MŪRIS
Karš bija visu izpostījis — nekur nevienas dzīvas dvēseles, skolas un templi sagrauti.
XIV gadsimta hronika
— Bārda, mēs noķērām vēl vienu.
— Cik viņam gadu?
— Pēc viņa izskata spriežot, pāri par sešdesmit. Bet varbūt mazāk. Rādās, ka ir daudz vecāks par mums abiem.
— No kurienes viņš ir?
— Viens no tiem, kas dzīvo ielejā zem drupām. Es viņu jau sen esmu ievērojis. Ja laiks bija nomācies, viņš biežāk nekā citi līda laukā. Bet šodien, tiklīdz sāka līt, uzrāpās kalnā. Es no augšējās laboratorijas vēroju viņu tālskatī. Kad šis pienāca pie vienas no mūsu alām, signalizēju puišiem. Viņi tam uzmeta tīklu. .Sis pat nemēģināja atbrīvoties. Gulēja un kauca. Kad satumsa, puiši atvilka viņu šurp.
— Tas viss ir bezcerīgi, Vienaci. No tiem, kuri dzīvo drupās, mēs vēl nekad neesam neko uzzinājuši. Viņi nomirst, iekams sāk atcerēties.
— Bet, Bārda, varbūt tā ir spītība? Gluži vienkārši — viņi negrib stāstīt, kā ir bijis.
— Nē, viņi ir kretīni . . . Viņiem nepastāv pagātne. Ir tikai viens līdzeklis — elektriskais lādiņš. Klibiķis ticēja, ka labs lādiņš spēj atsaukt atmiņā, kas noticis pagātnē. Bet tie, no drupām, neiztur.
— Vai tad laist viņu vaļā?
— Laikam būs jālaiž . . . Tomēr nē. Ved šurp! Paskatīsimies, kāds viņš ir.
♦ ♦ ♦
Divi plecīgi puiši — ar tikko manāmiem rūsganiem sariem uz vaigiem, puskaili, īsām ādas biksēm un koka tupelēm kājās — ieveda vecu vīru. Viņš bija izģindis, ar pliku pakausi, iekritušiem, vaska dzelteniem vaigiem, melnām, dziļām grumbu rievām ap plānām, cieši sakniebtām lūpām. Lielās, atkarenās ausis šķita caurspīdīgas. Acis asaroja un pusakli miedzās zem apsārtušajiem plakstiņiem, kuriem nebija skropstu. Vecais vīrs salīgi tīstījās īsā, noskrandušā lietusmētelī. Laiku pa laikam izžuvušo, nomērējušo augumu sagrāba krampjainas trīsas. Zem apmetņa bija redzams apdriskāts vilnas svīteris, netīro, ielāpaino bikšu gali bija iebāzti caurās zeķēs. Zābaku viņam nebija, un uz pazemes aukstās akmens grīdas viņš mīņājās no vienas kājas uz otru.
Bārda pirmais pārtrauca klusumu.
— Kas tu tāds esi?
Vecais vīrs caur pieri pameta tramīgu skatienu un vēl ciešāk saknieba lūpas.
Bārda piecēlās no galda un piegāja vecim cieši klāt. Tas sabozās un pakāpās atpakaļ.
— Nebaidies,— Bārda lēnām sacīja,— un nedrebi! Es tev nedarīšu neko ļaunu.
— Es no tevis, laupītāj, nemaz nebaidos,— aiztrūkstošā balsī nomurmināja vecis.— Es zinu, kas tu esi, bet tik un tā nebaidos.
Viņš apklusa un, atkāpies pie pašas sienas, aizsedza acis.
— Tu mani pazīsti?— Bārda vaicāja.— Kur mēs būtu tikušies?
Vecis neatbildēja.
— Tēv, nemuļķojies nu! Apsēdies tuvāk pie gaismas. Parunāsimies! Gribu tev šo to pajautāt . ..
Vecis, acis aizvēris, klusēja. Viss viņa ķermenis raustījās nepārtrauktās trīsās.
— Vai tu neredzi, viņš jau tūlīt sabirzis,— ieminējās Vienacis.
Puiši, kas veci bija atveduši, iespurcās.
— Kas nu būs!— Bārda ne visai skaļi uzsauca.
Zem noslīgušās betona velves iestājās klusums.
— Kāpēc tu esi bez zābakiem?— Bārda no jauna vērsās pie vecā.— Vai tad pie jums ielejā tagad tā staigā?
Vecis pablenza uz puskailajiem puišiem un nikni kaut ko nočukstēja.
— Ak tā?— Bārda pārsteigts jautāja.— Tātad tu? — Viņš parādīja ar pirkstu uz vienu no viņiem.
Tas izbijies sāka purināt galvu.
— Tātad tu . . . — Bārda, acis nemirkšķinādams, blenza uz otru puisi.— Nu, nu, panāc šurp!
Skanīgs blīkšķis — un aprauti šņuksti. Vēl viens blīkšķis un vēl viens.
