— Protams! — Marija sacīja.
Es mazliet vilcinājos. Man šķita, ka piekrišana mūs aizvedis mazliet par tālu.
— Jā, — es abildēju.
— Labi, — viņš piekrita, — rit saulrietā satiksimies pie Jūras muitas.
Bistro saimnieks pamodās un atnesa rēķinu. Mēs piecēlāmies. Es neskaidri nojautu, kas notiks tālāk. Šķiet, tas bija tas, ko filozofi dēvē par jau redzēto.
Viņš izvilka no lietusmēteļa kabatas tūkstoš liru gabalu.
♦
Viņš gāja. Apstulbis, neizprotama spēka dzīts, nezinādams, kurp iet. Viņš ieraudzīja, ka ir iestrēdzis Tibcrija un Poncija Pilāta Jeruzalemē. Viņš gāja pa pazīstamām ielām, šķērsoja ļaužu pilnus laukumus un drīz nonāca pie pilsētas vārtiem. Lieldienu priecīgais pūlis viņa priekšā pašķīrās. Itin visi — romieši vai ebreji, lempīgie nomadi, pa ceļam iegriezušies pilsētā, pieķērušies saviem ēzeļiem vai kamieļiem, krāsotāji un namdari, mīlas svētlaimes un moku pārņemtie jaunie cilvēki, godkārīgie, ierēdņi, paklīdušas sievietes, kas meklēja klientus, tirgotāji un jūrnieki bija nodevušies savām darīšanām, domāja savas domas un saplūda ar saviem plāniem. Viņam vairs nebija nedz aroda, nedz cerību, nedz nākotnes. Viņam bija vairs tikai atmiņas, kas nospieda kā smaga nasta. Viņš jutās lidināmies tukšumā. Viņš gaja. Laiku pa laikam kāds draugs vai paziņa viņu apturēja, aicināja apsēsties un dalīties dateļu saujā vai palmu vīna krūkā. Viņš pakavējās dažus mirkļus, pārmijot pieklājības frāzes un nenozīmīgus spriedumus par aizvakardienas vakarā uznākušo negaisu vai par romiešu pārmērīgajām prasībām. Viņš piecēlās. Viņš gāja atkal. It kā viņa vienīgais darbs tagad būtu iešana.
Viņš jau bija laukā no pilsētas, kad piepeši uz takas, kas starp olīvkokiem veda lejā no pakalna, ieraudzīja sievieti, kura skrēja uz viņa pusi. Pa gabalu viņa likās līdzīga Marijai no Magdalas. Viņš atvairīja šo domu, kas jau atgādināja apmātību. Sieviete skrēja aizelsusies. Reizēm viņa meta līkumu, lai kaut ko pateiktu meitenei, kura smēla no akas ūdeni, vai zemkopim, kas strādāja tirumā. Viņa tuvojās, un viņas sajūsmas izpausmes kļuva skaidrāk redzamas. "Tā ir kāda trakā," viņš nodomāja. Stāva nogāze un daži lekni augi piepeši noslēpa sievieti skatienam. Atkal ieraudzījis viņu saulē, Ahasvērs jutās kā triecienu saņēmis: tā bija Marija no Magdalas. Pietvīkušu seju, vējā plīvojošiem matiem, joprojām skaista ar savām vijolīšu krāsas acīm, neapšaubāmi saviļņota, viņa skrēja un skrēja. Ahasvērs apstājās. Viņa aizsteidzās garam, gaitu nepalēninādama, iespējams — viņu nepazīdama. Viņa kliedza:
— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! Viņš ir augšāmcēlies!
Viņas vārdu atbalss lidinājās vakara gaisā.
Redzēta un dzirdētā apmulsināts, Ahasvērs turpināja ceļu. Ko varēja nozīmēt tāda augšāmcelšanās? Viņam par to bija tikai jāpasmejas. Viņš tai, protams, neticēja. Vai tiešām iespējams noticēt tādām aplamībām? Kaut ko līdzīgu par patiesību varēja pieņemt tikai fanātiķi vai plānprātiņi, vai histēriķi, kāda bija viņa. Tālumā viņš no jauna pamanīja Magdalēnu, kas steidzās uz Jeruzalemi. Viņš apstājās vēlreiz, salika plaukstas kā tauri un no visa spēka kliedza:
— Ja cilvēks ir miris, tad uz ilgu laiku. Tavs muļķais mīļākais tad nemaz nav miris!
Ahasvēram likās, ka pakalni un Jeruzalemes mūris atbalso viņa pēdējos vārdus. Viņš nolaida rokas, acīs sakāpa asaras, un viņš saka smieties.
