♦
Laikā, kad, savu vāciešu un savu Sicīlijas saracēņu pavadīts, Fridrihs II, pāvesta izslēgts no baznīcas, devās krusta karā un atstāja Brindizi ostu četrdesmit galeru flotes priekšgalā, islamam no aizmugures uzbruka no Vidusāzijas nākošie jātnieku pulki. Tajos laikos jaunumus uzzināja reti. Vēstis izplatījās ļoti gausi. Tās bija nenoteiktas un nedrošas. Ebreji bija pārliecināti, ka Austrumu valdnieks ir ķēniņš Dāvids, kas, pieņēmis Mesijas izskatu, ierodas viņus celt kaujai. Francijā, Anglijā un Vācijā, tāpat arī Itālijā daudzi garīdznieki un zinātnieki domāja, ka Austrumos pret neticīgajiem musulmaņiem, kas tur savā varā Svēto kapu, cīnās neviens cits kā priesteris Johaness. Austrumu gudro pēctecis, svētā Toma garīgais mantinieks — tā mirstīgās atliekas atdusējās Indijā —, kristīgas valsts valdnieks, kaut arī Nestora piekritējs, tātad atšķēlies no Romas, no katoļticības un īstenībā pat ķeceris — bet karā ir kā jau karā —, priesteris Johaness bija teiksmaina personība, kas ar smaragda scepteri valdīja pār leģendas zemēm — tās iztēlojās atrodamies kaut kur starp Āfriku un Āziju, starp Sābas karalienes Etiopiju un noslēpumaino Mongoliju. Tie, kas zināja vai izlikās, ka zina, apgalvoja: imperators vairākkārt esot sekmīgi un, protams, slepeni uzņēmis diplomātiskus sakarus ar priesteri Johanesu. No tā varēja secināt, ka ir noslēgta vienošanās un ka priestera Johanesa karapulki no aizmugures uzbrūk sultānam, emīriem un visiem teiksmainajiem, kareivīgajiem ļaudīm, kas apdzīvo Ēģipti, Sīriju un Svēto Zemi.
Kristīgajiem par nelaimi, tālo pērkonu, kurš satricināja Austrumus un kura vājā atbalss sasniedza pat Rietumus, neradīja priestera Johanesa iedomātie karavīri. Tā cēlonis bija cskadroni, kas straujos auļos drāzās cauri Vidusāzijai. Šie karotāji, kas nepazina žēlastību, kas nodedzināja iekarotās pilsētas, apslepkavoja gūstekņus un no upuru galvaskausiem cēla piramīdas, bija mantinieki huņņiem un visiem auguma mazajiem nomadiem ar plakanu degunu, platu un nežēlīgu seju, ar kažokādas cepuri galvā; tie šķita kā saauguši ar zirgiem, kurus baroja ar koku mizām, ar saknēm un lapām. Viņi ģērbās neģērētās vēršu, ēzeļu un zirgu ādās, pie kurām bija piestiprinātas dzelzs plāksnes, kas bija vairoga vietā. Viņiem bija ādas maisi, ko piepūta, lai peldus šķērsotu upes un ezerus. Viņus sauca par tatāriem. Tie bija Čingishana jātnieki. Čingishans vairāk nekā jebkurš cits satricināja Āziju un šausmināja Eiropu. Viņa absolūtā vara bija Rietumos neaptverama parādība. Nedz Aleksandrs, nedz Cēzars, nedz Augusts, nedz Justiniāns, nedz Kārlis Lielais nebija koncentrējuši savās rokās tik daudz varas kā Čingishans. Viņš iekaroja un izveidoja vislielāko impēriju, kāda jebkad pasaulē bija pieredzēta.
No Ķīnas līdz Ungārijai un Sīrijai, no Silēzijas līdz Indijas robežām viņš pakļāva savai varai visdažādākās tautas un uzspieda tām likumus un uiguru rakstību. Viņš radīja Vecajā Pasaulē vislielāko satricinājumu, kādu jebkad indivīds ir radījis. Vienam no saviem četriem dēliem, kas savādā apmulsumā gribēja hordām aizliegt Heratas pilsētas nopostīšanu Afganistānā, viņš steidzami nosūtīja vēstījumu, kas kļuvis slavens: "Iekarots ienaidnieks nekad nav uzvarēts; tas turpina ienīst jauno kungu. Es tev kategoriski aizliedzu rīkoties labsirdīgi. Žēlsirdība ir rodama vienīgi nožēlojamās dvēselēs, un tikai bardzība notur cilvēkus viņu pienākumos."
Galu galā runas par Čingishanu nāca ausīs arī imperatoram Fridriham II. Un Čingishanam tika stāstīts par Fridrihu II. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem kāds vēstnesis ieradās no
Altaja priekškalnēm, no Volgas krastiem, no Samarkandas vai Karakoruma. Lielais hans un visi mongoļi piedāvāja svētajam Romas imperatoram, pēc tautības ģermānim, posteni savā galmā apmaiņai pret padošanos. Imperators nekavējoties atbildēja, ka spēj iedomāties vienīgi vanadznieka posteni. Un viņš nosūtīja hanam sveicienus.
