tevs atgriezās. Viņš atrada veikalu uzlauztu, durvis raustīja vējš. Viņš pārskaitīja preces, pārbaudīja, vai viss ir vietā. Bez pūlēm viņš konstatēja, ka trūkst audumu. Pēc elementāras loģikas likumiem viņam uzreiz radās pārliecība, ka pazudušie audumi ir bijuši visskaistākie un visdārgākie — tie, kurus viņš vienmēr ir vērtējis visaugstāk. Viņam uznāca briesmīgas dusmas. Kaimiņi un kalpotāji neko nebija nedz redzējuši, nedz dzirdējuši. Viņš uzmeklēja Džovanni Butadeo, kuram uzticējās.
Žīds viņam uzreiz pateica, ka vainīgais ir Frančesko, un izstāstīja visu notikušo.
— Vai jūs abi esat sajukuši prātā? — Pjetro di Bernardone jautāja, staigādams šurpu turpu, griezdams zobus un dusmas kūsādams.
— Neuztraucies tik traki, — Butadeo atbildēja. — Tas nav tik nopietni.
— Nav tik nopietni! — Pjetro iesaucās. — Nav tik nopietni! Mani apzog, mani aplaupa, un vienīgais, ko tu vari pasacīt, ir — ka tas neesot nopietni! Es tiešām gribētu redzēt, kā izturētos tu, ja piedzīvotu kaut ko līdzīgu.
— Būtu gan ļoti grūti man kaut ko nozagt, — Butadeo smaidīdams atbildēja.
— Es par to nospļaujos! — vecais Bernardone kliedza. — Nerunā mūžīgi par sevi! Šinī gadījumā runa ir par mani. Un mani nodarbina mani audumi. Turklāt tu esi līdzzinātājs, jo jūs uz šejieni atnācāt abi, kad manis nebija mājās.
Izaks paraustīja plecus.
— Viņš tev naudu atdos. Es tavā vietā gan lepotos, ka man ir dēls, kas netaisni iegūtu naudu izlieto baznīcas atjaunošanai.
— Pirmām kārtām, tu neesi es. Un es neesmu tu. Otram kārtām, tas izskatās varen jocīgi, ka tu tā interesējies par baznīcām, nevajag pārspīlēt. Beidzot, es tev aizliedzu — vai dzirdi? — es tev aizliedzu runāt par manām precēm kā par negodīgi iegūtu mantu. Visu, kas man pieder, esmu godīgi nopelnijis. Nevienam nav tiesību man to atņemt.
— Viņš nav pārdevis tavus audumus, lai par iegūto naudu sarīkotu dzīres vai aplidotu skuķus. Viņš tos ir pārdevis, lai darītu labu.
— Es negribu, ka dara labu ar manu labumu! Lai viņš dara labu ar savu mantu! Kur ir nauda?
— Es nezinu, — Izaks atbildēja. — Tā ir pie viņa.
— Paklausies, — Bernardone sacīja, — es tev dodu četrdesmit astoņas stundas laika, lai tu atvestu pie manis dēlu un atgādātu nozagtos audumus vai, ja audumu vairs nav, atbilstošu naudas summu. Pēc četrdesmit astoņām stundām, ja dēls nebūs te, es tevi uzrādīšu konsuliem un uzlaidīšu kaklā kruķus.
Džovanni Butadeo ļoti labi zināja, kur atrast Pjetro di Bernardones dēlu: Svētā Damiāna baznīcā, kur jaunais cilvēks milzīgā eksaltācijā pavadīja dienas un naktis. Izaks devās uz baznīcu un ieraudzīja Frančesko smejamies un raudam, ar ķelli rokā un dziesmu lūpās.
— Ziepes ir, — viņš teica. — Tavs tēvs kļuvis vai traks aiz dusmām.
— Es aiziešu pie viņa, — Frančesko atbildēja. — Es viņam visu izskaidrošu.
— Man tas tiešām patiktu, — Izaks teica. — Es neiedrošinājos sacīt: tavs tēvs grib mani iespundēt cietumā.
— Ejam, — Frančesko teica.
Gaidot viņu ierašanos Asīzē, Pjetro di Bernardone bija sacēlis kājās visus, ko vien varējis. Radinieki, kaimiņi un paziņas, kas nevēlējās piedzīvot to, ko bija piedzīvojis audumu tirgotājs, apmētāja Bernardones dēlu ar zemes pikām un raidīja viņam lāstus.
— Zini, — īzaks čukstēja Frančesko, — šī ir pirmā reize, kad neesmu pirmajā rindā un kad akmeņi un lāsti nav veltīti man.
Pjetro di Bernardone ieslēdzās namā kopā ar dēlu. Viņš to lamāja visādiem vārdiem un strostēja visādā veidā, pirms sāka runāt par nopietniem jautājumiem.
— Kas visu to lietu izdomāja? — viņš dēlam jautāja.
— Tas biju es, — Frančesko atbildēja.
— Tu viens pats?
— Es viens pats.
— Un Butadeo?
