turpināja Romu, par Venēciju, kas turpināja Bizantiju, par Karpačo un Tintoreto, kas turpināja Venēciju, par Malro un Sartru, kuri bija turpinājuši Karpačo un Tintoreto. Bridi sāku prātot, vai viņš savā neprātā neiedomājas, ka turpina Sartru un Malro. Viņš bija visu telpu centrs, planētas ass. Likās — pasaules vēsture vijas ap viņu. Mēs bijām ceļā uz Jūras muitu. Tā gluži kā ķīlis iespiedās Venēcijā un pasaulē, lagūnā un laikā.
♦
Dažus simtus metru no Asīzes starp olīvu birzīm paceļas mazā Svētā Damiāna baznīciņa. Jūs vēl tagad varat turp aiziet un luktā apbrīnot bizantiešu krustu. Pirms vairāk nekā septiņsimt piecdesmit gadiem to jau apbrīnoja kāds nemierpilns jauneklis. Šķiet, šis Kristus viņu uzrunāja. Jauneklis apsēdās, lūkojās uz Kristu, piecēlās, apgāja apkārt krucifiksam, atkal apsēdās un samiedza acis, aizvēra tās, piepeši atvēra un paraudzījās apkārt. Baznīca bruka kopā. Durvis nevarēja nedz aizvērt, nedz atvērt. Cauri jumtam spīdēja debesis. Lietus lija uz krucifiksu. Pjetro di Bernardones dēls piepeši piecēlās, strauji izgāja no baznīcas un uzlēca mugurā zirgam, ko pirms ieiešanas baznīcā bija piesējis pie olīvkoka aiz apsīdas.
Viņš auļiem aizdrāzās uz Asīzi un metās pie Džovanni Butadeo. Žīds bija mājās. Viņš lāpīja drēbes — kaut ko līdzīgu rupja auduma paltrakam nenosakāmā krāsā, kuru valkāja pastāvīgi. Apģērbam bija kapuce, un ap vidu tas bija sajozts ar kaņepāju virvi.
— Butadeo, — Frančesko, vel aizelsies, jautāja, — vai tu esi redzējis Svētā Damiāna baznīcu?
— Protams, — Butadeo atbildēja.
— Tā ir pakļauta visiem vējiem, tā ir gatava sabrukt, durvis vairs nevar aizvērt, un krucifiksam līst virsū lietus.
— Ak tā? — Butadeo pajautāja.
— Vai tas ir viss, ko tu par to vari pateikt?
— Es esmu ebrejs, — Butadeo atbildēja.
— Es zinu, — Frančesko teica. — Taču man likās, ka tu mīli baznīcas, kur cilvēki var iegriezties, kad ilgi ir gājuši, un atvilkt elpu, un sapņot. Baznīca, kas mirst, ir kā gabaliņš debesu, kas zūd zemei.
— Salabo to, — ebrejs atbildēja.
— Tieši to es gribu darīt, — Frančesko sacīja. — Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.
— Nu, zini, — Izaks sacīja, nolikdams lāpāmo, — tev būs vajadzīgs laiks.
— Man tā pietiek, — Frančesko apgalvoja.
— Un darba arī būs daudz, — Izaks piemetināja.
— Gan jau tikšu galā, — Frančesko teica.
— Vēl tev būs vajadzīgi akmeņi, dakstiņi, naglas, stikls un koks. Tev būs vajadzīgi darbarīki. Tas viss maksā dārgi.
— Man vairs nav naudas, — Frančesko atzinās.
— Tavam tēvam tā ir, — Žīds atgādināja.
— Viņš negrib man dot. Viņš apgalvo, ka to, ko dod, es izšķiežot un ka viņš jau tā man esot devis par daudz.
— Tad paņem naudu, — Butadeo teica.
— Tā ir laba doma, — Frančesko atbildēja.
— Citas man nav, — Butadeo sacīja.
— Es iešu, — Frančesko paziņoja.
— Mazliet padomā, — Butadeo ieteica. — Tas ir nopietnāk, nekā tu iztēlojies. Tu taču pazīsti savu tēvu. Apdomājies!
— Viss jau ir pārdomāts, — Frančesko apgalvoja. — Es eju.
— Nu, tad es eju tev līdzi, — Izaks sacīja. — Es neatstāšu tevi vienu brīdī, kad tu kļūsi par zagli. Es zinu. Esmu pieradis.
Viņi abi devās uz veikalu, kur Pjetro di Bernardone glabāja audumus. Pjetro bija aizceļojis. Veikals bija tukšs. Frančesko nebija grūti uzlauzt koka aizbīdni. Viņi atrada ļoti daudz vērtīgu vadmalu un smalku drānu. Viņi izvēlējās dažus baķus, uzkrāva zirgiem mugurā un jāja uz Foliņo, kas nebija visai tālu, kur viņus tik labi nepazina kā Asīzē un kur bija tirgus.
