Nepaklausot Radītājam, atklājot nedzirdēto spēku, kas iemieso ļaunumu, Ādams bija iekustinājis kaut ko spēcīgāku par Lielo Piedzīvojumu: tā bija vēsture. Nodarot pāri galilejietim, kas sevi dēvēja par Dieva Dēlu, Ahasvērs bija notiesāts izdzīvot to visu. Viņš bija otrais Ādams. Pirmais bija nodevis mantojumā pasaulei iedzimto grēku. Ahasvērs nesa plecos nospiedošo nebeidzamā grēka nastu.
Jau dienu pēc tās pavasara dienas, kas bija visa centrs, Ahasvērs saprata, ka viņam vajadzēs iemiesot reizē kļūdu un ļaunumu un bez mitas no tiem bēgt. Viņš iestājās Barabas bandā, lai mēģinātu to izbeigt. Visdēkainākā dzīve bija vislabākā: viņa vienīgā atlikusī cerība bija nāve. Viņš vēl nebija sapratis, ka nāves nebūs. Apstulbinošā ačgārnībā tas, kas bija tik daudzu cilvēku mērķis, — nemirstība—viņam kļuva par sodu. Viņš bija noliedzis lietu kārtību. Viņam lietu kārtība tiks noliegta. Viņš bija jaunais Ādams. Viņš būs pretmets Faustam, kas nevēlējās mirt. Viņš gribēs mirt un nespēs nomirt.
Viņš runās visās valodās. Viņam kabatā vienmēr būs pietiekami daudz naudas, lai paliktu dzīvs. Un vēzis, aukstie ieroči, pistole, inde, negaiss un uguns, cilvēku nežēlība un tiesa būs spiesti viņu saudzēt. Gadiem, tas ir, laikam nebūs varas pār viņu. Viņš ļāva galilejietim iet pretī nāvei. Pats viņš bez gala klīdis pa Visumu. Bet to viņš vēl nezināja.
Pēc dzīrēm kopā ar Barabas ļaudīm Ahasvērs pavadīja mierīgu nakti. Tagad viss bija skaidrs: viņš bija kļuvis par bandītu. Nu vairs nebija vērts uztraukties. Viss izrietēja cits no cita — vairāk nekā. Aizmiegot viņš domāja par Jūdu, par Ponciju Pilātu, par Mariju no Magdalas un vīrieti, ko viņa mīlēja un ko viņš mirkli bija redzējis tikai tajā pavasara dienā, kad viss sagrīļojās. Par Jūdas pašnāvību viņš uzzināja vēlāk. Un vēl daudz vēlāk viņš saprata, ka galilejietis ir mainījis pasauli un satricinājis vēsturi.
♦
Labi, — viņš teica. — Varbūt jums ir apnicis klausīties manos stāstos?
— Mēs tos gribam dzirdēt vairāk nekā jebkad, — Marija atbildēja, izstiepdama kājas un noguldīdama galvu man klēpī.
— Ak tā? Nu labi, labi, — viņš sacīja.
Un, rotaļādamies ar veco, laika gaitā nodilušo, dzīves sadeldēto nūju, ko viņš virpināja mezglainajās rokās, Simons turpināja stāstu. Tā vakaru pēc vakara visskaistākajā pasaules salonā zem nakts zvaigznēm, kas atvizēja Svētā Marka un Dodžu pils baseinā, viņš mums ar Mariju stāstīja visu, ko es jums nupat atstāstīju. Un ko jūs vēl dzirdēsiet, ja mums atliks mazliet laika paklausīties vecas teikas, kas atgādina īstenību vai varbūt patiesus notikumus, kuri atgādina teikas.
♦
II Laiku tumsa
♦
Tor men may come and men may go, But I go on for ever
Alfrēds Tenisons
m,
lan ir vairāk atmiņu neka butu, ja man būtu tūkstoš gadu.
Šarls Bodlērs
patiesībā, — es ieteicos, — jūs esat svētais. Būtu jāieraksta jauns svētais vēstures kalendārā. Svētais Ahasvērs. Svētais Džovanni Butadeo. Svētais Huans de Espera en Dioss.
Šī doma viņu uzjautrināja. Taču nepatika. Manuprāt, tā viņu šokēja.