— Viņš mani tikai pavadīja.
— Kur ir audumi?
— Pārdoti, — Frančesko teica.
— Kur ir nauda?
— Izdota par baznīcu.
— Visa?
— Gandrīz visa.
— Kur ir atlikums?
— Es to laikam kaut kur nometu. Lāgā neatceros. Varbūt aiz baznīcas.
— Vai tu esi traks? — Pjetro pārskaities jautāja.
— Jums taisnība, tēv, — Frančesko atbildēja. — Es būtu darījis gudrāk, ja bagātnieku netaisno mantu būtu atdevis kādam nabagam.
Tieši šīs nekaunīgās atbildes dēļ Pjetro di Bernardone nolēma ieslodzīt dēlu cietumā. Džovanni māte darīja visu iespējamo, lai viņu no tā atrunātu. Tēvs par piedošanu negribēja ne dzirdēt. Citu tirgotāju musināts, viņš galu galā iesniedza sūdzību pats pret savu bērnu. Tā kā lieta likās neskaidra, jo saistījās ar kādu baznīcu, konsuli tēvu un dēlu sūtīja uz bīskapa tribunālu. Ebrejs īzaks tika nosaukts par liecinieku un, iespējams, arī līdzzinātāju. Divpadsmitā gadsimta beigās vai trīspadsmitā gadsimta sākumā Asīzē nemaz nebija tik daudz iespēju izklaidēties. Kopš kara ar Perudžu visi jutās kā aizsnaudušies. Nu varēja sākties skaists cīniņš.
♦
Baraba bija varonis un nelietis. Viņš bija Cadoka, Menahema un Eleazāra jūdu mantinieks, un tie visiem spēkiem bija pretojušies romiešu klātbūtnei. Viņš bija rakstu mācītāja dēls no Ģenaceretes, bet no mātes puses piederēja pie farizeju dzimtas — tie bija augstprātīgi un aprobežoti. Audzināts stingrā ticībā, viņš diezgan agri piebiedrojās zelotu klanam un sadraudzējās ar kādu drūmu un nemiera mocītu vīru, kas atstās vēsturē savu vārdu: Jūdu Iskariotu.
Zeloti bija nacionālisti un dievbijīgi ebreji, kuru vienīgā cerība bija Mesijas atnākšana — tas atbrīvos ebrejus. Jūda domāja, ka ir atradis mesiju Jēzus personā. Viņš Jēzu sauca par rabi — Skolotāju. Galilejieša darbība, viņa mācība un brīnumi abiem draugiem bija bezgalīgu sarunu un strīdu temats: Baraba neuzticējās Jēzum, ko Jūda bezgala mīlēja.
— Kā gan tu neredzi, — Jūda sacīja, — ka Skolotājs ir Mesija, kura atnākšanu sludinājuši pravieši? Viņš ir Tā Kunga svaidīts, viņš ir Taisnības Mācītājs, viņš ir Dieva Dēls.
— To mēs vēl redzēsim, — Baraba atbildēja. — Ja tas viss ir tā, kā tu saki, viņš drīz vien ietrieks romiešus jūrā. Lai viņš to izdara — tad es būšu viņa sekotājs.
Jūda kļuva par mistiķi — tāpat kā viņa Skolotājs. Baraba aizvien vairāk un vairāk sliecās uz praktisku darbību. Galu galā viņš savāca ap sevi brašuļus, kurus nemēdza mocīt sirdsapziņa. Bija vajadzīga nauda, ko tiem maksāt, un viņš to ņēma tur, kur tā bija. Tas bija tas pats, ko vēlāk zem dažādām debesīm darīja Kartušs vai Mandrēns, Vilja vai Sapata, sarkano vai balto bandas, kas Krievijā cīnījās zem atšķirīgiem karogiem. Barabas ļaudis naktīs ielavījās bagātu romiešu mājās, uzbruka karavānām, kas nāca no Sīrijas, pieprasīja meslus ganāmpulku un zemju īpašniekiem. Viņi nebaidījās nogalināt. Arī spīdzināt ne. Poncija Pilāta leģionāriem beidzot izdevās Barabu sagūstīt. Viņu ieslodzīja cietumā daļēji kā laupītāju, daļēji — kā politisko pretinieku.
Barabas piekritēji darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu savu vadoni. Trīs reizes pēc kārtas viņi mēģināja sarīkot bēgšanu. Tā neizdevās. Tad viņi ķērās pie citiem paņēmieniem. Viņi iedabūja savus cilvēkus pat pie Poncija Pilāta. Vairāki bandas locekļi galu galā piekļuva pie ieslodzītā vadoņa. Dienā, kad Marija no Magdalas ieradās pili, vienam no viņiem jaunais Kartafils iedvesa ģeniālo domu, ko pieņēma Poncijs Pilāts,— apmainīt Barabu pret galilejieti, kuru viņš bija sācis ienīst un kuru Jūda Kaīfā izdeva romiešiem, jo jutās vīlies, ka Debesu valstība zemes virsū neiestājas tik drīz.