Tur Frančesko pārdeva tēva audumus. Viņš pārdeva arī savu zirgu. Un Asīzē viņš atgriezās, sēdēdams zirgā Butadeo aiz muguras, un tas — Butadeo, nevis zirgs — gardi smējās bārdā, iedomādamies, kādu varenu joku izšķērdīgais dēls izstrādājis ar skopulīgo tēvu.
♦
.Lalosas apkaime beidzās pie Kanāriju salām. Tās varēja sasniegt dažās dienās — sešās vai astoņās. Pretvējā varbūt pagāja desmit dienu. Kartēs tās bija ierakstītas, bija iezīmēts arī ceļš. Piedzīvojums sākās uz rietumiem no Kanāriju salām. Lai kā viņi sevi iedūšināja, Kolumbu un Esperendiosu, un viņu astoņdesmit astoņus komandas biedrus, kas redzēja pagaistam skatienam Jerro un Gomeru — salas, kas atradās visvairāk uz rietumiem, — sagrāba šausmas un kaltēja bailes. Pasaules vēsturē jau bija veikti bīstami ceļojumi. Vīnkopju tēvs un arī jūrnieku sencis Noa vecā šķirstā, kas viņu ļodzīdamies veda no Ēdenes apkaimes līdz Ararata kalnam kopā ar trim dēliem, viņu sievām un veselu baru no posta izglābtu dzīvnieku, neskaitot zivis, kurām nekāda palīdzība nebija vajadzīga, mūžam piekrāptais krāpnieks un pavestais pavedējs Uliss, kas klejoja no salas uz salu Elpenora sabiedrībā, — no Turcijas krastiem līdz pat Kalabrijai un Sicīlijai, feniķiešu kuģotāji, Hannons, kurš Kartāgas uzdevumā brauca uz dienvidiem gar Āfrikas krastu, Sindbads Jūrasbraucējs vai arābu kuģotāji, kas nokļuva līdz pat Indijai, līdz Javai, līdz Ķīnai, — viņi visi savā laikā un ar viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem uzticēja sevi jūrai. Taču neviens nemetās ne tikai nezināmajā, bet iespējams — pat neesošajā, nebūtībā, kā to darīja Kolumbs.
Galu galā nebija nekādu pierādījumu, ka Zeme ir apaļa. Apmēram pusotra tūkstoša gadu pēc Hiparha, Eratostena vai Ptolemaja, kuru ģeniālā nojauta jau ļāva izteikt minējumus, ka mūsu planēta ir sfēra, Henrijs Kuģotājs — Portugāles karaļa dēls, atgriežoties pie kāda Aristoteļa vērojuma, Mēness aptumsuma laikā bija neapšaubāmi pamanījis, ka Zemes ēna uz pilna Mēness virsmas veido apļa daļu; vairāki gudru vīru darbi, ko pārdrošnieki slepeni deva lasīt cits citam, tāpat kā Toskanelli karte un Kolumba aprēķini, rādīja, ka Indijai un Ķīnai vajadzētu atrasties kaut kur Lielā Okeāna rietumos, taču kļūda vienmēr bija iespējama. Tā bija liela atšķirība — kuģot pec redzes, no salas uz salu vai gar krastu, pat ja tas ir nepazīstams, vai doties jūrā, kas plešas līdz bezgalībai un par ko nav zināms pilnīgi nekas. Ja nu tur, otrā pusē, nav nekā vai tur gaida kaut kas vēl ļaunāks? Ja tur būs kritiens tukšumā, ja tur būs murgaini briesmoņi, vesela mūžība sāļa ūdens, neizteicamas šausmas, kas liegs atpakaļceļu? Jo iziet jūrā jau vēl nebija viss: vajadzēja arī atgriezties. Nebija iemesla priecāties par labu ceļavēju, kas piepūta buras, ja pretējā virzienā tas pārvērstos par šķērsli. Divus gadsimtus pirms Kolumba brāļi Vivaldi bija atstājuši Dženovu ar nodomu apbraukt apkārt Āfrikai, un viņi bija pazuduši. Tāpat daudzi pārgalvīgi kuģi ar vikingiem vai kartāgiešiem bija devušies tālumos, lai nekad neatgrieztos. Bija vētras un bezvējš, aļģu slazds pie Antiļu salām, brāļu Pinsonu intrigas — viņi nebija īsti uzticami, sākās kurnēšana — un, galvenais, bija rīti, kas nedēļu pēc nedēļas ausa pār jūru.
Viņi bija atstājuši Spāniju pirmajas augusta dienās. Nu jau bija pienācis oktobris. Jūra nebeidzās. Tulks Luiss Torress vadīja laiku, staigādams šurpu turpu pa Santa Maria klāju.
— Tu nodeldēsi zoles, — Kolumbs smiedamies, bet mazliet aizkaitināts, sacīja. — Pa kuģi tu būsi nostaigājis ceļu, kam vajadzētu aizvest līdz Sipango.