Viņš klusēja, iegrimis tālās atmiņās, apcerēdams sen pagajušus notikumus. Liels kuģis peldeja starp Jūras muitu un isola San Giorgio, un līdz mums atplūda mūzikas skaņas.
Pretēji zeltam, tabaka Eiropai bija kaut kas jauns. Jau dažas dienas pēc izkāpšanas svešās zemes krastā Luiss de Torress sastapa grupu taino indiāņu, kas nesa uz savu ciemu zāles, kuru dumus ieelpoja. Zāles tika satītas gara cigāra. Cigārs tika iedegts ik reizi, kad indiāņi apstājās, un to darīja zēni, kas nesa gruzdošus kokus. Cigārs tika dots no rokas roka, ikviens ievilka dažus dumus. Mums ir diezgan grūti pieņemt, ka Sokrāts nesmēķēja pīpi, Veress nepīpēja cigāru, ka Luijs XI vai Lukrēcija
Bordža strādājot vai pēc baznīcas augstmaņu dzīrēm, vai pēc mīlestības neuzsmēķčja cigareti ar zeltītu iemuti. Huans de Espйra en Dioss un Kristofors Kolumbs piedūmoja Veco pasauli. Pateicoties tieši viņiem Punch, Montecristo, Hoyo de Monterrey un Gloria Cubana padara bagātu Fidelu Kastro un Zino Davidovu, pateicoties viņiem, Bodlērs līdzās vīnam apdzied dievišķās cigaretes un Žorža Sanda skandalizē ļodzīgo restaurāciju un jūlija monarhiju, vēstnieks Žans Niko ievieš tabaku Katrīnas dc Mediči galmā. Ar cigaretēm, šņaucamtabaku un košļājamo tabaku viņi sagatavo ceļu narkotikam, kas kļūs par vienu no lielākajām gadu tūkstoša beigu problēmām. Viņi velk sev līdzi visus smēķētāju vēža paveidus, kas dažus gadu simtus pēc Lielā Piedzīvojuma būs savākuši gandrīz tikpat daudz upuru kā mūslaiku lielie slepkavas — sirds un automobilis, pirms sākas AIDS, kas ir mantinieks mērim — lielajam mērim, melnajam mērim, kurš spožākaja laikmetā Eiropā aizrāva gandrīz katru otro tās iedzīvotāju un kura beigas Venēcijā atzīmētas, uzceļot Svētās Marijas Izdziedināšanas baznīcas ansambli, — tās varenais blāķis kopā ar Jūras muitu slienas tieši mums aiz muguras.
— Un sifiliss! Ak, sifiliss! — viņš čukstēja, izmantojot Marijas prombūtni — viņa bija aizgājusi nopirkt paciņu cigarešu kādā visu nakti atvērtā bārā pāris soļu attālumā no Izdziedināšanas baznīcas — aizlicis roku mutei priekšā kā Moriaks, kad viņš runāja par grēku. — Ar sifilisu ir daudz sarežģītāk. Nelabā kaite, il morbo gallico, franču slimība vai Neapoles slimība, kurai bija tik liela loma mūsu visu vēsturē, piemeklēja pat jūsu Flobēru Nīlas priekamājās, — vai zināt, ka viņš apgalvoja — tas esot tāds Austrumu jautājuma aspekts, kuru Revue des Deux Mondes pārāk atstājot novārtā; tas, ko viņi sauca par apakšbikšu kaiti, — līdz pat jūsu Mopasānam, kas cīnījās pret drausmīgām sāpēm doktora Blanša klīnikā, līdz amerikāņu romāniem, kur šai kaitei ir milzīga, bieži vien komiska un reizēm pārspīlēta loma, — šīs slimības
