Dažu labu reizi mazdūšības brīžos īzakam gribējās atklāt sirdi Kolumbam un pateikt taisnību. Taču viņš iedomājās, ka ta var radīt nevajadzīgu uztraukumu un Kolumbu nevis nomierināt, bet pārbiedēt. Viņš apmierinājās ar to, ka atzinās — viņu sauc ne vien par Esperendiosu un Torresu, bet ari par Kartafilu.
— Kartafils! Kāds jocīgs vārds!
— Tā mani sauc, — īzaks sacīja, pieticīgi un gandrīz vai kaunīgi smaidīdams.
— Tas izklausās pēc macīta vīra vārda, — admirālis iebildās.
— Lai kā, — Izaks turpināja, — šis vārds varētu būt laba zīme. Sliktā latīņu un grieķu valodas sajaukumā tas varētu nozīmēt "tas, kas mīl kartes".
— Jā, tas mums var noderēt, — Kolumbs teica. — Nāc, paskaties!
Un vēlreiz, vēl vienu reizi viņi noliecās pār Toskanelli kartes kopiju, ko Kolumbs mēnešiem ilgi nēsāja visur līdzi — tāpat kā Marko Polo grāmatu. Grāmata un karte bija viņa Bībeles, viņa dārgums, viņa acuraugs. No tām viņš šķīrās iespējami reti un bieži bija redzams uz klāja ar karti padusē vai grāmatu rokā. Visgrūtākajos brīžos viņš ar bailēm sev jautāja, vai viņa aprēķini ir pareizi un vai nepastāv risks pabraukt garām Sipango un Indijas dienvidu galam un uz visiem laikiem nonākt bezcerīgā un bezgalīgā apaļā jūrā.
— Paldies Dievam, esmu bijis tālredzīgs, — oktobra sākumā viņš teica Huanam Esperendiosam. — Mums pietiks krājumu veselam gadam. Bet, ja pēc trim mēnešiem mēs neieraudzīsim zemi, — vai tad mums vajadzētu griezties atpakaļ un kuģot uz māju pusi?
— Neuztraucies, — Torress viņu mierināja. — Kaut kur jau mēs nonāksim.
— Vai dzīvi? — Kolumbs jautāja.
— Dzīvi, — Torress atbildēja. — Par to esmu drošs. To es zinu.
Luisa de Torresa ciešā pārliecība palīdzēja Kolumbam atgūt paļāvību. Admirālis savā lādē bija ielicis uz smalka pergamenta rakstītu un grezni izrotātu vēstuli Lielajam Hanam. Kad mazdūšība bija pārvarēta, viņš nesatricināmi ticēja, ka no austrumu puses nonāks tajās pašās zemēs, ko Marko Polo bija sasniedzis no rietumiem. Laiku pa laikam viņš iztēlojās, ka visdrīzāk izkāps malā tajā pusē, kur ir Sipango zelta raktuves, vai, iespējams, mazliet tālāk uz dienvidiem — Indijas krastos, rokas stiepiena attālumā no Golkondas pasakainajiem dārgumiem.
Zelts bija vājāks par bailēm. Dienas gāja. Kādā jaukā rītā, kad atkal pie apvāršņa nerādījās neviena zeme, admirālim bija jāstājas pretī nemieriem, uz kuriem musināja un kurus vēlāk klaji atbalstīja brāļi Pinsoni: Lielais Piedzīvojums ir cietis neveiksmi, nevajadzīga stūrgalvība var novest tikai nāvē, viņi pieprasīja tūlītēju atgriešanos Spānijā. Admirālis vilcinājās. Vai viņam bija tiesības piespiest šos trīsreiz trīsdesmit vīrus spēka gados, kas izgājuši jūrā ar trijām karavelām, uzņemties neapšaubāmu un, iespējams, bezjēdzīgu risku? Seviljā, Malagā, Kadisā, Palosā de Mogerā sievas un bērni gaidīja viņu atgriešanos. Ja visi Iris kuģi pazudīs, ja viņiem neizdosies atgriezties Spānijā, viss būs zaudēts uz ilgiem laikiem. Tad tomēr labāk šoreiz piekāpties un saglabāt iespējas nākotnei. Kristofors Kolumbs jau bija gatavs padoties un pavēlēt griezties atpakaļ, kad Luiss no Torresas viņu paraustīja aiz vamža piedurknes — vamzis bija vētrās un manevros saplosīts, jo admirālis tajos vienmēr vēlējās pats piedalīties.
— Ko tev vēl vajag? — Kolumbs norūca.
— Nepadodies, — īzaks čukstēja.
— Viņiem bail no nāves, — Kolumbs atbildēja.
— Viņi nemirs, — īzaks sacīja.
— Kā tu vari to zināt? — Kolumbs jautāja.
— Jūs nemirsiet, — īzaks ļoti klusām sacīja, — jo es esmu kopā ar jums.
