Granada krita 1492.gadā. Katoliskie karaļi pievārēja Abū Abdallāhu, el rey chico, ko mēs saucam par Boabdilu un kam māte trimdas ceļa kada vietā, ko toreiz vēl nesauca par Suspiro del Moro, pārmeta, ka viņš kā sieva raud par pilsētu, kuru nav pratis aizstāvēt kā vīrs. Kontinenta otrā malā turki jau pirms četrdesmit gadiem bija iekarojuši Konstantinopoli islama un tā pravieša vārdā. Austrumos kristīgā Eiropa atkāpās, bet rietumos arābi — musulmaņi tika padzīti no Spānijas. Kolumbs un Esperendioss piedalījās aplenkšanā. Viņa guva savu daļu no uzvaras. Pēc dažām nedēļām Izabella un Ferdinands atzina par labu Lielā Piedzīvojuma plānu, ko viņiem izklāstīja Kolumbs un ko Portugāles karalis iepriekš bija noraidījis. Kristofors Kolumbs ieguva Okeana admirāļa titulu. Jau iepriekš viņu iecēla par vicekarali un pārvaldnieku visām salām un visām zemēm, ko viņš varētu ieņemt Lielajā okeānā pa ceļam uz Ķīnu un Indiju. Piektdien, 1492. gada 3. augustā ap astoņiem no rīta, Palos de Mogeras netālu no Riotinto grīvas trīs karavelas — Pinta, Ņina un Santa Maria ar astoņdesmit deviņiem virsniekiem un matrožiem un vienu vienīgu civilpersonu — karaļa ieceltu kontrolieri, kura uzdevums bija uzmanīt zeltu un visus dārgumus, ko atklās Sipango un citur, ar uzvilktām burām devās nezināmā ceļā un visneprātīgākajā piedzīvojumā, kāds vien bijis cilvēces vēsturē. Huans de Espera en Dioss bija blakus admirālim.
Protams, neviens nekā nezināja par slepenajām saitēm, kas vienoja abus dženoviešus. Lielais Piedzīvojums bija katoļu un kristiešu lieta. Tajā nevarēja būt vietas ebrejam. It sevišķi tāpēc, ka tajā pašā dienā rīta agrumā tūkstošiem ebreju saspiedās kuģu tilpnēs (visvairāk — Kadisā), jo 1492. gada 2. augusts bija pēdējais termiņš, ko viņu ļoti katoliskās majestātes bija noteikušas visu Spānijas ebreju izraidīšanai, ja tie nav pieņēmuši kristīgo ticību. Huans Esperendioss drošības labad vēlreiz bija mainījis vārdu: viņš uz kuģa bija pierakstījies ka Luiss de Torress. Viņš arī bija pametis parasto novalkato apģērbu, lai uzvilktu jūrnieka drēbes, par ko tiešam varēja smieties. Matroža Torresa gaita un izskats uzjautrinaja visu komandu, kas neskopojās ar zobgalībām. Tomēr jokiem un palamām klāt jaucās zināma cieņa un gandrīz apbrīns, īzakam no Dženovas, ko dēvēja par Torresu, bija citāds stāvoklis un loma nekā parastajiem matrožiem.
Kopš pirmajām tikšanās reizēm kādā no mājām, kurās slepeni sanāca kopā ebreji un pusebreji, kas gatavojās bēgt no vajāšanām, Kristobalu Kolonu, kurš bija iejuties dženovieša Kristofora Kolumba adā, bija ari pienācīgi kristīts un kā dēls godāja svēto katolisko baznīcu, pārsteidza viņa tautieša spējas.
— Vai itāliski tu runā tikpat labi kā spāniski?
— Esmu dzīvojis Dženovā tāpat kā tu.
— Un ebrejiski?
— Es esmu ebrejs.
— Arābiski?
— Arī arābiski.
— Vai zini, kāpēc es tev uzdodu tādus jautājumus?
— Tāpēc, ka es tevi interesēju.
— Un kāpēc tu mani interesē?
— Tāpēc, ka esmu ebrejs. Un tu ari.
— Klusē jel, muļķi tāds! Vai tiešām tu tik ļoti ilgojies beigt savu dzīvi uz sārta?
— Par to gan man būtu jābrīnās, — Izaks atbildēja.
— Nekad nebilsti par to ne vārda, ja vēlies būt mans draugs! Es negribu mirt!
— Pirms neesi nonācis tur, — Izaks smaidīdams nomurmināja.
— Pirms esmu bijis tur, — dženovietis lēnām atbildēja. — Bet pēc tam arī ne… Taču pirms tam — nekādā gadījumā. Tieši tāpēc es par tevi interesējos. Ko mēs atradīsim aiz okeāna?
— Zelta, dārgakmeņu un dārgumu zemes…
— Un vēl? — dženovietis jautāja.
