— Pie Poncija Pilāta! — Baraba smiedamies iesaucās. — Apsēdies! Mēs iedzersim uz Jūdejas prokuratora veselību!
Tā Ahasvērs iekļuva Barabas — politiskā aģitatora un lielceļu laupītāja banda. Ari viņš vismaz uz kādu laiku kļuva par zagli un laupītaju. Vēlāk — par kareivi, jurnieku, tirgotāju, premjerministru, ceļotāju, filozofu, diplomātu, divu pasauļu pētnieku, profesionālu pavedēju, rakstnieku un pat priesteri — viņam vajadzēja pieņemt daudzas citas sejas un strādāt daudzos citos arodos. Tie viņu daudz nepārvērta.
♦
Diena pagāja diezgan ātri. Un kā vienmēr, kad biju kopā ar Mariju, tā likās pārāk īsa. Iespējams — tāpēc, ka man bija divdesmit gadu, es nepazinu ne vismazāko alkatību, skaudību, godkāri un rūgtumu — tās biju apmainījis pret nepacietību un zinātkāri. Nejutu tieksmi nedz taisīt karjeru, nedz kolekcionēt, nedz taupīt — tas prasītu pārāk daudz pacietības un organizēšanas. No dzīves gaidīju vienīgi satraucošus notikumus un atklāsmes. Es biju pareizi rīkojies, pieķerdamies Marijai. Gan viens, gan otrs — katrs atsevišķi un abi kopā — bijām gatavi visam, tikai ne garlaicībai.
No rīta uz Akadēmijas tilta Marija bija satikusi draugus. Tur bija vesels bars: divi diezgan dzivelīgi gaišmataini jauneklīši, kas, iespējams, bija brāļi vai varbūt mīlētāji, vai varbūt gan brāļi, gan mīlētāji, kāds nezin kāda ministra kabineta padomnieks, kura dienas un naktis pārmāca putekļaini dosjē un rēgi, kas iznira no statistikas pārvaldes vai valsts padomes, diezgan skaista liela auguma rudmate, kura strādāja kādā grāmatu apgādā vai nedēļas laikrakstā, kur, šķiet, gulēja ar katru, kas nāca priekšā. Pār visu šo baru valdīja kāds vēl jauns un jau gandrīz slavens advokāts, kura vārds jums noteikti kaut ko izsacītu: viņš bija sacerējis divas vai trīs grāmatas, prata vienādi labi vērtēt izcilu bordo vīnu, Kallasas vai Barišņikova sniegumu, tāpēc viņa sarunas māksla sajūsmināja vairākas galvaspilsētas. Mēs visi kopā apsēdāmies Floriāna kafejnīcas terasē, ēdām saldējumu un dzērām kapučīno, un klausījāmies advokātā. Viņš runāja visu laiku, stāstīja visādus notikumus, kas atgadījušies ar Tintoreto un Veronēzi, par ļoti jauno Džordžoni un ļoti veco Ticiānu, vārdu sakot, viņš sajūsmināja visu kompāniju. Pēc tam mēs ar Mariju, nokaunējušies, ka nekā nezinām, tik milzīgas, nospiedošas kultūras uzvarēti, devāmies uz Skjavoni krastmalas Svētā fura baznīcu apskatīt un apjūsmot svēto Juri un viņa pūķi, svēto Džeromu un viņa lauvu, svēto Augustīnu un viņa pūdeli, kādus pirms četriem vai pieciem simtiem gadu, atrazdamies ļoti tālu no pagātnē izgaisušas realitātes, tos iztēlojās ģeniāls gleznotājs, kas izdomāja vēsturi un saucās par Karpačo. Saule sāka slīdēt uz apvāršņa pusi. Nedz es, nedz Marija vairs neatcerējāmies tipu lietusmētelī; mēs runājām par Karpačo, par Venēciju, par finansu inspekciju, no kuras nāca cilvēks ar dosjē un kura jau uzglūnēja Šarlam, par skaisto, sarkanmataino meiču, par kuru neko lielu nezinājām, par visiem, kuri bija ap mums un no kuriem bijām atkarīgi. Patlaban grasījāmies atgriezties Bučintoro pansijā, kad rietošā saule piepeši atgādinaja, ka mūs gaida pie Jūras muitas.
— Nolāpīts! — iesaucās Marija.
Abi sākām smieties un steigšus devāmies pie savādnieka, kas bija pagadījies mūsu ceļā.
Viņš jau bija priekšā.
Mūs ieraudzījis, viņš pacēla platmali un ļoti sirsnīgi sveicināja.
— Ir tāds prieks jūs redzēt, — viņš sacīja. — Jūs man mazliet esat vajadzīgi. Viss aizvien ir tik banāls un tik līdzīgs pats sev.
— Drīzāk jau mēs esam tie, kas izmanto jūs, — Marija atbildēja.
