No pavisam sīku notikumu kopojuma iznira vislielākais notikums, kāds bija piedzīvots kopš Visuma tapšanas. Tik ilgi dzīvojis cerībā, ka spēs aizmirst, Jeruzalemes kurpnieks vairs nezināja, vai viņš Mariju Magdalēnu mīl vai ienīst. Pietika šo sievieti ieraudzīt, lai atkal nonāktu viņas varā. Lai tagad viņa pati tiek galā ar visiem saviem mīļākajiem! Galvenais — lai viņa Ahasvēram vairs nelūdz neko, lai nerunā vairs par vīriešiem, kurus ir mīlējusi vai kurus mīclass="underline" viņš tos ienīst no visas sirds, jo sevišķi — pēdējo.
Pār Jeruzalemi vēl spīdēja pavasara saule. Cik ilgi bēdu nomāktais kurpnieks sēdēja pie darba galda, galvu rokās saņēmis? Debesīs parādījās daži mākoņi. No ielas plūda murdoņa. Ahasvērs pacēla skatienu. Garām viņa darbnīcai gāja vīriešu un sieviešu pūlis — tas pavadīja notiesātos. Jūdejas prokuratora durvju sargs acumirklī iedomājās par cilvēku, kura vārds iedvesa bailes katram un kura seju viņš pazina, — par bandas vadoni Barabu. Ahasvērs paliecās uz priekšu un skatījās. Viņš neredzēja Barabu. Viņš redzēja kādu vēl jaunu, diezgan skaistu, asinīm noplūdušu, līdz nesamaņai pārgurušu vīrieti, kuru spieda nost krusts, ko viņš tikko bija no jauna paņēmis no kirēnieša Sīmaņa rokām. Mirkli Ahasvēru pārņēma līdzjūtība, un tad piepeši aiz krusta nesēja vīrieša viņš pavadītāju sieviešu pūlī ieraudzīja ciešanu un mīlestības satriekto Mariju no Magdalas. No tā mirkļa Ahasvērs redzēja vairs vienīgi viņu. Tieši tajā brīdī, kad viņš saprata, kas ir cilvēks, kurš grīļojas zem krusta, no grupas nošķīrās centurions un gāja uz darbnīcas pusi. Ahasvēra skatienu aizsedza kaut kas līdzīgs sarkanam plīvuram, ausīs dunēja, un viņš dzirdēja, kā kareivis, kura seja tomēr neliecināja par maigu dvēseli, jautāja, vai notiesātais, kas jau ir ļoti novārdzis, varētu kurpnieka veikaliņa mierā un vēsumā brīdi apstāties, lai atpūstos un iedzertu kādu glāzi ūdens ar drusciņu etiķa. Tas būtu, kā tagad mēdz sacīt, kaut kas līdzīgs pēdējai cigaretei un pēdējai ruma glāzei. Notiesātais salīcis, atspiedis krustu pret zemi, stāvēja veikaliņa priekšā, un zibenīgu mirkli viņa skatiens sastapās ar Ahasvēra skatienu. Notiesātā acīs, par spīti tā brīža šausmām, bija tāds maigums un miers, ka prokuratora durvju sargs juta dvēseli saviļņojamies. Vai tiešām viņš padosies vēlvienreiz? Kaut kas viņā vilcinājās un svārstījās. Bet viņš paskatījās uz otru pusi un tur, pūlī, no jauna ieraudzīja Mariju no Magdalas kā melnu ciešanu un kaisles tēlu: viņa bija aizsegusi acis ar plīvuru un raustījās elsās. Kurpnieku aizrāva niknuma vilnis. Viņš atkal pavērās galilejietī, kas klusēdams raudzījās Ahasvērā, un, vēl uzkurinādams sevī naidu, lai nepadotos tik kārdinošajam un tuvajam žēlumam, iekliedzās:
— Ej! Ej taču!
Cilvēks ar krustu uz muguras pagriezās uz viņa pusi un gandrīz nesadzirdamā balsī teica:
— Es eju, jo man jāmirst. Tu iesi un nemirsi līdz manai atnākšanai.
