— Es ar tevi gribēju runāt tieši par šo uzticību. Tu jau zini, ka Francisks vēlējās tevi sūtīt tālumā kopā ar minorītu brāļiem. Es dodos uz Āziju. Vajadzēs ilgi iet, šķērsot tuksnešus un kalnus saulē un sniegos, pārvarot daudzas briesmas. Vai nāksi līdzi?
Džovanni Butadeo mirkli svārstījās. Pēc tam viņš teica:
— Es iešu.
♦
-Apgriezies Spānijā, Kristofors Kolumbs piedzīvoja gan slavas dienas, gan skumju stundas, kuru dēļ tika izlietots daudz tintes. Luisam de Torresam, kam bija izšķirīga loma Jaunās Pasaules atklāšanā, jo viņš bija tulks gan pie gvanahani, gan araukāņu, gan karibu indiāņiem, tika laupīta jebkāda slava, un viņš iepazina vienīgi bailes. Viņa vārds nogrima aizmirstībā. Brāļi Pinsoni, kuriem visu ekspedīcijas laiku bija diezgan divdomīga loma attiecībā pret Kristoforu Kolumbu, tikko Spānijas krastā izkāpuši, sāka runāt. Viņi bija ievērojuši, ka Torress nekad neizsūdz grēkus, neiet pie dievgalda, nekad neskaita lūgsnas. Varen priecīgi, ka var sariebt Okeāna admirāļa tuvākajam draugam, viņi to apsūdzēja kā jaunatgrieztu kristieti. Vārdu sakot — kā ebreju.
— Ne reizīti viņš nenoskaitīja Pater noster, — viņi apzvērēdami apgalvoja. — Nekad viņam rokās nebija nedz rožukroņa, nedz jelkādas svētbildītes. Svētdienās, kad lasīja Evaņģēliju, viņš gāja uz kuģa priekšgalu, tur apsēdās un stūrgalvīgi svilpoja.
— Un ko viņš svilpoja? — inkvizitori jautāja.
— Jūrnieku dziesmas. Nekad — Dieva dziesmas.
Admirālis darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai aizstāvētu
draugu. Viņš liecināja, ka vairākkārt dzirdējis Torresu dziedam Saules himnu:
Lai slavēts esi, Mūsu Kungs, ar visām tavām radībām,
lai slavēta mūsu māsa Saule, kas rada dienu un gaismu dod…
Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Mēnesi un māsām zvaigznēm…
Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Vēju…
Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Ūdeni…
Atgādinājums par franciskāņiem nebija īsti vietā. Pāvests Innocentijs III izveidoja inkvizīciju XII gadsimta beigās. Pēc dažiem gadiem Gregors IX inkvizīciju uzticēja svētā Dominika nesen nodibinātajam sprediķotājmūku ordenim. Ņemot vērā Okeāna admirāļa biedra un drauga Luisa de Torresa augsto stāvokli, pie viņa lietas izmeklēšanas ķērās pats visas Ibērijas pussalas lielinkvizitors. Viņu sauca par Torkemadu. Viņš bija dominikānis. Cieņa pret svēto Francisku nebija pietiekams pierādījums, lai viņu pārliecinātu vai aizkustinātu. Luiss de Torress ar rūgtu gandarījumu domāja par kaņepāju auklu, ko valkāja svētais Dominiks.
Lielinkvizitors mēģināja izspiest no Luisa de Torresa apsūdzības pret Kristoforu Kolumbu, kuram netrūka ienaidnieku nedz galmā, nedz baznīcā. Vai admirālis kārtīgi ievēroja svētās baznīcas priekšrakstus? Vai viņš nav pārlieku iecietīgs pret jaunatgrieztajiem kristiešiem, kas nepietiekami godina Dievu? Vai viņa paziņu un draugu lokā nav ebreju, kas pieņēmuši kristīgo ticību laicīgu labumu dēļ un tālab, lai izglābtu savu dzīvību? Atmiņas atsvaidzināšanai Torress tika pakārts aiz potītēm, viņam dedzināja kāju pēdas, viņu žņaudza dzelkšņainās siksnās, viņam piesēja svara bumbas, lai ķermenis kļūtu smagāks, un uzrāva augstu pie kāķa. Torress kā bija, tā palika mēms. Ik pratināšanā bija klāt dakteris, kas nopietni mērija sava klienta pulsu. Kad draudēja iestāties nāve, viņš pieprasīja seansu pārtraukt. Ļoti svarīgs bija vārds pārtraukt. Inkvizīcijas likumi neļāva apsūdzēto pakļaut spīdzināšanai vairāk nekā vienu reizi. Tāpēc inkvizitori nekad nepabeidza mazliet par daudz spēcīgas pratināšanas seansu. Viņi to tikai pārtrauca, lai varētu jo labāk atsākt. Kad Torresu pārbaudīja ar ūdeni, klāt bija pats lielinkvizitors. Torress deva zīmi, ka vēlas runāt. Cerēdams uz vaļsirdīgu atzīšanos, dakteris uzreiz lika operāciju pārtraukt. Luiss de Torress izslējās un diezgan spēcīgā balsī sacīja:
— Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Odeni.
