— Bet varbūt tu esi piedzimis kādu gadu pirms «uguns līnijas»? Kāpēc tev vienīgajam aug bārda? Ja nu pēkšņi atklājas, ka saules stari tevi nevar nonāvēt?
— Vai tu tādējādi gribi tikt no manis vaļā? Nekas neiznāks!— Bārda pavīpsnāja.— Vai Viņš tiešām tā murgoja vai arī tu pats to izdomāji, es neesmu tik stulbs, lai noticētu. Instinkts man saka priekšā, ka saule nes nāvi. Es baidos no tās stariem tāpat kā jūs visi. Un es vēl negribu mirt. Ejiet, ja jūs esat tā nolēmuši. Es palikšu un mēģināšu atrast grāmatu, kuru viņš pieminēja.
— Padomā, Bārda!
— Esmu jau izdomājis. Mūsu ceļi šķiras. Es meklēšu patiesību viens pats.
— Tās ir tavas tiesības. Bet man žēl, ka tu mūs pamet. Un, kaut arī tu mani aizvainoji ar nepamatotām aizdomām, es atkārtoju: es neko neesmu izdomājis. Kā večuks pateica, tā es tev vārdu pa vārdam atkārtoju.
— Labi. Paliec sveiks!
— Paliec sveiks, Bārda! Mēs iesim gar kalniem uz ziemeļiem. Atstāsim zīmes, lai tu varētu mūs atrast, ja pārdomāsi.
— Lai notiek! Bet es nepārdomāšu.
— Mēs tālu neaiziesim. Pēc četrām ceļojuma naktīm ir liela ieplaka ar drupām. Pamēģināsim vienoties ar tiem, kas tur mīt.
— Tam visam nav nekādas jēgas.
— Ne vairāk kā tavam lēmumam palikt.
Vienacis devās prom, taču, neaizgājis līdz durvīm, atgriezās.
— Vai redzi?— viņš teica, vēlreiz pieiedams pie galda, aiz kura sēdēja Bārda.— Sis pulveris esot kafija. To atsūtījis tas vecais vīrs ar kažokādas zābakiem. Laikam atkal krāpšana. Pulveris ir rūgts. Ja gribi, ņem to.
Vienacis izvilka no ādas virsjakas kabatas nelielu metāla kārbiņu un nolika uz galda.
Bārda nepakustējās. Viņa acis bija vērstas kaut kur tumsā virs Vienača galvas. Vienacis pamīņājās pie galda un, ne vārda neteicis, izgāja, smagi soļodams ar apkaltajiem zābakiem.
♦ ♦ ♦
Trīs naktis pēc kārtas Bārda mēģināja iekļūt drupās, kas atradās apakšā ielejā. Viss bija velti. Izrādījās, ka daļa eju ir aizgruvušas, bet citas tika rūpīgi apsargātas. No tām spraucās vārga gaisma, bija dzirdamas apslāpētas balsis. Nodārdot akmenim, kas aizripoja Bārdām zem kājām, no tuvākās ieejas tumsā nosvilpa bulta. Saprazdams, ka viņa pūliņi ir velti, Bārda atgriezās tukšajā pazemes laboratorijā.
Elektrības mašīnas deva arvien mazāk enerģijas. Gaismekļi dzisa cits pēc cita. Bija jāpieņem lēmums.
Nākamās dienas vakarā, kad saule bija nozudusi aiz kalnu grēdas kores un bieza, violeta ēna krita pār ieleju, Bārda, paskatījies pa augšējās laboratorijas skatu- spraugu, ieraudzīja lejā cilvēku ķēdīti. Viņi nāca no drupām un lēni kāpa augšā pa nogāzi uz alām.
Bārda sameklēja tālskati un ilgi vēroja grupu, kas nāca arvien tuvāk. Pa priekšu soļoja vecs vīrs. Šķiet, tas pats, kurš bija viņu laboratorijā. Galvā viņam bija cepure ar platām malām un mugurā īss lietusmētelis, uz krūtīm nelielā siksnā karājās melna caurule ar spīdīgu, izliektu rokturi. Bārda pazina šo ieroci. Tas ar pārtraukumiem izsvieda uguni un spēja no liela attāluma nogalināt. Pārējiem bija loki ar bultām un nūjas ar gariem, asiem asmeņiem.
Nācēju nodomi neizraisīja šaubas. Naktī viņi būs pie apakšējās ieejas. Vecis, kas viņus vadīja, bez pūlēm viņu atradīs. . .
Bārda steigšus nokāpa lejā. Nostiprinājis apakšējās ieejas durvis no iekšpuses ar lieliem akmeņiem, viņš sagatavoja slepenas lamatas. Lai viņi dabū pastrādāt un saņem vismaz kaut kādu atmaksu par laboratorijas sagraušanu! Tad viņš ielika ādas maisā žāvētās gaļas krājumu un otru maisu piepildīja ar ūdeni. Šķiet, tas nu bija viss.
Viņš apturēja ūdensmašīnas, un nedaudzie blāvie gaismekļi nodzisa. Labirintā iestājās necaurredzama tumsa. Pārmetis pār plecu ādas maisus ar ēdienu un ūdeni, Bārda pēc taustes devās uz slepeno izeju, kas bija zināma tikai viņam vienam pašam.
