— Paskaties, tāda ir Venēcija bez mūsu mīlestības.
Viņa atbildēja:
— Tā otrā man patika labāk.
Es teicu:
— Paldies. Cik tas ir bēdīgi!
Viņa klusēdama smaidīja, izskatījās nelaimīga, ka saka to, ko saka, un dara to, ko dara. Pēc maza brīža uz Nopūtu tilta es apstājos, apskāvu viņu un teicu:
— Magdalēna, Magdalēna, kas ar mums abiem notiks?
Viņa atraisījās mazliet par daudz steidzīgi un atbildēja:
— Nu, mēs dzīvosim! Mums tas vismaz neprasīs pārāk ilgu laiku.
Man Marijas rakstura vienmēr ir patikusi viņas vienkāršība. Viņa nebija daudz mainījusies. Viņa mani vairs nemīlēja. Tas
bija pavisam vienkārši. Tas bija parastāk par parastu.
♦
Cienkungi, man nav laika, Man projām jāsteidzas. Paldies par labo sirdi, Es jūtos pateicīgs. Bet apstāties man grūti,
Ir tālāk jāstaigā.
♦
Kad būšu aizgājis… — Simons Fusgengers teica.
— Neaizejiet! — Marija iesaucās.
Simons skatījās uz mums.
— Jūs labi zināt, ka man jāiet. Viss, ko esmu jums stāstījis, dod zīmi, ka jādodas tālāk. Visam, ko esmu stāstījis, ir jēga tikai tad, ja aizeju. Es jaušu runas un izjūtas, kādas mani vienmēr pārņem pirms aiziešanas. Esmu runājis mazliet par daudz, laiks man likās ilgs, man skrien tirpas pa kājām, es dzirdu iekšējo balsi, kas aicina pazust. Kad būšu aizgājis, reizēm iedomājieties par mani.
— Es jūs nekad neaizmirsīšu, — Marija apgalvoja.
— Es jau vairākus gadus nebiju apstājies. Manuprāt, pēc jums es vairs neapstāšos. Kopš trim vai četriem gadsimtiem par mani daudz runā. Man gribētos izgaist un izdzēst pēdas, ko jums rādīju. Iespējams, pēc gadsimta vai diviem, pēc tūkstoš vai divtūkstoš gadiem, ja būšu klusējis, pacelsies balsis, kas apgalvos, ka Mūžīgā Žīda nekad nav bijis. Es būšu atgriezies klusumā un tumsā, no kuras man nekad nebūtu vajadzējis iznākt. Kāda jēga rosīties, trokšņot, īstenot varu, izraisīt dziesmas un grāmatas, mēģināt nojaust neiespējamo un izteikt neizsakāmo? Kam tas vajadzīgs?… Mani pārņem liels nogurums. Manuprāt, jūs esat pēdējie, pie kuriem vērsies Mūžīgais Žīds. Izdariet man pakalpojumu: pieņemsim, ka es neko neesmu teicis.
Starp Jūras muitu un San Giorgio Maggiore ar velnišķīgu troksni aizdrāzās motorlaiva.
— Kad būšu aizgājis, pasaulei nekā nepietrūks.
— Tā nav taisnība, — Marija iebilda. — Mums jūsu pietrūks.
— Nekad neviena pasaulē nepietrūkst. Iespējams, ka reizēm kādam kāda pietrūkst. Bet pasaule turpinās. Kad aizverat grāmatu, kas jums patikusi, dzīve atgūst savas tiesības un Fabricijs del Dongo, Nane, Uliss vai Odeta de Kresi izgaist pagātnē. Man gribētos, lai dzīve stājas Mūžīga Žīda vieta un jūs mani, promesošu, atrodat visā, kas notiks. Nekas no tā, ko esmu jums stāstījis vakaros, kas aizritēja mums kopā pie Jūras muitas, nav lielākā mērā ārkārtējs kā tas, ko piedzīvojat katru dienu. Saule, kas lec, lai apspidētu jūru, laukus un cilvēku kaislibas, ir daudz brīnumaināka par Romas degšanu vai Alariha apbedīšanu. Ikviena no jūsu laimēm ir spožāka nekā impērijas slava. Un Amerikas atklāšana nav tik daudz vērta kā sirdspuksti un mīlestības gaisma, kas jūs saista vienu pie otra.
— Mēs viens otru vairs nemīlam, — Marija teica. — Tas esat jūs, ko…
— Es neesmu nekas, — Simons sacīja, ar roku aizsegdams Marijas muti. — Es esmu visi un jebkurš. Esmu tas, kas iet un nekad neapstājas. Es esmu tas, kam mīlestība aizliegta tāpat kā nāve. Es esmu dzīvs posts, jo manam mūžam atņemta nāve un laupīta mīlestība. Vislabākais, ko var iesākt ar manu ēnu, kad būsim šķīrušies, ir mani aizmirst, jo man nav nekāda svara, un atcerēties pasauli, kas pieder arī jums un ko esmu tik daudz pārstaigājis. Man jāiet projām, un es pazudīšu, tādēļ atdodu jūs atpakaļ pasaulei. Nav aizraujošākas pasakas un leģendas par dzīvi. Visskaistākais stāsts ir tas, ko stāsta pasaule, ritēdama vēsturē. Tā jums sagādās vairāk pārsteigumu, vairāk šausmu un arī vairāk laimes nekā es jums jelkad būtu devis.