— Maldi! — viņš sacīja. — Maldi! Es esmu vecs vīrs, un jūs — pati jaunība. Jaunība vienmēr ir tā, kas modina cerības. Pēc visa, ko esmu redzējis, man visvairāk gribas gulēt.
— Taisnība, — Marija sacīja ar precizitāti un patiesīgumu, kas lielā mērā bija viņas valdzinājuma pamatā, — mēs guļam diezgan maz.
— Redziet nu, tieši tādēļ jūs man patīkat: jūsu acis ir atvērtas. Pasaule jūs uzjautrina, vai ne?
— Līdz neprātam! — sacīja Marija, kura, kopš bija kopā ar mani Venēcija, baudīja gandrīz vai nepieklājīgi labu veselību.
— Jā, — viņš nopūtās, — jums tiešām ir laimējies.
— Kas noticis? — es jautāju. — Vai mazliet skumji ap sirdi?
— Iespējams — mazs nogurums. Man bieži viss ir līdz kaklam.
— Ejiet nu! — iesaucās Marija, kurai bija ļoti laba sirds. — Jūs esat stiprs kā klints, jūs izskatāties nesagraujams.
— Tieši tā, — viņš atbildēja. — Cik nogurdinoši ir pastāvīgi būt te! Palūkojieties saulē — tā patlaban pazūd. Man gribētos darīt tāpat.
— Nepazūdiet vis, — Marija sacīja, — pirms neesat izpildījis solījumu… Atcerieties: Marija Magdalēna un vēl viss kaut kas tādā garā.
— Ak jā, taisnība… Es jums par viņu stāstīju. Tik sen nebiju izrunājis viņas vārdu…
Brīdi viņš klusēja. Piepeši viņa pleciem uzgūlās viss pasaules posts. Viņš izskatījās pēc nopērta suņa, kas baidās saņemt jaunus sitienus.
— Zināt, man ir daudz atmiņu… Daudz par daudz… Pats nesaprotu, kādēļ jums stāstu par Mariju Magdalēnu. Laikam jau tāpēc, ka jūsu vārds ir Marija, un Pjērs jūs nosauca par Magdalēnu. Varbūt arī tāpēc, ka esat gaišmataina un skaista… Viņa arī tāda bija. Jā, protams… Visi pēc viņas bija kā traki… Kas visu satur kopā? Kurš ir sacījis: visdziļākais, kas cilvēkam ir, ir viņa āda? Manuprāt, tas ir kāds no jūsējiem.
Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka tā teicis Pols Valeri. Es nekad nebūtu ticējis, ka Valeri viņš pazīst tikpat labi kā Rasinu vai Didro. Šis velnišķīgais cilvēks zināja visu, bija lasījis visu.
Mariju visvairāk aizkustināja doma par mīlestības stāstu — vienu no labajām, vecajām romancēm, kas liek raudāt karstas asaras. Satumsa vakars. Līdzko saule norietēja, parādījās mēness, kas izskatījās pēc šaura sirpja. Ap Svētā Marka laukumu un Dodžu pili šur tur sāka iedegties ugunis. Tālumā dimdēja kāda klostera vai kampaniles zvans. Venēcija ar savu jūrnieku, dodžeresu, gleznotāju un kurtizāņu kortežu iegāja naktī.
— Kā būtu, ja mēs ietu paēst vakariņas? — Marija jautāja.
— Man ir tūkstoš liru, — viņš teica.
— Es zinu, — smiedamies sacīju. — Tas no nerviem.
— Kad būsim padzēruši kafiju, atgriezīsimies te, — Marija turpināja. — Mēs iekārtosimies pie Jūras muitas kā salonā zem klajas debess, un jūs mums stāstīsiet pasakas Tūkstoš un vienas nakts garā.
— Mums nebūs tūkstoš vakaru.
— Daži mums tomēr būs, — Marija jūsmīgi sacīja. — Nāciet nu, Šeherezāde!
— Man nav viņas talanta, — viņš ievaidējās, paceļot rokas pret debesim.
— Jums ir visi talanti, — es iebildu. — Un neierobežots laiks.
— Taisnība, kas attiecas uz laiku, man tā ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tieši jūs, laimīgie, mani diezgan drīz atstāsiet, lai dotos neizsakāmās dēkās un neizteicamos sapņos. Iesim!
Man bija zināma kāda kafejnīca starp Andželo Rafaeli un Mendikoli Svēto Nikolaju. Tas nebija tuvu.
— Vai jums nebūtu nekas pretī paiet kādu gabaliņu?
Viņš sāka skaļi smieties.
— Ak, nē jel, — viņš atbildēja, — staigāšana mani nekad nav biedējusi. Esmu gājis visu savu mūžu un vēl tagad daudz staigāju.
Mēs gājām turp. Mēs nācām atpakaļ. Marija sāka nogurt. Viņš šķita nenogurdināms, viņš gāja vienmērīgiem soļiem, reizēm palēkdamies, dziedādams, atdarinādams aktierus un politiķus, reizēm apstādamies, lai stāstītu par Bizantiju, kas