļot uz vēdera;
viņa sūc pienu maziem malciņiem no ner'ūsējoša metāla trauka. N'Pongo, nicinādams šādu sievišķīgu blēņošanos, dzer tieši no pudeles, ko saudzīgi tur lielajās, melnajās rokās. Viņš vislabprātāk iebauda pienu, sēdēdams laktā, pievērsis koncentrētu skatienu līmenim pudelē. Džeremijam viņš modri jāuzmana, jo, tiklīdz N'Pongo būs izsūcis pēdējo pilienu, viņš vienkārši papletīs plaukstas un ļaus pudelei nokrist un sašķīst uz cementa klona. Visi pērtiķi apkārtējos krātiņos tiesā vakariņu porciju — maizi un pienu —, izgrūzdami apslāpētus sajūsmas saucienus ar piestūķētām mutēm, kamēr piens tek straumītēs gar zodu.