Tomass de Torkemada acumirklī izlēma, ka apsūdzētais ir nelabojams un ka tādēļ jāsadedzina.
— Un raugieties labi, — lielinkvizitors piekodināja, — lai viņam būtu aizbāzta mute. Nav nekādas vajadzības pieļaut, ka viņš izmantotu sārtu un stulbi dziedātu: "Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Uguni…"
Ceremonija notika Seviljā pie Giraldas, kas vēl nebija tik augsta kā mūsdienās un joprojām atgādināja arābu celtu minaretu. Pūļa vidū — tas neliedza sev izpriecas — vispirms uz sārta nostiprināja to ebreju un atkritēju attēlus, kuriem bija izdevies aizbēgt. Pēc tam pie citiem stabiem piesēja ķeceru līķus — tos varēja notiesāt tikai pēc viņu nāves, līķus izraka no zemes, un liesmām nodeva gan viņu mirstīgās atliekas, gan piemiņu. Beidzot gatavojās dedzināt dzīvos.
Notiesātajiem vajadzēja pārciest sprediķi un pletnes. Sprediķis bija bezgalīgs. Tajā tika slavināta svētā katoļu baznīca. Tajā tika nolādēti tās pretinieki. Tika nosaukti visi ķecerības veidi, visas ikdienišķās, intīmās pazīmes, kas mudināja domāt par ķecerības klātbūtni. Sprediķis aicināja visas godīgās dvēseles uzrādīt vainīgos un vajāt aizdomīgos. Pa to laiku ķeceri tika sisti ar pletnēm līdz asinīm. Bija grūti noteikt, vai publika uzgavilēja oratora talantam vai arī asinīm, kas šķīda uz visām pusēm.
Sprediķa, bet varbūt arī pletņu ietekmē daži notiesātie atsacījās no pagātnes kļūdām. Viņu soda veids acumirklī tika mainīts, viņiem piešķīra privilēģiju pirms sadedzināšanas tikt nožņaugtiem. Acis izspiedās no dobuļiem, mēles izkārās. Virve parasti bija jāpievelk trīs vai četras reizes, lai tiktu galā pat ar visstiprākajiem. Notiesātie sāka locīties pēc diviem pirmajiem pievilcieniem. Četrpadsmit vai piecpadsmit gadu veca pusaudze, kas bija nožēlojusi grēkus, izkliedza kaut ko tādu, kas varēja būtu zaimi. Inkvizitors un ārsts acumirklī metās pie bendes, lai atturētu to no trešā pievilciena. Ārsts un priesteris rīkojās tik prasmīgi, ka, divu inkvizitoru balstīta, meitene varēja pievienoties tiem, kas nebija nožēlojuši kļūdas un tiks sadedzināti dzīvi. Visi uzkāpa sārtā, kur pie stabiem jau bija piesietas bēgļu maskas, izrakto miroņu pussatrūdējušās miesas un vēl pavisam svaigie tikko nožņaugto līķi. Tomass de Torkemada bija devis rīkojumu turēt Luisu de Torresu malā. Kristofora Kolumba biedrs gaidīja ar aizbāztu muti un vēroja notiekošo. Divi biktstēvi katrs savā pusē uzmanīja ik zīmi, kas liecinātu par sirdsapziņas pārmetumiem vai vēlēšanos pateikt kaut ko vairāk par admirāli.
Manekeni, mirstošie, mirušie un dzīvie dega ļoti labi. Neciešama bija vienīgi smaka. Spīdēja spoža saule. Svētki turpinājās stundām ilgi. Pienāca brīdis izpildīt nāves sodu pēdējam notiesātajam, kas nebija ne pirkstiņu pakustinājis. Joprojām ar aizbāztu muti viņš kāpa sārtā. Pūlis sajūsmā rēca.
— Goda vārds, viņš taču smejas! — bende pačukstēja inkvizitoram, kas gāja viņam blakus.
Viņš tiešām smējās. Bende pielaida uguni žagariem un šķilām. Piepeši no pamales pacēlās mākoņi, kas ietina Sevilju tumsā. Giraldu ķēra zibens. Grandēja pērkons. Lietus straumes pārpludināja sārtu un nodzēsa uguni. Biezi dūmi ietina laukumu, smacēja bendes un inkvizitorus, padzina skatītājus. Huans de Espera en Dioss atbrīvojās no saitēm un izņēma vīšķi no mutes, nolēca no mirušo skatuves, ap kuru tumsā rosījās ēnas, un pazuda pūlī. Pēc dažām stundām, atmetis Luisu de Torresu, viņš devās uz ziemeļiem, uz Franciju, uz Flandriju, kas dos viņam visslavenāko no viņa vārdiem: Izaks Lakedems.