Kad divdesmit piecus gadus pirms Marko Polo Džovanni Pordenone un Džovanni Butadeo devās uz Āzijas dziļumiem, šausminošais iekarotājs bija miris kopš nepilniem divdesmit gadiem. Viņš bija apglabāts Karakorumā un sadalījis impēriju saviem četriem dēliem. Tie turpināja viņa iekarošanas un postīšanas darbu. To pašu darīja viņa mazdēli. Tieši zemēm, kur viņš bija valdījis ar nekad vēl nepieredzētu nežēlību, kuras viņš bija apdvesis ar mežonības elpu, minorītu brālis un ebrejs nesa pāvesta Innocentija IV žēlsirdības un miera vēstījumu — pāvests apmierinājās ar to, ka pieprasīja grēcinieka pievēršanos ticībai.
Brālis Džovanni bija apveltīts ar tikumu, talantu un veiksmi: neviens viņu nenoslepkavoja, un viņam izdevās atgriezties Eiropā ar mongoļu vēstuli — tie tik vien pieprasīja kā to, lai pāvests atzīst lielā hana virskundzību. Un, galvenais, brālis Džovanni sacerēja grāmatu ar nosaukumu Mongoļu, pie mums sauktu par tatāriem, vēsture — tas ir visvecākais mūsu rīcībā esošais ziņojums par Vidusāziju — kaut kas līdzīgs aptuvenai ģeogrāfijai un fragmentārai vēsturei. Visos daudzajos darbos — un tie nebija nekādi vieglie: izlauzt ceļu, palikt dzīvam, šķērsot tuksnešus un kalnus, tuvoties mongoļiem, uzņemt ar viņiem sakarus, laipot starp lielā hana galma intrigām un draudiem, savākt piezīmes par visu redzēto un dzirdēto, pārciest svelmi un salu, stāties pretī plēsīgiem zvēriem, slimībām un laupītājiem, pēc tam veikt atpakaļceļu līdz pāvesta Romai —, Džovanni Butadeo viņam bija neaizstājams palīgs. Nonācis Romā, brālis Džovanni katrā ziņā gribēja aizvest savu biedru pie pāvesta.
— To es nevaru, — īzaks sacīja.
— Vari gan! — brālis Džovanni uzstāja.
— Es negribu.
— Tev jānāk! Tev jānāk! — brālis Džovanni neatlaidās. — Godinot Franciska piemiņu.
īzaks padevās. Džovanni viņu aizveda līdz pāvesta troņa pakājei.
— Bez viņa, — brālis Džovanni sacīja, — es tūkstoškārt būtu gājis bojā.
Abi sūtņi stāstīja par mongoļu tikumiem un likumiem, par viņu svētkiem un nežēlību, par viņu kara viltībām, par nicinājumu pret pieminekļiem un pastāvīgiem iekārtojumiem, un, protams, par viņu reliģiju. Pāvests aizrautīgi klausījās. Pirms dažiem gadiem mongoļu Zelta orda — Čingishana mantinieki — bija iekarojuši Poliju, noslaucījuši no zemes virsas Ungāriju un nogalinājuši līdz pēdējam vīram Bohēmijas karaļa ļaudis, nonākuši līdz Vīnei un iedvesuši šausmas ģermāņiem. Tajā laikā mongoļu varenība apdraudēja kristietību vēl vairāk nekā Fridrihs II, kuru pāvests turēja aizdomās par saistību ar tatāriem. Viņu varenība tālu pārspēja musulmaņu spēku un Persijā, Irākā un Sīrijā guva virsroku, liekot islamam atkāpties. Eiropā, tāpat kā Āzijā, par ļaunu kalifam, tāpat kā pāvestam, šis spēks bija pretinieks jebkurai civilizācijai un būtu varējis pieņemt par savu drausmīgo devīzi, ko briesmīgais hercogs Verners fon Urslingens, kuru itālieši sauca par Gvarnēri, lika iegravēt savu trīstūkstoš šķēpnešu sudraba krušu bruņās: "Dieva, līdzcietības un žēlsirdības ienaidnieks."
Kad brālis Džovanni un Džovanni Butadeo sāka stāstīt par grūtībām, kas bijis jāpārvar, ļoti aizkustinātais Innocentijs IV viņus abus svētīja.
— Jā, tiešām, — Džovanni Butadeo pēc audiences teica
brālim Džovanni, — tas nu ir visskaistākais.
♦
.Bija aizritējušas divas dienas un divas naktis kopš tās pavasara dienas, kas sadalīja divās nevienlīdzīgās daļās Poncija Pilāta durvju sarga eksistenci un reizē arī pasaules vēsturi. Kopš gadsimtu gadsimtiem Ahasvērs bija savā prātā pārlicis gan šā, gan tā visus tās dienas apstākļus un notikumus. Visvairāk viņu apmāja viens jautājums: "Kāpēc es?" Kāpēc tieši uz viņu — tāpat ari uz Jūdu un Ponciju Pilātu krita viss kļūdas smagums? Viņiem trijiem bija sava vieta visās pasaules valodās, visu zemju pasakās, leģendās un parunās. Pat visattālākajos nostūros nevarētu atrast bērnu, kas kaut reizi mūžā nebūtu dzirdējis par Poncija Pilāta roku mazgāšanu, par Jūdas skūpstu un — par viņu. Citi — tādi kā Baraba — bija pastrādājuši visbriesmīgākos noziegumus un daždažādas ļaundarības. Citi bija melojuši, zaguši, laupījuši, slepkavojuši un spīdzinājuši. Tie nebija kļuvuši kā viņi, kā viņš par nodevības, par nāvējošās vienaldzības un vainīguma simboliem. Jūda bija nodevējs. Poncijs Pilāts — netaisnais. Viņš pats bija vainīgais. Visā pasaules vēsturē nebija vairāk kā divi uz mūžiem vainīgie. Pirmais bija Ādams. Viņš bija otrais.