— Šajā pasaulē ir vismaz viena lieta, no kuras tu esi atteicies. Ir kaut kas šajā pasaulē, ko tu esi atstājis novārtā, nonicinājis un apsmējis.
— Tu pats redzi, ka man ir daudz ko mācīties no tāda neticīgā kā tu un tāda žīda, kāds tu esi. Pasaki, kas ir šis Dieva radījums, kam tiesības tik ļoti par mani sūdzēties?
— Tas ir tavs augums, — īzaks sacīja.
— Nu labi, — Francisks atbildēja, — lai brālis augums man piedod. Un lai tas gavilē kopā ar mani. Jo mums pieder viss. Bet mēs visi esam Dieva rokā.
Džovanni Butadeo tūlīt neatbildēja uz drauga lūgumu. Nākamajā gadā pēc Franciska nāves savukārt nomira pāvests un Ostijas kardināls Ugolīno tika ievēlēts par augstāko baznīcas valdnieku; viņš pieņēma Gregora IX vārdu. Tāpat kā pāvesti pirms viņa un pēc viņa, Gregors IX kļuva par imperatora Fridriha II pretinieku. Pēc pāvesta ievēlēšanas bija pagājuši tikai daži mēneši, kad no baznīcas izslēgtais Fridrihs II devās krusta karā. Viņš tikko bija izcēlies Svētās Žannas d'Arkas ostā un savācis tūkstoš bruņinieku un tūkstoš svētceļnieku, kad ieradās arī divi franciskāņi: tos bija sūtījis pāvests, lai visiem atgādinātu, ka imperators ir izslēgts no baznīcas, un aicinātu kristīgos nepakļauties tam, kas tomēr ir atbrīvojis svētās vietas. Abi franciskāņi bija tikko mirušā Asīzes svētā mācekļi un draugi. Viņus pavadīja Džovanni Butadeo.
Jau pirms vairākiem gadiem Ostijas kardināls Ugolīno bija Asīzē dzirdējis par Butadeo lielo apdāvinātību valodās. Pāvests Gregors IX nebija aizmirsis Pjetro di Bernardones un viņa dēla Frančesko draugu. Viņš lūdza, lai tas pavada abus sūtņus franciskāņus uz Sīriju un Svēto Zemi misijā pret Fridrihu II. Šoreiz aiz ziņkārības un arī sava drauga Frančesko piemiņai Žīds piedāvājumu pieņēma.
Viss nenokārtojās tā, kā pāvests bija cerējis: imperators savaldzināja Džovanni Butadeo. Savukārt Fridriham II, kam patika diskusijas ar mācītiem vīriem un kas apvienoja iecietību ar varaskāri, pamazām iepatikās sarunas ar savu ienaidnieku franciskāņu draugu Zīdu. Imperatoru pārsteidza un izbrīnīja Butadeo zināšanas par seno Jeruzalemi. Rādot Krusta ceļu vai Poncija Pilāta pils atrašanās vietu, viņš bija daudz pārāks par kapelāniem un hronistiem. Viņi sarunājās latīniski, vāciski, kā arī sicīliešu un apūliešu dialektā, no kura vēlāk izveidojās tautas runātā itāliešu valoda, kam svētais Asīzes Francisks Umbrijā savukārt piešķīra formu serafiskajās dziesmās jeb Himna Saulei un ko Dante gadsimta beigās un nākamā gadsimta sākumā apveltīja ar pilnību.
Daudzi jautājumi, par kuriem sarunājās imperators un ebrejs, mums šodien liktos gandrīz nesaprotami. Fridrihu II, ja neskaita viņa strīdus ar pāvestu un kaulēšanos ar musulmaņiem par Jeruzalemi, visvairāk interesēja, kā Zeme novietota virs elles un vai to tur kaut kas cits vai tikai gaiss un ūdens. Un vēl — cik īsti ir debesu un kāds attālums tās šķir citu no citas. Šis gandrīz universālais valdnieks, kas bija radījis senāk nevienam neiedomājamu birokrātiju, kura ir modernās valsts pamata, reizē dzīvoja viduslaiku pasaulē, pār kuru valdīja ja ne gluži māņticība, jo tā jau atzina lietu nepieciešamību, kas iejundīja determinismu, tad vismaz simbolu un sakaribu pilna Providence. Lielā slepenibā viņš Džovanni Butadeo rādīja dāvanas, ko bija saņēmis no sava kolēģa priestera Johanesa: azbesta apģērbu, ko uguns notīrīja, bet nesadedzināja, jaunības eliksīru, gredzenu, kurš padara neredzamu, un gabaliņu gudrības akmens. Imperators ar viņu runāja arī par Aristoteli un Maimonīdu, kuru augsti vērtēja un par kura darbu Nomaldījušos vadonis bija vismaz dzirdējis. Bezgalīgas diskusijas un reizēm pat disputus starp imperatoru un ebreju rosināja atšķirības starp zēraviem un ķerubiem. Viduslaiku mitoloģijā eņģeļi bija sadalīti deviņās kategorijās, kas cieņas ziņā nebija līdzīgas un grupējās pa trim:
Pirmā hierarhija: Zēravu koris, Ķerubu koris, Troņu koris.