Eiropā paradījās apmēram 1500. gadā. Jūs atradīsiet ļaudis, kas apgalvos, ka šī sērga radusies Francija viduslaiku beigās — Burgoņas un Parīzes apkaime, ka tieši Francijas karapulki to aiznesuši uz Neapoli — tāpēc to sauc gan par franču, gan Neapoles slimību — un uz Itāliju. Spriežot pēc Dižonas arhīviem, 1463.gada jūlija kāds klients aizstiepis Burgoņas prostitutu pie tiesas, jo tā liegusies, kaut gan naudu paņēmusi. Viņa aizstāvējusies, teikdama, ka ir rīkojusies klienta interesēs, jo sirgstot ar nelabo slimību. Dažus gadus pirms gadsimta beigām — taču iegaumējiet, ka nu jau ir runa par Lielā Piedzīvojuma gadu, — Parīzes vārti tika slēgti visiem, kurus varēja turēt aizdomās par sirgšanu ar nelabo kaiti. Es tiešām negribētu piedēvēt Lielajam Piedzīvojumam sifilisa un ievazāšanas monopolu, bet es lāga neticu sifilisa gadījumiem pirms tā. Pilnīgi piekritu, ka arī pirms Amerikas atklāšanas bija venēriskās slimības. Bet sifiliss, nelabā kaite, vecā, laba sērga ar briesmīgajām sāpēm, kas padara traku, — es palieku pie tā, ka šī kaite sākās pēc Lielā Piedzīvojuma. Luisa de Torresa un Kristofora Kolumba ļaudis atgriezās Spānijā jau slimi 1493. gada sākuma. Bet Šarla VIII franči sagrāba Neapoli tikai 1495. gadā — slimībai bija jau ilgs laiks, kad izplatīties.
Labi! Tikai neiedomājieties, ka mani ir apmājis sifiliss. Un tomēr līdz AIDS, kas neapšaubāmi pļauj pamatīgāk, šī kaite nodarbināja mūs visus. Reizēm es tādēļ mazliet niknojos uz Huanu de Esperu en Diosu, kas pagādāja gan vēzi ar tabakas starpniecību, gan sifilisu. Padomājiet, cik pasakaina dzīve bija Atēnās un klasiskajā antīkajā pasaulē, kur valdīja homoseksuālisms bez aizspriedumiem, kur vēl nebija grēka jēdziena un neviens nebaidījās nedz no AIDS, nedz sifilisa un droši vien arī no vēža ne — iespējams, tāpēc, ka cilvēki mira pārāk agri. Tas bija skaists laiks. Manuprāt, Grieķijas un Romas laiks ir leģendas laiks tieši šā iemesla dēļ daudz lielākā mērā nekā visu citu iemeslu dēļ — zināt, ja runājam par kolonnām, traģēdijām, meiteņu un diska metēju skulptūrām vai vāzēm.
— Nu, nevajag jau pārāk dusmoties uz Huanu de Esperu en Diosu: Amerika būtu atklāta tā vai citādi un sifiliss tik un tā būtu mūs sasniedzis. Lai jau tas būtu, pateicoties viņam.
— Paldies viņa vārdā! — viņš norūca.
— Un jūs pats… Kā lai pasaka?… Vai jūs nekad…
— Saķēris sifilisu? Protams, ka esmu! Man par to ir lieliskas atmiņas! Bet es vienmēr esmu izveseļojies. Tā ir tikpat kā nolādētība: es vienmēr saķeru visu un vienmēr no visa izārstējos. Reiz Ungārijā, pēc viesībām pie grāfienes…
— Kādas grāfienes?
— Nu, grāfienes! Grāfienes Batorijas… Pamodos vēlu no rīta. Nav iespējams pačurāt. Tad es atgriezos pie grāfienes un… Bet — cst! Rau, tur nāk Marija.
Marija parādījās, tumsā starodama, ar cigarešu paciņu rokā.
— Patuitdea!— iesaucās Fusgengers. — Procedit un luna. Nē, nē, es netulkošu kā Tulē: "Šīs jaunās meitenes seja neizstaro dzīvu prātu."
— Par ko jūs runājat? — viņa nevērīgi jautāja, neko nezinādama par Tulē un viņa stāstu Mana draudzene Nana.
— Par Ameriku, — es atbildēju, — par Kolumbu un lamām.
— Ak tā? — Marija pārjautāja. — Par lamām… Vai tad šie dzīvnieki mums ir piespēlējuši sifilisu, kā zaļie mērkaķi esot piespēlējuši AIDS?