Viņš šo sievieti bija mīlējis kā neprātīgs. Viņš nedomāja ne par ko citu kā vien par viņas iedvesto mīlestību. Mēnešiem ilgi un vēl pirms dažām dienām viņš būtu atdevis visu par vienu viņas smaidu, par vienu vienīgu skatienu. Viss bija pārverties. Tagad ilgi lolotā doma, ka viņš varētu novecot un nomirt viņas rokās, likās bezjēdzīga. Ahasvērs juta, ka viņus šķir vesela pasaule. Kas gan šajā eksaltētajā būtnē bija palicis no jaunās meitenes, no brīvās un pārdrošās sievietes — pārāk brīvās un pārāk pārdrošās —, ko viņš tik ļoti bija mīlējis? Viņa bija pārtapusi par citu būtni. Kad cilvēki vēlāk kādreiz vēl atcerējās
Mariju Magdalēnu, neviens vairs neiedomājās par liesmu, ko viņa bija iedegusi Ahasvēra sirdi. Mēs visi maināmies. Mēs visu laiku to vien darām kā maināmies. Vai jaunā sieviete, kas mums blakus kārto kādu dosjē vai zvana pa telefonu, ir tā pati, kas naktī aiz laimes kliegusi mīļākā skavās? Viens no pavedēja priekiem ir panākt, lai parādās sieviete, kas slēpjas aiz tās, kuru viņa rāda. Līdztekus šīm atkārtotajām un pastāvīgajām pārvērtībām mīlestiba, pievēršanās ticībai, slimība, bēdas vai reizēm — gluži vienkārši gadi rada straujas un būtiskas pārvērtības. Kas mūsos ir palicis no bērna, kādi bijām? Vai tiešām esam pārliecināti, ka esam tie paši, kas bijām pirms divdesmit gadiem? Nolūkojoties mūsu atklāto un slēpto seju mainībā, rodas doma, vai mūsu dzīvi neveido secīgas un īstenībā atšķirīgas eksistences. Marija Magdalēna un Ahasvērs, kas bija tik tuvi dzimtajā Galilejā, bez mitas attālinājās viens no otra. Steigdamās uz pilsētu, kur viņa pavēstīs labo ziņu, Marija no Magdalas uz visiem laikiem iegāja cerību un ticības mūžībā. Savā kaislībā apmaldījies, sapinies sīkumos, kas liedza redzēt lielās lietas, Ahasvērs spēra pirmos soļus leģendu pasaulē.
Viņš gāja. Viņš gāja līdz naktij. Viņš jau bija tālu no pilsētas, kad viņu sāka mocīt izsalkums. Un arī slāpes. Kaislības, godkāre, idejas un ieceres paliek otrajā plānā. Vispirms ir jāēd, jādzer, jāguļ un jādara viss pārējais. Nekad par to nebilstot ne pušplēsta vārda, grāmatu un filmu straumē, kas gāžas mums pāri, mēs pavadām savas dienas, vedot savu ķermeni uz garāžu, ēdinot un iztukšojot to. Sākot ar Klēvas princesi un beidzot ar Atlasa kurpīti, cauri Ādolfam un Parmas klosterim mūsu varoņiem, var sacīt, ir bijusi Visaugstākā dota atļauja nenodarboties ar savu ķermeni. Viņiem atļauts vienīgi nodoties mīlestībai, jo mīlestība ir saite starp sapni un mašīnu. Pirmām kārtām mēs esam mašīna un tikai pēc tam — gars un dvēsele. Ir iespējamas mašīnas bez gara un dvēseles. Vismaz šajā pasaulē nav iespējams gars un dvēsele bez mašīnas. Ahasvēram slāpa. Un gribējās ēst. Nakts nāca virsū. Viņš pamanīja gaismu kādas mājas logā. Viņš pieklaudzināja pie durvīm ar nūju, tad atvēra tās un gāja iekšā.
Lielā telpa bija pilna vīriešu un sieviešu, kas sacēla velnišķīgu troksni. Gar visām telpas sienām bija saliktas platkaklainas amforas, kurās mirdzēja gan priekšmeti, kas atgādināja diadēmas, krelles un aproces vai gredzenus, gan zelta un sudraba monētas, tur bija arī lielā nekārtībā samesti oniksa un porfīra kausi, marmora statuetes un alabastra lukturi. Pa grīdu mētājās zili, sarkani un dzelteni visādu veidu apmetņi no zīda un brokāta. Uz galda starp traukiem ar eļļu un vīnu bija sakrautas zivis, jēra gaļa, maize, medus un augļi. Vairakas sievietes bija sabrukušas uz grīdas un ķērās pie kājām vīriešiem. Daži turēja cits citu aiz pleciem un dziedāja laupītāju vai jūrnieku dziesmas, to ritmā šūpodamies kā tuksneša smiltis vai kā jūras viļņi. Visi bija apskurbuši un kliedza, un lēja vīnu uz grīdas. Goda vietā pie galda ļoti taisni un kundziski sēdēja kads izspūris vīrs; viņam bija melna bārda, un acis meta zibeņus. Ahasvērs viņu uzreiz pazina: tas bija Baraba, ko Poncijs Pilāts atbrīvoja pēc pūļa prasības apmaiņai pret galilejieti.
— Kas tu esi? — Baraba skarbi noprasīja atnācējam, kurš stāvēja uz sliekšņa un vēroja notiekošo.
— Esmu kurpnieks, — Ahasvērs atbildēja, — un durvju sargs pie Poncija Pilāta. Pareizāk sakot, es tas biju.