— Bet jūs?… —Marija jautāja.
— Es? — Simons atsaucās. ->— Es tik tikko esmu skatiens, roka, siluets. Es tik tikko esmu balss. Es esmu tikai vārds, kas paslēpts zem citiem vārdiem. Visvairāk es esmu tas, par kuriem neesmu runājis un kurus jūs nepazīstat. Es esmu vienkāršais nabags, kas veido vēsturi. Es esmu pirmais, kas pagadās ceļā, un pēdējais, kas ierodas. Es, protams, esmu jūs. Un esmu visi citi. Mani var aizstāt jebkurš cits. Es iznirstu no laika plūsmas, man ir grūti līdz nāvei, un es nekad nebeidzu atdzimt. Es ierodos, es pazūdu, es vienmēr esmu tepat. Es daudz lielākā mērā piederu klusumam neka vārdiem. Es vairāk piederēšu pie nākotnes, kas nezinās manu vārdu, nekā piederēju pie pagātnes, kura nemitīgi runaja par mani. Nebūs vairs neviena kaktiņa, neviena mirkļa, kurā manis nebūs klat — ka tukšuma, ka atmiņu, kā cerību. Mana prombūtne būs kopā ar jums līdz laika galam.
Venēcijas naktī, kur braukāja tik daudz laivu, kas devās nezināmā virzienā, kur bija tik daudz mežģīņu, stikla, mīlētāju un krustā sisto Kristu, Marija raudāja uz mana pleca.
♦
Starp mani un Mariju nogruva vesela pasaule. Cauri Venēcijai brāzās gadsimtu un plašumu murdoņa. Atmiņas, iztēle un sapņi paņēma savā varā istabiņu, kur pirms dažām nedēļām mēs abi bijām apmetušies — iemīlējušies viens otrā, pilnīgi vienaldzīgi pret Visumu, bezrūpīgi un priecīgi.
Mēs ilgi domājām, ka pasaulē esam divi vien. Bijām tikai divi mazītiņi, ciešanu piemeklēti posmiņi bezgalīgā ķēdē, kura mūs savienoja ar karotājiem, gleznotājiem, zagļiem, prostitūtām, kas bija dzīvojuši pirms mums un, tapat kā mēs, bija iemesti dzīves nepieciešamībā un nejaušībā, un arī pati nepieciešamība bija patvaļīgi radīts bezdibenis—, mēs bijām saistīti ar gaisu, ar sauli, ar jūru, no kuras nācām, no kokiem, kas mus ieskāva, ar augiem un dzīvniekiem, kuru mantinieki bijām, ar akmeņiem un planētām, ar kuriem dalam Visumu un kuri mūs pavada.
Viss beidzas. Viss sākās. Viss atkal un atkal sākās no jauna. Viss nemitējās beigties. Ir bijuši nogruvumi, kas sacēluši lielu troksni. Ir bijuši iesākumi, ko vēsture atceras. Ir bijis kads cilvēkiem izšķirīgs iesākums, kas pāri mēnešiem deva pamatu veidam, kā skaitīt gadsimtus un gadsimtu simtus: tā bija tāda pati diena kā pārējās, laiks bija jauks, pie Iekšējās jūras, kas tolaik bija visas pazīstamās pasaules centrs, atkal bija atgriezies pavasaris. Un kāds Jeruzalemes kurpnieks ieelpoja svaigu gaisu pie Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta pils. Sajā par visiem vislielākajā piedzīvojumā, kas bija pati vēsture, bija neskaitāmi citi piedzīvojumi, kuri deva radīšanai tās krāsas un spēku. Dievs ir sīkumos. Viņš darbojas tikai caur būtnēm, to godkāri, mānijām, jūsmu un noziegumiem. Viss, kas bija aizmirsts, kas bija noslēpts, pagātne un nākotne, slaktiņi un vasaras vakari — viss saplūda Bučintoro pansijas istabiņā Skjavoni krastmalas galā.
— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja.
Pasaule griezās ap šo cilvēku, kas bija cilvēku virkne. Papīru un piezīmju piekrautajā Bučintoro pansijas istabiņā mēs kopā ar viņu klīdām pa kara, zinību, baudu, tirdzniecības, mīlestības un ticības ceļiem. Mēs apmeklējām svētnīcas, izturējām aplenkumus, iemantojām un zaudējām bagātības, kalnu pavasaros slēpojām starp puķēm, gājām pa upju krastiem un peldējām starp Iekšējās jūras salām, satricinājām troņus un klusībā raudājām par neuzticību mīlestībā. Tāpat kā ikviens no mums, ļoti parasta un tomēr neizdibināma noslēpuma dēļ mēs bijām šī universa centrs, būdami tikai tā daļiņa. Bet kopā ar mums Bučintoro pansijas istabiņā mājoja Mūžīgā Žīda sapņi.