— Tagad ej un atnes viņa zābakus!
Aizsegdams ar roku asiņaino seju, puisis grīļodamies nozuda aiz smagām durvīm.
Pēc brīža viņš atgriezās. Vienu roku viņš turēja pie sasistā deguna un lūpām, bet otrā nesa veča zābakus. Klusēdams viņš nolika tos uz galda un atkāpās līdz durvīm.
— Nav nekāds brīnums, ka iekārojis,— Bārda teica,
— labi zābaki, no kažokādas, un pazoles nemaz nav nodilušas. Es ari savu mūžu neesmu tādus valkājis. Tu droši vien esi bijis bagāts,— viņš pagriezās pret veco viru,— agrāk, pirms tā . . . Nu, vai tu saproti?
Vecis klusēja, neatraudams skatienu no zābakiem, ko Bārda turēja rokā.
— Skaidrs, ka bagāts,— Bārda pavīpsnāja,— tikai ļoti bagāti var nēsāt tādus lepnus zābakus . . . Se ņem!
Viņš nometa zābakus vecajam vīram pie kājām. Tas ātri pieliecās, satvēra vienu un sāka steigšus vilkt kājā, lēkādams uz otras.
— Bet tu iegaumē,— Bārda teica puisim ar sadauzīto seju,— ka mēs neesam bandīti un neesam laupītāji. Mēs esam pētnieki. Pētnieki, tas nozīmē — zinātnieki. Mums jāatgriež atpakaļ tas, ko viņi,— Bārda pamāja uz veco,
— ir zaudējuši. Tas ir ļoti grūti, bet mums nav citas izejas. Un mums jābūt prin-ci-pi-ā-liem . , .— Pēdējo vārdu viņš noskaldīja pa zilbēm.— Tā mirstot teica Kli- biķis. Klibiķis gan šo to atcerējās. . . Agrāk ari esot bijuši zinātnieki. Agrāk, tas ir, tad, kad mēs vēl nebijām, bet viņš bija jauns.— Bārda norādīja uz veco vīru, kurš pūlējās aizsprādzēt zābaku.— Tie zinātnieki bijuši daudz gudrāki par mums, viņi pat pratuši taisīt tādus zābakus. Taču viņi nav bijuši principiāli . . . Varbūt no tā viss sācies. Tā jā . . . Bet uz ko tu meti savu aci? Vai saproti ar?
— Saprotu,— puisis šņukstēdams atbildēja un ar plaukstu izsmērēja asinis un šņaukatas pa visu seju.
— Tad ir labi!— Bārda pamāja.— Nu, pastāsti mums,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra,— pastāsti — kā tas viss notika?
— Es neko nezinu.
— Tas nevar būt. Kaut ko jau zini gan.
— Nē.
— Vai tad vienmēr cilvēki slēpušies alās un zem drupām un nav varējuši iznākt saules gaismā?
Vecis klusēdams pētīja Savu zābaku sprādzes.
— Nu! Tu nedrīksti klusēt! Es varu piespiest, lai tu runātu! Bet tad tev klāsies daudz ļaunāk.
— Es jums zvēru, ka neko nezinu!
— Bet mēs savukārt esam zvērējuši neticēt nekādiem zvērestiem, pat paši saviem ne. Cik ilgi tu jau dzīvo tur, apakšā,— zem tām drupām?
— Cik vien sevi atceros.
— Cik gadu tad tu sevi atceries?
— Nezinu. Daudz .. .
— Desmit, divdesmit, piecdesmit?
Vecis klusēdams košļāja plānās lūpas.
— Mazāk, bet es nezinu. Es nerēķinu gados. Kāpēc lai es to darītu? Laiks ir apstājies.
— Tie esat jūs, kas apstādinājāt laiku, tu un citi, kuri valkājuši tādus pašus kažokādas zābakus. Jūs visus jau sen vajadzēja iznīdēt — kā trakus suņus. Bet jūs esat ierakušies savās alās un vervelējat, ka laiks apstājies.
— Izbeidz, Bārda!— Vienacis dobji teica.— Tam nav nekādas jēgas. Padod viņu man, un es pārbaudīšu, vai viņa sapuvušajā paurī ir saglabājušās kādas atmiņas.
— Nevajag!— vecis piepeši iekliedzās.— Es pateikšu, ko atceros. Visu pateikšu. It neko nenoslēpšu. Kāpēc lai es slēptu? Es neķo neesmu noziedzies.
— Jūs visi apgalvojat, ka neesat vainīgi,— teica Vienacis.— It kā tas būtu noticis pats no sevis.
— Apklusti!— sacīja Bārda.— Paklausīsimies, ko viņš atceras. Tikai sāc no paša sākuma!— Bārda pagriezās pret veco vīru.— Bet nedomā mūs izāzēt! Sis tas mums ir zināms. Mūsu … nu tas, kā to . . . izlūkošanas centrs jau sen darbojas.