Kad Bārda bija izkļuvis laukā, un viņam virs galvas iemirdzējās zvaigznes, lejā pie galvenās ieejas labirintā atskanēja dobji būkšķi. Tur tika lauztas durvis.
Bārda pavīpsnāja. Viņiem pietiks darba vairākām stundām. Bet, uzdūrušies pirmajām lamatām, diez vai viņi šonakt riskēs lauzties tālāk pazemes tumsībā.
Tagad bija jāizlemj, kurp doties. Tikko pamanāma taciņa veda gar kalnu grēdas klinšaino nogāzi uz ziemeļiem, turp, kur bija aizgājis Vienacis ar puišiem. Taču večuks mirdams bija pieminējis ceļu trīs nakšu garumā. Nakts nāca no austrumiem, no tuksneša.
Un pēkšņi Bārda saprata, ka izvēle jau ir izdarīta, tas noticis jau toreiz, kad viņš bija pēdējo reizi runājis ar Vienaci. Bārda tikai bija novilcinājis tās īstenošanu. Ceļš ir viens — uz austrumiem, pa tuksnesi. Un, lai tas maksātu ko maksādams, viņam jāiet. Kaut arī ceļa beigās viņu gaidītu nāve, mirdams viņš zinās vairāk, nekā zina patlaban. Turklāt viņš atstās zīmes tiem, kas nāks pa pēdām. Večuks nebija paguvis visu pateikt, bet tagad tam vairs nebija īpašas nozīmes, ja jau viņš ir izlēmis iet.
Bārda ieklausījās. Blīkšķi lejā bija noklusuši, bet tad tie sākās atkal ar jaunu sparu. Vējš pūta kaut kur no tālienes, varbūt no tuksneša, atnesdams dzestrumu un neizdibināmas, satraucošas smaržas. Bārda spēji pagriezās un apņēmīgi devās lejā pa akmeņaino nogāzi pretī vējam un naktij.
♦ ♦ ♦
Rītausma sagaidīja viņu kalna piekājē akmeņaina tuksneša malā. Kad austrumi kļuva sārti, bet kalnus aiz muguras apzeltīja vēl neredzamā saule, Bārda sameklēja patvērumu — alu — un ielīda tajā dziļi, dziļi, lai saules stari nespētu tikt viņam klāt. Gājiena nogurdināts, viņš acumirklī aizmiga un nogulēja visu dienu. Kad viņš pamodās, saule jau bija paslēpusies aiz kalnu grēdas, bet tuksnesis austrumos satumsis.
Bārda apēda dažus kumosus gaļas, uzdzēra pāris malku ūdens un no jauna devās uz priekšu. Vēl kādu laiku viņa ceļš veda lejup, bet tad visa apkaime kļuva līdzena. Tuksnesis izskatījās tikpat izmiris kā kalni. Nebija nedz krūma, nedz sausas zāles kumšķa. Zem pazolēm čirkstēja oļi, lāgiem gadījās arī prāvāki akmeņi. Vairākas reizes Bārda šķērsoja seklas, sausas palejas. Ātri satumsa, tuksneša rūsganbrūnie toņi noblāva un izgaisa melnā nakti. Virs galvas arvien spožāk iemirdzē
jās zvaigznes. Bārda paskatījās atpakaļ. Kalni rietumos šķita kļuvuši zemāki. To tumšā, robainā ķēde krasi izcēlās uz dziestošā rieta bāli oranžā fona. Visapkārt bija tuksnesis — neizdibināms, milzīgs, draudošs. Iedomāda mies nākamo rītausmu, Bārda nodrebēja. Ja nu viņš neatradīs paslēptuvi no svelmainajiem stariem, kas nes nāvi?. . . Vēl nav par vēlu atgriezties pie kalniem, kur uz katra soļa ir alas un dziļas, vēsas paslēptuves. Tomēr viņš tikai papurināja galvu, lai aizdzītu šaubas, un pielika soli. Nē, viņš ies uz priekšu, tikai uz priekšu, kamēr pietiks spēka. Viņš izvēlējās spožu zvaigzni, kas nesen bija parādījusies virs apvāršņa, un devās taisni tās virzienā, bet, kad zvaigzne manāmi noslīga pa labi, uz dienvidaustrumiem, noskatīja citu un vairākas stundas gāja bez apstāšanās. Tad horizonts kļuva gaišāks un priekšā uzlēca šaurs dilstoša mēness sirpis, vēstīdams, ka nakts drīz beigsies.
Bārda apsēdās, lai mazliet atpūstos. Nespodras gaismas apspīdētais tuksnesis šķita sudrabots. Sur tur vizuļoja krama atlūzas, tumsā slīga ne visai dziļas palejas. Vēja nebija, apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bārda ilgi tajā ieklausījās, taču nedzirdēja nevienu skaņu. Tas bija nāves klusums. Vai viņam būs lemts nodzīvot nākamo dienu? Bārda piecēlās un devās tālāk. Tagad viņš gāja lēnāk. Augums aiz noguruma smeldza, noberztās pēdas svila. Tomēr viņš turpināja ceļu.