— Jā, — Marija atbildēja. — To, kuru iemainīja pret otro. Tipu ar mežonīgām acīm un melnu bārdu.
— Viņš diezgan drīz tika nogalināts. Viņam piederēja viena vienīga slavas stunda: tā, kad Poncijs Pilāts viņu atbrīvoja, lai notiesātu galilejieti. Tūlīt pēc tam viņš pagaisa. Visi zina viņa vārdu, bet neviens neko nezina par viņu pašu. Bandā pēc viņa nāves par vadoni kļuvu es. Es noslepkavoju daudz cilvēku, daudzus arī spīdzināju. Tās ir aizraujošas atmiņas. Mēs cīnījāmies par trim lietām, kas liek pasaulei griezties: par sievietēm, naudu un varu. Es atriebos par Mariju Magdalēnu un varbūt arī par galilejieša maigumu un labestību — ak, šis maigums cauri tik daudziem gadsimtiem! Labestība pašā mūžībā! — pie visiem ebrejiem un visiem romiešiem, kas nonāca manās rokās. Svētais ir daudz izvarojis. Svētais ir daudz nogalinājis. Svētais ir sakrājis tik daudz dārgumu, cik bija iekarojis Baraba. Jūs jau zināt, ka nekad neesmu varējis neko paturēt: zelts man izslīdēja no rokām, es to izdalīju saviem ļaudīm, es pirku ieročus un sirdsapziņas pat impēriskajā Romā. Jo mūsu mērķis nebija mainījies. Mūsu mērķis bija padzīt romiešus un atdot ebreju tautai neatkarību un — kā jūs tagad to saucat? — ak jā, es zinu gan: cieņu. Mēs bijām bandīti. Mēs bijām arī patrioti. Protams, tas bija naudas dēļ, bet varbūt iemesls, kura dēļ Baraba slepkavoja un dedzināja Jūdejā un Jūda uzrādīja Jēzu, bija arī nacionālisms. Vai tiešām ticat, ka būtu pieticis ar trīsdesmit sudraba grašiem, lai padarītu par nodevēju vīru, ko galilejietis bija izraudzījies par mācekli? Mēs gribējām iegūt kaut ko vairāk par sievietēm, varu un naudu: mēs gribējām slavu, labu vārdu, godu. Mēs vēlējāmies iemantot vietu vēsturē.
— Jūda to iemantoja, — Marija sacīja. — Bet iemesli nebija tie, uz kādiem viņš cerēja.
— Neviens nekad nezina, — Simons atbildēja, — kādu jēgu iegūs viņa rīcība un viņa dzīve, nedz arī to, ko vēsture ar viņu izdarīs.
— Vai tad, kad jūs izvarojāt sievietes, kad atņēmāt viņām bērnus, kad sacirtāt vīriešus gabalos, lai viņi atzītos, kur noslēpuši zeltu, kad jūs viņus dzīvus aprakāt, — vai jūs nekad nedomājāt par citu ciešanām?
— Mīļais bērns, — Simons atbildēja, — vēsture nekad nav bijusi un nebūs elegantas dzīres.
♦
Jūs sākat saprast: tā, kas tolaik un vēl pēc daudziem gadu simtiem mirdzēja jau no tālienes, bija karaliene, dieviete, visas varas avots un visu zināšanu, visa skaistuma un visu bagātību krātuve — Romas pilsēta. Vienā pusē bija Roma, otrā — pārējā pasaule. Un pārējā pasaule pakļāvās Romai. Romā, kas vēlāk, pēc lielajām katastrofām — pēc saracēņiem un normāņiem, pēc mēra un malārijas kļuva par pagātnes uzvaru un spožuma tukšu čaulu, kur, par spīti slavai, dzīvoja vairs tikai trīsdesmit vai trīsdesmit pieci tūkstoši pārpalikušo, Augusta vai Tiberija laikā, Jēzus laikā bija apmēram miljons iedzīvotāju. Palestīnā, tāpat kā citur, visi, kam bija vārds, bagātība un godkāre, visi, kam bija pagātne vai nākotne, sapņoja vienīgi par Romu. Savas patriotisko slepkavu bandas priekšgalā Barabas pēctecis par to sapņoja tāpat kā citi.
