♦
Vina bija tik dramatiska, ka piepildīja visas cerības. Tas notika 24. februārī — Svētā Mateja dienā, un Svētais Matejs bija māceklis, ko izraudzījās Jūdas vieta. Bīskaps bija skaists vīrietis ar mazliet nicīgu vaibstu ap muti. Viņš bija apveltīts ar taisnības izjūtu un žēlsirdību. Viņš noklausījās, kā Pjetro di Bernardone izklāsta visus pārmetumus: Frančesko ir nepakļāvīgs un dumpīgs, izšķērdīgs, niekkalbis, sapņotājs un nekauņa. Viņš tēvu apkaunojis visos iespējamos veidos. Viņš tēvu apzadzis. Viņam vienalga kādā veidā ir jāatdod nauda par audumiem, ko viņš nolaupījis ar Butadeo palīdzību.
Pjetro di Bernardones garā apsūdzība tuvojās beigām, bīskaps gatavojās pievērsties Frančesko, lai uzklausītu arī viņu, kad norisinājās patētiska scēna, kas apstulbināja gan aculieciniekus, gan nākamās paaudzes: lai nepaturētu nekā no tēva mantojuma un netaisni iegūtās mantas, Frančesko viena mirklī atbrīvojās no visiem apģērbiem, kas jau tā bija visai pieticīgi, un kails ka no mātes miesām, ne vārda neteikdams, viņš nometa drēbes pie Pjetro di Bernardones kājām. Pēc tam viņš iesaucās:
— Līdz šim es par tēvu saucu Pjetro di Bernardoni. Tagad es varu sacīt: "Mūsu Tēvs debesīs."
Tad Džovanni Butadeo novilka savu vadmalas paltraku, kas ap vidu bija apsiets ar kaņepāju auklu, kā mēdza siet tā laika zemnieki, un pameta to draugam. Frančesko to uzvilka mugurā un skaļā balsī sacīja:
— Lūk, ko es vēlējos, jo Tas Kungs ir teicis: "Nezūdieties par savu dzīvību. Raugieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne ievāc labību šķūņos, bet pats Debesu Tēvs par viņiem gādā. Vai tad jūs neesat vairāk vērti par putniem? Neglabājiet savās jostās nedz zeltu, nedz naudu, neturiet sev nedz divus apmetņus, nedz ceļasomu."
Tik lielas dievbijības pārsteigts, bīskaps par pieņemšanas zīmi uzlika rokas uz svētā Franciska galvas. Mazo brāļu ordenis bija piedzimis, un viņu ietērps arī. Franciskāņu kustība bija tikai daudzu sektu saplūšana — tās visas sacēlās pret baznīcas laicīgo varu un bagātību: begardi, valdieši, ilumināti, bogomili, albiģieši jeb katarieši… Lai cik atšķirīgi viņi bija, visi sludināja atsacīšanos no laicīgās mantas un askēzi. Tankuelēns, Arnaudo da Brešija, Petruss no Bruisas, Joahims de Flors sludināja samaitātās baznīcas bojāeju un drīzu jauno laiku evaņģēlija atklāšanos. Brīnumainākais bija tas, ka Franciska dumpis, kas tiešā veidā pievienojās tik daudziem pārmetumiem un sašutumam, attīstījās baznīcas klēpī. Viss tajā svētā Mateja dienā norisinājās, satiekoties tēvam un dēlam, bīskapam un Butadeo: šī diena iezīmēja pavērsienu ne tikai kristiānisma vēsturē, bet arī mūsu visu vēsturē. Asīzes bazilikas freskā Džoto notikumu atstāsta labāk par mani. Zem platām kāpnēm, kas ved augstos torņos, sapņu terasēs un neiespējamās lodžijās, Butadeo ir redzams tieši aiz svētā Franciska. Viņš slēpjas, jo ir kails. Viņš izskatās apmierināts ar padarīto. Viņš bija savārījis ziepes, un iznākums bija labs. Viņa sejā nojaušama tāda pati atsvešinātība kā tiem, par kuriem nav lāgā zināms, vai viņi joko, vai veic dižus darbus, un kuri ir jau tālu projām.