♦
Divpadsmitā gadsimta beigās un trīspadsmitā gadsimta sākumā visiem pāri pacēlās divi viri: viens no viņiem bija imperators Fridrihs II, otrais — svētais Asīzes Francisks. Džovanni Butadeo bija saistits gan ar vienu, gan ar otru. Uz šo sen pagaisušo gadsimtu sliekšņa drūzmējās pāvesti, karaļi, svētie, teologi, filozofi, karavadoņi. Sakot ar Fridrihu Barbarosu un Heinrihu IV, Romas ģermāniskajiem imperatoriem, ar Indriķi Plantagenetu, Ričardu Lauvassirdi un Jāni Bezzemi — tris Anglijas karaļiem, ar Filipu Augustu un Svēto Luiju — Francijas karaļiem, ari ar Simonu de Monforu, ar Flandrijas Boduenu, līdz Džoačino da Fjorem, svētajam Dominikam, lidz svētajai Klārai un Padujas svētajam Antonijam, lidz svētajai Ungārijas Elizabetei, lidz svētajam Bonavenlūram, lidz svētajam Albertam Lielajam, lidz svētajam Akvlnas Tomam un Rodžeram Bēkonam, neaizmirstot arābu Averroesu un ebreju Maimonidu, nemaz jau nerunājot par pāvestiem Innocentiju III un Gregoru IX, kādreizējo Ostijas kardinālu Ugolino, — skatienam paveras vesela spožu portretu galerija. Mazliet vairāk nekā simt gados — bet tā jau ir gandrīz visos laikmetos — talants, svētums un ģenialitāte plūda straumēm. Tapat ari godkāre un nežēlība. Katrs savā veidā — un dažkārt diezgan skarbā —jebkura no šim personībām ir vīrišķības mācība, gudrības paraugs un aizraujošs romāns. Un tomēr, manuprāt, savā diženumā neviens nesasniedz svēto Asīzes Francisku un Fridrihu II. Par abiem viņi iemieso visu labāko, par ko vien cilvēks var sapņot. Imperatora Heinriha VI dēls, Barbarosas mazdēls Fridrihs II ir viens no tiem varenajiem Hoenštaufeniem, par kuriem vis smiekli nenāk. Pa mātes līniju viņš cēlies no leģendārajiem karaļiem, kas, no Normandijas nākuši, atņēma arābiem Sicīliju. Dienviditālija, Apūlija, Sicīlija ir viņu visvairāk iemīļotās zemes. No tēva puses būdams ģermānis un svētās Romas impērijas mantinieks, viņš ir Kārļa Lielā pēctecis, kas smeļas varenību ģermāņu zemēs un ļoti drīz ar savu veiksmi, nedzirdēto valdzinājumu un vēl vairāk ar gudrību nekā ar armijām pārstāv viduslaiku Eiropā dominējošo spēku. Pietiek uzmest acis kartei, lai saprastu, kādas briesmas viņš iemieso pāvestam, kura zemes no ziemeļiem iejož Vācija, bet no dienvidiem — Sicīlija. Svētā ģermāniskā Romas impērija ir Romas laicīgā roka, tās dabiskais sabiedrotais, tās laicīgā vara. Pamazām vien impērija kļūst par aizvien draudīgāku pretinieku. Caur arābisko Sicīliju Fridrihs II Hoenštaufens ir piesātinājies ar islama dižo dvēseli. Viņš dodas krusta karā, kad pāvests viņu ir izslēdzis no baznīcas. Pāvests ir viņa draugs un kļūst par ienaidnieku. Islams ir viņa ienaidnieks un kļūst par draugu. Pilnīgi bez kaujas viņš uzliek sev galvā svēto Jeruzalemes karaļa kroni. Būdams Aleksandra Lielā, Jūlija Cēzara un Augusta pēctecis, viņš šajā zemē kļūst par dzīvu Mesijas ēnu. Bet it sevišķi pāvesta acīs viņš kļūst par kaut ko līdzīgu paša Antikrista veidolam. Ar savu musulmaņu jaunavu harēmu, ar astrologu, saracēņu, vanadznieku un plēsīgo zvēru pavadonlbu viņš gan fascinē, gan biedē. Viņš sevī sakopo visu simbolikas un tradīciju spožumu, un viņš nodibina modernu valsti.