Centurions paraustīja plecus un kaut ko noburkšķēja. Pār Jūdeju lēnām nolaidās vakars. Pūlis kopā ar Jēzu jau attālinājās no kurpnieka darbnīcas. Tas tuvojās Golgatai, kur pacelsies krusts, kas valdīs pār pasauli. Tas, kas pēc tam notika darbnīcā, kur atgriezās Ahasvērs, ir mazāk pārsteidzošs brīnums nekā šķīstā ieņemšana, tautas pabarošana tuksnesī ar dažām maizēm, augšāmcelšanās no miroņiem vai balsis, ko dzirdēja Žanna d'Arka, vai viss, kas ar mums notiek diendienā un ko mēs saucam par dzīvi. Satriektais kurpnieks nokrita ar seju pret zemi. Un Dieva žēlastība, kas nekad nav mērojama ar cilvēku žēlsirdību, lika viņam zaudēt samaņu.
♦
Pjetro di Bernardone ļoti mīlēja naudu. Viņš ļoti mīlēja arī frančus. Lionā, Tūrā, Ronas un Luāras krastos, Burgoņā un Overņā, liekot krāsot audeklus un pārdodot vadmalas, viņš bija iemācījies franču valodu. Savās dažādajās un reizēm vēl nenoteiktajās formās tā viņam šķita tikpat skaista kā Asīzes itāliešu valoda. Viņš bija lasījis truvēru un trubadūru dziesmas, Svētās Eulālijas katitilēnu un Svētā Ležē dzīvi, Dziesmu par Rolandu, Romānu par Aleksandru un Kretjēna de Truā darbus, traktātus par bruņniecību un bretoņu sacerējumus. Džovanni Butadeo viņš bieži deklamēja vārsmas no saviem mīļākajiem darbiem — Dziesmas par Rolandu pēdējo rindu:
Cifalt la geste que Turoldus declinet
vai Tristana un Izoldes autora baiļu saucienu brīdi, kad viņa varoņi iemalko mīlestības dzērienu:
Nē, tas nebija vīns; tā bija kaisle,
Tas bija rūgts prieks, un bezgala bailes, un nāve.
— Ak, — viņš sacīja Butadeo, — tu zini, cik daudz es strādāju, lai nopelnītu iztiku sev un ģimenei. Un tu zini ari, cik lielu nozīmi es piešķiru naudai. Taču īstenā vērtība ir vienīgi mīlestībai un vārdiem, kas to izsaka. Franči mīl mīlestību un runā par to labāk nekā jebkurš cits. Kā lai viņus nemīl?
Pjetro di Bernardoni labvēligi pieņēma Luija VII galmā. Tāpat kā visi tālaika cilvēki, viņš pukstošu sirdi sekoja Akitānijas Alienoras mīlestības un laulības pavērsieniem. Sajūsmu viņā iedvesa daudzsološā milža Luija dēla kāpšana troni — tas kļūs par Filipu Augustu. Kā apburts viņš apbrīnoja galminieku spožumu un viņu sievu valdzinājumu. Viņš bija pārliecināts, ka Francija ir debešķīga zeme ar lielu nākotni, kur labi būtu dzīvot. Draugi Asīzē bieži zobojās par Pjetro di Bernardones tieksmi pēc visa franciskā. Par to viņš tikai pasmaidīja un pacēla rokas: vajadzēja vienīgi pagaidīt, tad jau katrs redzēs, uz ko tie velna puikas franči ir spējīgi.
Audumu tirgotājs mīlēja ne tikai naudu un Franciju, viņš mīlēja ari savu dēlu. Pjetro di Bernardones un provansietes donnas Pikas dēlu sauca par Džovanni. Tas bija jūsmas pilns, ārkārtīgi nervozs jauneklis, kura izšķērdība biedēja tēvu, kas vairāk nekā jebkurš cits bija pieķēries savai naudas lādei un savām monētām. Jaunais Džovanni mīlēja vīnu un dzīres, sievietes un baudas. Iegribas apmierinādams, viņš tērēja bez apdoma. Saskaņā ar sensenām tradīcijām, tēvs veltīgi bija pūlējies panākt, lai viņš piedalās ģimenes darījumos un bez sarežģījumiem manto tēva veikalus. Jaunais Džovanni deva priekšroku meičām, kuras viņš apbēra ar dāvanām, un Toskānas pakalnu vīnam, ko dzēra pēc sirds patikas.