Visu augšupejas laiku Romas republika augstu vērtēja tikumību un vienkāršību. Tur, protams, bija — kā vienmēr un kā visur — vieglprātīgas sievietes un gļēvi vīrieši, lielībnieki un iznireļi, baudītāji un intriganti. Taču tikumība valdīja, tā tika godināta, tā palika paraugs, orientieris un dzinulis. Tieši tikumība radīja Romu. Impērija ļoti drīz visu to pārvērta. Mieram, valdonīgam spēkam, ieroču uzvarām, zināmā mērā turībai tā pievienoja terora, intrigu, orģiju, visu netikumu kultu. Ikviena ambīcijas aizstāja kopuma slavu. Varenie kļuva bagāti; bagātie — vēl bagātāki. Tautas masa pieprasīja tikai divas lietas: maizi un izpriecas. Tās tika dotas līdz apnikumam. Pilsētas kopējais labums pamazām atkāpās dažādu vēlmju un interešu priekšā. Kamillu, Kornēliju, Katonu un Regulu nomainīja Agripīna, Mesalīna, Sējāns Pallass un Narciss. Un tikuma mīlestību — baudkāre. Ja imperatora vara netika iekarota un nostiprināta ar leģionu palīdzību, tā tika iemantota ar intrigām un noindēšanām. Laiks starp Augustu un Neronu, kad pie varas nāca Tiberijs, Kaligula un Klaudijs, ir vesels jūklis radurakstu, adoptāciju, šķiršanos, jaunu precību, orģiju un slepkavību. Tā ir savā ziņā marionešu izrāde pieaugušajiem, kuras galvenais virzītājspēks ir asinis. Asinis visās šā vārda nozīmēs: gan radniecībā, gan noziegumā. Visi guļ ar visiem, pēc tam visi cits citu nogalina.
Savā Jūdejas kaktā Ahasvērs drīz saprata, ka viss izšķiras Romā. Tieši tur, impērijas sirdī, ebreju neatkarības cīņa var vai nu uzvarēt, vai arī zaudēt. Jo tur notiek viss. Turklāt viņu kā vienmēr pārņēma nemiers, nepieciešamība kustēties, iet. Viņš vairs nevarēja paciest Jūdeju, Palestīnu, Austrumus. Viņš vairs nespēja mīņāties uz vietas. Viņš atbrīvojās no vadoņa pienākumiem, sadalot tos starp virsniekiem, atstāja savus ļaudis, izdalīja tiem bagātības un devās projām kājām — caur Feniķiju, Sīriju, Kilīkiju, Kapadokiju, Hellespontu, Trāķiju, Maķedoniju un Illīriju. Kad, nosaucis sevi par Kartafilu, viņš pirmoreiz no Salarijas vai Flaminijas puses iegāja impērijas galvaspilsētā, viņu pārņēma apbrīns, kas sajaucās ar naidu un sašutumu pret iekarotājiem. Salīdzinājumā ar monumentiem, kas pacēlās septiņos pakalnos, Salamana un Hēroda templis likās līdzīgs barbaru rotaļlietām. Viņš steidzās uz Panteonu, ko Agripa bija bija licis uzcelt pēc četrstūra plāna blakus Marsa laukumam, uz Apollona templi Palatīna pakalnā un Augusta Miera altāri, uz Marcella teātri ar strūklakām, uz termām, pie visiem Foruma portikiem. Augusts bija saņēmis akmeņu pilsētu; viņš to bija paplašinājis, padarījis skaistāku un rekonstruējis marmorā. Tagad, pateicoties Agripīnai, kas viņa dēļ ar Lokusta palīdzību bija noindējusi savu vīru imperatoru Klaudiju un kuru, respektējot tradīcijas un savedot lietas kārtībā, viņš savukārt lika noindēt, kad neveiksmīgi bija mēģinājis noslīcināt izbraukumā pa jūru, Nerons bija tas, kas valdīja pār tik varenu skaistumu un bagātību, pār visu Vidusjūru un pār apspiestajiem un joprojām dumpīgajiem ebrejiem, tāpat kā pār Jeruzalemi.
Vai Poncijs Pilāts, kas pirms trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem bija Jūdejas prokurators, viņam vēl kaut ko atgādināja? Lai kā, kristīgie viņu kaitināja ar savu māniju moralizēt par katru sīkumu un pamācīt visus, kas par viņiem varenāki. Viss, kas pretojās valdnieka untumiem, sāka viņam krist uz nerviem. Piemēri atstāj iespaidu. Viss, kas kaut mazdrusciņ pretojas, jau iepriekš ir nolemts nāvei.
Ar pašā laikā pienākušu nāvi, kam mazliet palīdzēja par pienākumu uzlikta pašnāvība, atbrīvojies no Bura — vīra ar dižu un cildenu dvēseli, kas Neronam palīdzēja uzkāpt tronī, un no stoiķu filozofa un greznas dzīves mīļotāja Senekas, kura padomi, kas iepriekš bija tik labi palīdzējuši, bet vēlāk kaitināja līdz trakumam, kopā ar Tigelīnu un vēl vienu rakstnieku — epikūrieti, ko sauca par Petroniju, imperators — pārģērbies, nosmiņķējies, grezni saposies, uzlicis galvā lauru vainagu, ar flautu vai liru rokā gatavojās doties uz cirku, lai deklamētu savas vārsmas vai vadītu sacīkšu ratus. Jo vairāk par visu viņam patika sevi izrādīt. Protams, viņam nebija ne jausmas par