— Cilvēkus, — Izaks atbildēja.
— Protams — cilvēkus! Un kā mēs ar viņiem sarunāsimies?
— Es nezinu, — Izaks atbildēja. — Droši vien ar žestiem. Kolumbs paraustīja plecus.
— Mēs tiešām izskatīsimies nožēlojami lielā hana priekšā, ja šķobīsim seju un mētāsimies ar rokām, — viņš smiedamies sacīja. — Kā izlīdzējās Marko Polo?
— Viņam bija tulki, — Izaks atbildēja. — Un arī brālis Džovanni.
— Brālis Džovanni?
— Viņš tur bija nonācis piecdesmit gadu pirms Marko Polo. Viņam bija tulki.
— Un vai tu, — Kolumbs jautāja, — proti valodu, kādā runā lielais hans?
— Es to saprotu, — Izaks atbildēja.
— Kādu valodu lielā hana zemē runā? — Kolumbs vaicāja.
— Tur runā vairākās valodās. Tā ir ļoti liela zeme, — Izaks atbildēja.
— Ak vai, tā nu gan ir slikta ziņa! — Kolumbs iesaucās.
— Bet mēs varbūt vispirms nonāksim Indijā? Vai Sipango?
— Ak vai, — Kolumbs drūmi atkārtoja, — viņi droši vien runā vēl citās valodās.
— Tas nekas, — Izaks viņu mierināja. — Tas nekas. Visas valodas ir līdzīgas. Ar latiņu un arābu valodu, kas ir valodu mātes, var tikt galā visur. Es sapratīšu.
— Labi, — sacīja Kolumbs, kas bija atguvis smaidu, — es tevi ieceļu par Lielā Piedzīvojuma tulku.
♦
Vai es viņai biju apsolījis dēkas tāpēc, ka vēlējos gūt virsroku pār Šarlu un ikdienas dzīves garlaicību un apnicību? Ar savu trūkumā nonākuša, Odiseju lasījuša intelektuāļa izskatu cilvēks no Jūras muitas viņai deva par tām vismaz nojausmu, smaržu un atbalsis. Kaut arī Marija sākumā vēlējās tikt no viņa vaļā kā no uzmākuļa un nekauņas, tagad viņa sāka šajā vīrā klausīties un to uzlūkot. Viņš tikko bija atgriezies no auļošanas pa stepēm un tuksnešiem ar maziem tatāru zirdziņiem Mongolijā, par kuru viņš runaja kā par Lido vai par Marnas krastiem.
— Cik jums gadu? — Marija piepeši iejautājās.
— Ak, ak! — viņš iesaucās, strauji atkrizdams pret atzveltni un likdams saprast, ka tāds jautājums ir kā trieciens.
— Magdalēna! — es viņai sacīju.
— Ak jūs sauc arī par Magdalēnu? — viņš pajautāja, atkal noliekdamies uz priekšu.
— Pa īstam nē, — Marija atbildēja. — Mani sauc par Mariju. Bet Pjērs mani dēvē par Magdalēnu, ja izdaru kādu muļķību. Vai esmu pastrādājusi muļķību?
— Neapšaubāmi, — es teicu.
— Nepavisam ne, — viņš apgalvoja. — Nieki. Tam nav nekādas nozīmes. Taču mani vairāk par visu interesē tas, ka jūs sauc par Magdalēnu un arī par Mariju. Savulaik es pazinu citu Mariju Magdalēnu.
— Ak tā? — Marija atsaucās ar lielu laipnību un šķietamu interesi, kas, ja labi padomāja, nelikās tēlota.
— Tas bija ļoti sen… — viņš teica.
Un tad viņš klusēja.
Klusums ieilga. Tas turpinājās varbūt vairākas minūtes. Tas kļuva gandrīz nepatīkams. Japāņi ēda, ne vārda nerunādami. Kaķis snauda. Nepakustēdamies. Bistro saimnieks bija atbalstījies ar elkoņiem pret leti un šķita sapņojam. Kaut kas stings piepeši bija ienācis noplukušajā bistro pāris soļu attāluma no Abadzjas un Jauna Geto Venēcijā pretapaugļošanās tablešu, atombumbu un televīzijas laikmetā. Man vēl pietika laika nodomāt — Dievs vien zina kādēļ —, ka mana dzīve vēstures svaros ir viegla un ka, par spīti tik trauslajai un maigajai Marijai, tai nav gandrīz nekādas jēgas.
— Vai vēlaties, — viņš beidzot jautāja balsī, kas šķita mainījusies, — lai es jums vēl mazliet pastāstu par viņu — un par pārējo?
— Kādu pārējo? — Marija jautāja.
— Par pārējo… — viņš atbildēja. — Par citiem. Par to, kas noticis. Par to, kas notiek…