— Kas par to? — Kolumbs nesaprata.
— Es nespēju nomirt, — īzaks sacīja, raudzīdamies Kolumbā.
Admirālis nolaida acis. Viņš atkal devās strīdēties ar brāļicm Pinsoniem un ieguva vēl trīs dienas. Trīs dienas. Un nevienu vairāk.
Aiznākamajā dienā — 1492. gada 12. oktobrī pulksten divos naktī tulks Luiss no Torresas, kas nespēja gulēt un bija iekāpis masta grozā, piepeši tumsā pamanīja diezgan augstu klinšu līniju, kas mirdzēja mēness gaismā. — Zeme!
Pēc dažām sekundēm sāka dārdēt Pinta, Ņina un Santa Maria bombardas. Abas pasaules puses bija savienotas.
♦
viņš apsēdās. Marija arī. Aizsmēķējām trīs mazus cigārus. Pie Jūras muitas jutāmies kā mājās.
— Vai spējat iztēloties, — viņš iesāka, raudzīdamies mēness apmirdzētajā lagūnā, — kuģus un karotājus, atklājējus un ģēnijus, dārgumus un sapņus, kas gadsimtu gadsimtos ir slīdējuši te garām jums, pirms jūsu acis atvērušās dienasgaismai, kad jūsu tēvu tēvi un jūsu vectēvu vectēvi vēl bija tikai atspīdums viņu tēva acīs? Varētu sacīt, ka gaisā ir palicis kaut kas no šī plānu, cerību un drāmu sabiezinājuma. Un arī no komēdijām. Protams, tāpat no kaislībām. Liela daļa pasaules vēstures ir veidojusies tieši te. Bez šaubām, tā ir niecīga daļiņa, kripatiņa, mušas mēsls, vīlē aizķēries puteklītis salīdzinājumā ar gadu miljoniem, kas aizritējuši pirms jums un tiem, kuri jums sekos. Taču tai ir diezgan liels svars tajā, par ko esat kļuvuši. Caur ebrejiem, grieķiem, Romu un tās baznīcu jus esat pirmām kārtām šīs Iekšējās jūras bērni — tās jūras, kura līdz ļoti noteiktam piecpadsmitā gadsimta beigu ritam, kad izlūks no masta augstumiem iesaucās: "Zeme!" — un kad zeme piepeši sagriļojās —, bija pasaules centrs. Un viena no atslēgām jūrai, tnare nostrum, mūsu jūrai, mūsu mātei, mūsu zemju vidus jūrai atrodas te, pie mūsu kājām, mūsu acu priekšā, ar roku sasniedzama. Tieši pa šejieni ienāca Ķīna un Bizantija, cepumi, ko ēdam, lielgabalu pulveris, krusta karu flotes, kas devās cīnīties uz Svēto zemi, un svētā Marka zirgi, kas tika izrauti no hipodroma pāris soļu attālumā no Svētās Sofijas, un tik daudzi neaprēķināmi dārgumi, kuri plūda šurp no visām pasaules malām, un pats svētā Marka augums, ko Aleksandrijā atguva venēciešu karavīri, lai viņa vārdu dotu pasaules slavenākajai bazilikai un iedvesmotu vairākus ģeniālu gleznotāju šedevrus — jūs taču esat redzējuši Ticiāna gleznu, kur svētais, lai izvairītos no jebkādas kļūdīšanās, rāda Venēcijas brašuļiem savu kapu un savu līķi.
Ticiāna glezna man neizteica pilnīgi neko. Marija raudzījās debesīs.
— Patiesību sakot, — es uz labu laimi iedrošinājos iebilsties, — jums pa īstam patīk ģēniji. Tie ir jūsu īstie medību lauki. Vēsture jūs izklaidē, jo tas pirmām kārtām ir stāsts par cilvēka gara uzvarām.
— Cīņas, impērijas, gleznas, monumenti, grāmatas, simfonijas — esmu dzirdējis visslavenākās un visvairāk apbrīnotās — ir tikai nieki un putekļi. Īstenībā mani tās nemaz sevišķi neinteresē. Tās vienīgi tulko kaut ko tādu, kas risinās zem tām, aiz tām: tas ir pasaules dvēseles, universālā gara gājiens. Nekas cits mani neinteresē.
— Bet varbūt ari sievietes?…
— Protams, tas ir viens un tas pats. Ja pastāv pasaules dvēsele, tās dzinējs ir mīlestība.
Marija neapšaubāmi garlaikojās. Viņa bija atbalstījusi galvu dūrēs sažņaugtās rokās. Man likās, ka viņa sāk snaust.
— Esmu izsmēķējusi cigāru, — viņa pačukstēja. Es gribētu dzirdēt solīto stāstu.
— Labi, — viņš sacīja, — es stāstīšu.
♦