— Svētais? Jādomā—jūs jokojat? Es mēģinu izķepuroties, neko vairāk. Ja jūs zinātu, cik dīvains ir viss ar mani notikušais. Esmu tāds pats cilvēks kā visi, bet vēsture mani iedzinusi stūri. Zināt, tā mūs visus iedzen stūri. Vēsture ir mašīna cilvēku ieslodzīšanai. Mēs iedomājamies no tās izbēgt, bet tā mūs notver katrā pagriezienā, tā mūs sagrābj un paņem. Un mani paņēma ļaunāk nekā citus. Jo man tā bija acu priekšā — un es tai nenosliecos glāzi ūdens. Jūs zināt patiesību: es biju sācis viņu ienīst. Citi viņu mii vai nezina par viņu neko. Viņi tam tic vai netic. Ar mani ir noticis kaut kas nelāgs: esmu viens no retajiem visā pasaulē, kas viņu ir neieredzējis. Protams, sievietes dēļ. Jūda viņu ļoti mīlēja, pirms nodeva. Un pēc nodevības Jūdu tik briesmīgi mocīja sirdsapziņa, ka viņš pakārās vīģes koka zarā. Pat Poncijs Pilāts pret viņu juta tikai vienaldzību. Viņš bija darījis visu, ko spējis, lai mēģinātu šo cilvēku izglābt. Bet prokurators bija remdenais, vājais, viduvējība. Viņš bija politiķis. Prokurators ļāva viņam iet bojā, pat neienīzdams. Bet es ienīdu. Tā ir ģeniāla kļūda. Un tā iznāk, ka vēsturē uz mūžu mūžiem ir viņš un — esmu es.
— Jūs daudz runājat par viņu…
— Es runāju galvenokārt par sevi. Bet savā ziņā viņš esmu es. Es, tāpat kā Jūda, esmu sava veida Kristus pie krusta. Kad iedomājos — es būtu varējis sev aiztaupīt veselu pasauli, visu vēsturi, pasniedzot viņam glāzi ūdens… Jūs, jācer, neiedomājaties, ka stāstu sava prieka pēc? Man labāk patiktu pastaigāties kopā ar jums, dziedāt, spēlēt, skatīties gaisā, peldēt, skriet, nedarīt neko, aizmirst — un vienā jaukā dienā nomirt. Vārdu sakot — dzīvot! Jūs labi zināt: man patiktu visu aizmirst, aiziet pavisam. Es stāstu… Es stāstu… jo citādi nevaru. Es stāstu tādēļ, lai mani mīlētu, — mani, kas ir tik daudz nīdis! Svētais! Jāsmejas! Manuprāt, esmu darījis gandrīz visu, ko iespējams darīt. Un ļaunākais ir tas, ka neko daudz nenožēloju. Varbūt es nožēloju glāzi ūdens… Visu, ko esmu darījis, esmu varējis tikai darīt, jo esmu to izdarījis. Viss, kas noticis, ir bijis neizbēgams, jo tas ir noticis. Vai jūs varbūt iedomājaties, ka vēsture varētu nebūt bijusi? Nekas nav stiprāks par vēsturi. Man pat liekas, ka pats Dievs — un es gan, iedomājieties vien, esmu bargi maksājis, lai zinātu tā visvarenību, — tur nekā nevarētu mainīt.
— Tas man atgādina bakalaura eksāmenu, — Marija sacīja.
— Par ko jums bakalaura eksāmenā bija jāatbild? — Simons Fusgengers jautāja.
— Par brīvību un nepieciešamību, — Marija iespurdzās.
— Tas ir ļoti vienkārši, — Simons sacīja. — Brīvība ir vienīgi priekšā, nepieciešamība — tikai aiz muguras. Bet liela deva nepieciešamības piejaucas tam, kas priekšā, — sapņiem, ilūzijām, brīvības skurbumam. Un mazliet brīvības ir arī aiz muguras, tā piejaucas dzelžainajai nepieciešamības valdīšanai. Katrs ķepurojas, kā māk. Es, piemēram, esmu mēģinājis izgaist. Esmu iejucis vēsturē. Mans dzīvesstāsts ir skaistākais pasaulē, jo tas ir cilvēces dzīvesstāsts. Esmu noslēpies starp cilvēkiem, lai liktu sevi aizmirst un lai mani nevarētu atrast. Pa īstam tas nav izdevies: es neesmu izlaists no redzesloka. Sākot ar vistālākajām galaktikām, ar Visumu, kas griežas tur augšā neiedomājamās tālēs, un beidzot ar smilšu graudu jūsu kurpēs, viņš neko neizlaiž no redzesloka. Savā ziņā man izdevās: es esmu lielākā mērā cilvēks nekā jebkurš cits. Esmu darījis visu, ko viņi darījuši. Vai atceraties Barabu?