Pēc dažiem gadiem pāvests Innocentijs III, kura valdīšanas sākums saistās ar imperatora Fridriha II avantūru sākumu, sapnī redzēja Laterana Svētā Jāņa baznicu — slaveno, Konstantīna dibināto baziliku, kas tolaik jau bija Romas katedrāle, sagrīļojamies pašos pamatos. Mirklī, kad tā jau draudēja sabrukt, parādījās mazs, pēc izskata pavārgs vīriņš, kuram sekoja pamatīgs tēvainis. Viņi abi bija ģērbušiesm ar kaņepāju auklu sajoztos rupja auduma paltrakos ar kapuci. Abi visiem spēkiem turēja baziliku un izslēja to atkal taisnu. Kad satraukums norimās, Innocentijs III pazina sīko vīriņu: tas bija Asīzes Francisks, kas pirms dažām dienām bija meties pāvestam pie kājām. Visā Romā, Itālijā un drīz arī visā kristīgajā pasaulē runāja par Pjetro di Bernardones dēlu Svētā tēva sapnī. Benoco Gocoli, kolorītais un spožais gleznotājs, kas radījis Mediči Rikardi kapelas fresku Gudrie no Austrumiem Florencē, pāvesta sapni uzgleznoja Montcfalko baznīcā, kas atgādina ērgļa ligzdu netālu no Foliņo. Tur redzams Asīzes mūks, kas balsta baznīcu. Turpretī neviens nav runājis par svētā Franciska spēcīgāko biedru Innocentija III sapnī: tas bija Žīds Izaks, saukts par Butadeo. Iespējams, ka dažādu iemeslu dēļ tiešām bija labāk viņa vārdu neminēt.
♦
par to, kā 1492. gadā Kristofors Kolumbs un Izaks no Dženovas atklāja Ameriku, ir pateikts viss — vai gandrīz viss. Pirms tomātiem, kartupeļiem, tango un Borhesa viņi atveda uz Veco pasauli trīs varenus un atšķirīgus dārgumus: zeltu, tabaku un sifilisu. Zelts jau bija pazīstams. Romieši, skiti, grieķi, ēģiptieši, feniķieši, šumeri — visi pazina zeltu un mīlēja to. Bieži vien arī pielūdza. Tas bija bagātības, varas un skaistuma simbols. Tā dēļ cīnījās. Tā dēļ mira. Auri saerafames: kopš Mida, kopš Jasona, kopš Hērakla un hesperīdām baismīgas alkas pēc zelta veda pasauli pazudināšanā, pretī tās pastāvīgi draudošajam un pastāvīgi tālākā nākotnē atvirzītajam galam.
— Zelts! Zelts! — Simons Fusgengers sacīja, rādīdams Dodžu pili un Svētā Marka laukumu, un visas gaismas, kas mirdzēja naktī, un Marijai — varu zvērēt — nepavisam nenāca miegs. — Zelts! Jus taču varat iedomāties, kādas ir manas attiecības ar zeltu kopš tik ilga laika. Vai gan es būtu bijis tas, kas esmu, — un vai arī jūs būtu tie, kas esat, bet jums tas nav tik svarīgi, jo jūs nepastāvat tik ilgi, — ja nebūtu zelta? Esmu dzīvojis zem zelta zīmes. To postīja, to vajāja, to meta liesmās. Tas atdzima no pelniem. To dzina lauka pa durvīm, un tas atgriezās pa logu. Tas nav šķirams no varas un no mīlestības. Vai jūs mīlat sievieti? Pasakiet viņai to ar zeltu! Un, ja jums zelta nav, es jums pareģoju nelaimi, jo citiem tas ir. Vai jums ir lielas idejas? Kur ir zelts? Vai jūs izdarāt valsts apvērsumu? Kur ir zelts? Jūs gribat palīdzēt citiem, izglābt tos, balstīt tos dzīvē? Zelts, kur ir zelts? Zelts ar savu svaru sagrāva baznīcu, kas bija uzcelta pret to. Zelts ir sagādājis lielas rūpes un pēc daudziem pavērsieniem kļuvis par galamērķi revolūcijām, kuras nogalinājušās miljoniem cilvēku, lai zelts vairs tos neapspiestu un lai par to vairs nerunātu. Esmu glāstīts zelta dēļ, esmu tā dēļ spīdzināts un mests liesmās, zelta dēļ esmu nests līdz altāru pakājei un pat līdz troņa pakāpieniem, līdz alkoviem. Tāpat kā sekss un nāve, zelts ir viens no trijiem dieviem, kas valda pār jūsu likteņiem. Kad Kristofors Kolumbs devās Lielajā Piedzīvojumā, viņu ļoti katoliskās majestātes Ferdinands un Izalbella no tā gaidīja tikai vienu: zeltu. Kolumbs viņu augstībām apsolīja, neskaitot garšvielas un kokvilnu, mastikas koka gumiju, alveju un rabarberu, kanēli un "vergus, cik Viņas vēlēsies", — arī "zeltu, cik Viņām vajadzēs". Šo zeltu majestātes un Kolumbs cerēja iegūt nevis Amerikā, par kuru pilnīgi nekas nebija zināms, bet gan Indijā, Sipango, Katajā no Lielā Hana, ko viņi pārsteigs nesagatavotu. Visā šajā notikumā visvairāk jābrīnās par to, ka, par spīti tik daudziem maldiem, viņi nepievilās: sākās zelta laikmets, pār Spāniju gāzās zelta straume. Vai tas bija labi vai slikti — tas ir cits jautājums. Cenas sāka pieaugt. Kolumba un Huana Esperendiosa zelts izraisīja inflāciju. Iespējams, ka Eldorado ir Leiputrija. Taču pirmām kārtām tā ir murgu un ilūziju zeme.