Otrā hierarhija: Varu koris,
Tikumu koris, Spēku koris.
Trešā hierarhija: Majestāšu koris, Ercenģeļu koris, Eņģeļu koris.
Imperators Fridrihs II bija pārliecināts, ka iemieso šajā pasaulē paša Mesijas ēnu, un, pāvestam par lielām dusmām, apgalvoja, ka viņam ir tieša pieeja Dievam. Lai šo pieeju atvieglotu, viņš pats sevi slavējamā pieticībā bija piepulcinājis ķerubu kategorijai.
— Cēzara un Augusta pēctecis, — īzaks viņam sacīja, — Romas imperators ir šīspasaules ķerubs, bet Francisks ir tās zēravs.
— Zēravs! — imperators eksplodēja. — Ar kādām gan tiesībām šis vīrs, kam ir liela slava, bet kas stāv daudz zemāk par mani, varētu atrasties tik augstu debesu hierarhijā?
— Tāpēc, ka viņam nepieder nekas, un, ja nekas nepieder, cilvēks ir vistuvāk visam.
— Man pieder gandrīz viss.
— Bet viņam — nekas. Un nekas ir ļoti lielā mērā tuvāk visam nekā gandrīz viss.
Strīdi par visu un par neko, par zēraviem un ķerubiem un par imperatora un svētā vietu Visuma hierarhijā kaitināja
Fridrihu II. Kādu dienu, gribēdams Džovanni Butadeo pārbaudīt, viņš jautāja, kāds ir attālums starp viņa pili un debesīm. Izrādījās, ka Fridriha II arhitekts bija kāds ebrejs no Salerno. Šis ebrejs bija Izakam stāstījis, ka pirms zināma laika imperators sakarā ar ūdens mīkstināšanu licis par plaukstas platumu pazemināt pils lielās zāles un pagalma bruģējumu, īzaks palūdza, lai viņam ļauj kādu bridi pārdomāt imperatora jautājumu, paņēma dažus instrumentus, bridi vēroja astrolābiju, ko Fridriham bija uzdāvinājis Ēģiptes sultāns, ieskatījās vairākos zinātniskos traktātos, uzskricelēja dažus skaitļus un apgalvoja, ka viņam ir zināms precīzais attālums, taču mulsina tas, ka, saskaņā ar viņa aprēķiniem, debesis ir attālinājušās no Zemes par plaukstas platumu. Atbilde atstāja uz imperatoru lielu iespaidu, un viņš iecēla Džovanni Butadeo par savu personisko kalpu. Žīds atgriezās Sicīlijā kopā ar Fridrihu II, kas viņu izmantoja dažādos uzdevumos un sūtīja, piemēram, uz Pizu diskutēt ar Leonardo Fibonači — viduslaiku lielāko matemātiķi, kuram jāpateicas par to, ka arābu cipari tika ieviesti Rietumos. Imperators deva savam kalpam iespējami lielu brīvību, un tas dalīja savu laiku starp gariem ceļojumiem tālumā un uzturēšanos Palermo, Fodžā, kur dzivoja galms un kur baseini, ezeri un dīķi, kas bija paredzēti ūdensputniem — imperators ar tiem aizrāvās gandrīz tikpat lielā mērā kā ar vanagiem — mijās ar porfira kolonnām un marmora skulptūrām, vai Kastelā del Montā — tās lepnais astoņšķautņu stāvs tika uzcelts Apūlijā netālu no Barletas.
Pēc gadiem divdesmit, pa ceļam iegriežoties Romā, īzaks nejauši satika minoritu brāli, kuru savulaik bija pazinis saistībā ar Asīzes Francisku. Viņi toreiz bieži pastaigājās trijatā, nodarbodamies ar puķēm, putniem, sauli un slimniekiem. Arī viņš bija no Umbrijas. Viņu sauca par Fra Džovanni dal Piano dei Karpīni. Pāvests Innocentijs IV — imperatora Fridriha II pēdējais ienaidnieks un uzvarētājs — patlaban sūtīja viņu kā pāvesta legātu pie mongoļu Lielā Hana. Franciskānis uzreiz iedomājās par svētā Franciska veco draugu, kas runāja visās valodās.
— Tu nemaz neesi mainījies, — franciskānis teica Džovanni Butadeo. — Tu joprojām esi tāds pats kā senāk. Joprojām možs un spēcīgs.
— Lai nu kā, vismaz viens manī nav mainījies, — Butadeo atbildēja, — un tā ir mana uzticība Franciskam, kuram nepiederēja nekas un kurš mīlēja visu.