— Bet kā ar cilvēkiem?
— Kādiem cilvēkiem?
— Kuri tur dzīvoja . . .
— Tu neko nezini! Cilvēki tur nav dzīvojuši . . . Skolotāja stāstīja, ka tur agrāk bijuši kalni, kuros mituši lāči un vilki. Kad noticis sprādziens, visi sadeguši . . .— Zēns iekoda lūpu zobos, brīdi klusēja un tad piebilda:—Var jau būt, ka visi ne . . . Kāds būs palicis. Tāpēc uz to pusi tālu nedrīkst iet. Bet kā tu domā?
— Es . . . es neko nedomāju . . .
— Tas ir slikti. Vienmēr kaut kas ir jādomā. Nu, iesim!
— Uz kurieni?
— Turp,— zēns teica un parādīja ar roku uz tuvējā ciemata pusi.— Man jāiet uz skolu. Un tev?
— Es nezinu . . .
— Neko tu nezini. . . Nāc man līdzi!
— Lai notiek!— teica Bārda.
Zēns pasniedza viņam roku, un viņi devās taisni cauri gaišam priežu silam. Spēcīgi smaržoja sakarsuši sveķi. Krustu šķērsu uz pērnā gada skuju mīkstā paklāja gūlās zilganas ēnas. Saule kāpa arvien augstāk.